Simona de Bovuāra

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Simona de Bovuāra
Simone de Beauvoir
Simona de Bovuāra
Personīgā informācija
Dzimis 1908. gada 9. janvārī
Parīze, Karogs: Francija Francija
Miris 1986. gada 14. aprīlī (78 gadi)
Parīze, Karogs: Francija Francija
Pilsonība Karogs: Francija Francija
Paraksts
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija feminisms, eksistenciālisms, marksisms
Galvenās intereses politika, feminisms, ētika, fenomenoloģija
Alma mater Sorbonna, Augstākā normālskola (École Normale Supérieure)
Ietekmējies no Dekarts, Volstonkrafta, Kants, Hēgelis, Huserls, Kjerkegors, Heidegers, Markss, Nīče, Sartrs, de Sads
Ietekmējis Batlere, Kamī, Sartrs, Kamī, Pālija, Frīdana, Riča, Grīra
Galvenie darbi "Otrs dzimums" (Le deuxième sexe, 1949)
Valoda franču valoda

Simona de Bovuāra (franču: Simone de Beauvoir, izrunā [simɔn də boˈvwaʀ]; dzimusi 1908. gada 9. janvārī, mirusi 1986. gada 14. aprīlī) bija franču eksistenciālisma filozofe, feministe un rakstniece. Simonas de Bovuāras 1949. gadā izdotais filozofiskas pētījums "Otrais dzimums" (Le deuxième sexe) tiek uzskatīts par feminisma otrā viļņa sākumpunktu. Pazīstama ir de Bovuāras ilgā un sarežģītā kopdzīve ar filozofu, Nobela prēmijas laureātu Žanu Polu Sartru.

Ietekmējusies no marksisma, maoisma un sociālisma. Rakstīja romānus, filozofiska, politiska un sociāla rakstura monogrāfijas, esejas un biogrāfijas, pie kurām pieskaitāma arī autobiogrāfija trīs sējumos. Bez "Otrā dzimuma" populārākie no viņas darbiem ir metafiziskie romāni, tādi kā Viešņa (L'invitée) un Mandarīni (Les mandarins).

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simona de Bovuāra piedzima Parīzē sīkpilsoņu ģimenē kā vecākā no divām meitām (māsa Helēna (Hélène de Beauvoir) vēlāk kļuva par gleznotāju), izglītību ieguva katoļu skolā Cours Désir un septiņpadsmit gadu vecumā sāka studēt filozofiju un matemātiku. 1926. gadā viņa uzsāka filozofijas studijas Sorbonnas universitātē. Vēlāk, papildinoties Augstākajā normālskolā (École Normale Supérieure), iepazinās ar savu mūža partneri un domubiedri Žanu Polu Sartru. 1929. gadā viņa nokārtoja eksāmenu filozofijā, kļūstot par jaunāko cilvēku, kam tas izdevies, un tikai 9. sievieti ar filozofijas zinātņu grādu.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Viešņa" (L'invitée) — romāns, 1943
  • "Svešas asinis" (Le sang des autres) — romāns, 1944
  • "Izsalkušās mutes" (Les bouches inutiles) — luga, 1945
  • "Visi cilvēki ir mirstīgi" (Tous les hommes sont mortels) — romāns, 1946
  • "Amerika šodien" (L'Amérique au jour le jour) - stāsts, 1948
  • "Otrais dzimums" (Le deuxième sexe) - filozofisks pētījums, 1949
  • "Mandarīni" (Les mandarins) — romāns, 1954
  • "Labi audzinātas meitenes memuāri" (Mémoires d'une jeune fille rangée) — autobiogrāfisks romāns, 1958
  • "Brieduma gadu spēks" (La force de l'âge) — autobiogrāfisks romāns, 1960
  • "Lietu vara" (La force des choses) — autobiogrāfisks romāns, 1963
  • "Vecums" (La vieillesse) — eseja, 1970

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]