Edmunds Huserls

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Edmunds Huserls
Edmund Husserl
Edmunds Huserls 1900. gadā
Edmunds Huserls 1900. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1859. gada 8. aprīlī
Prosnica, Austrijas impērija (tagad Prostejova, Karogs: Čehija Čehija)
Miris 1938. gada 26. aprīlī (79 gadi)
Freiburga, Trešais reihs (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība ebrejs
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija fenomenoloģija
Galvenās intereses epistemoloģija, matemātika
Alma mater Leipcigas Universitāte, Berlīnes Humbolta Universitāte, Vīnes Universitāte
Skolnieks Teodors Celms

Edmunds Gustavs Albrehts Huserls (vācu: Edmund Gustav Albrecht Husserl; dzimis 1859. gada 8. aprīlī, miris 1938. gada 26. aprīlī) bija filozofs un matemātiķis, fenomenoloģiskās skolas aizsācējs, profesors Getingenas un Freiburgas Universitātēs. Viņa galvenie darbi ir "Pētījumi loģikas jomā" (1900—1901), "Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā fenomenoloģija" (1936), "Pirmā filozofija" (1936—1939).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Prosnicā Morāvijā. No 1876. gada studēja matemātiku, astronomiju, fiziku un filozofiju Leipcigas Universitātē, studijas 1878. gadā turpināja Berlīnes Universitātē, kur apguva matemātiku un filozofiju, 1881. gadā iestājās Vīnes Universitātē, kur stažējās matemātikas zinātnē un 1882. gadā aizstāvēja disertāciju. 1886. pieņēma kristietību (luterānismu). 1901. gadā uzsāka pasniedzēja karjeru Getingenes universitātē.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Huserlam piedāvāja katedru Freiburgas Universitātē, ko viņš pieņēma. Pēc kara beigām viens no viņa skolniekiem no 1922. līdz 1925. gadam bija Teodors Celms.

Miris no pleirīta 1938. gada 26. aprīlī Breisgavas Freiburgā (Freiburg im Breisgau).

Idejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Huserla uzskatu pamatā ir Platona, Leibnica un Brentāno mācības. Teorētiskais mērķis ir pārvērst filozofiju precīzā zinātnē, balstīt to zinātniskajās atziņas uz tīrās loģikas pamatiem. Tāpēc Huserls mēģināja izdalīt loģikas kategorijas un likumus. Pretendējot uz pasaules uzskata ziņā neitrālu pozīciju filozofijā, Huserls centās izdalīt "tīro apziņu", kas būtu nošķirta no konkrētā subjekta (indivīda) esamības un apziņas, lai panāktu "tīras būtības" Platona objektīvā ideālisma garā. Būtībām "ir nozīme", taču pašām par sevi tām nav esamības. Huserla skatījumā izziņas priekšmets, tās objekts ārpus uz to vērstās subjekta apziņas neeksistē. Priekšmets atklājas (un tiek radīts) uz to vērstās intuīcijas rezultātā. Patiesības kritērijs ir subjekta personīgie pārdzīvojumi. Huserla idejas stipri ietekmēja Rietumu filozofijas tālāko attīstību, kļūstot par pamatu Hartmaņa "kritiskajai ontoloģijai", amerikāņu un britu neoreālisma skolām un lielā mērā vācu eksistenciālismam.

Nozīmīgi ir arī tas, ka Huslera sekretāre bija svētā Edīte Šteina, kuru vēlāk pāvests Jānis Pāvils II pasludināja par Eiropas līdzaizbildni un kas ir devusi lielu ieguldījumu fenomenoloģijas attīstībā

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1887. Über den Begriff der Zahl. Psychologische Analysen (habilitācijas darbs)
  • 1891. Philosophie der Arithmetik. Psychologische und logische Untersuchungen
  • 1900. Logische Untersuchungen. Erster Teil: Prolegomena zur reinen Logik
  • 1901. Logische Untersuchungen. Zweiter Teil: Untersuchungen zur Phänomenologie und Theorie der Erkenntnis
  • 1911. Philosophie als strenge Wissenschaft
  • 1913. Ideen zu einer reinen Phänomenologie und phänomenologischen Philosophie. Erstes Buch: Allgemeine Einführung in die reine Phänomenologie
  • 1923—1924. Erste Philosophie. Zweiter Teil: Theorie der phänomenologischen Reduktion
  • 1925. Erste Philosophie. Erster Teil: Kritische Ideengeschichte
  • 1928. Vorlesungen zur Phänomenologie des inneren Zeitbewusstseins
  • 1929. Formale und transzendentale Logik. Versuch einer Kritik der logischen Vernunft
  • 1930. Nachwort zu meinen „Ideen zu einer reinen Phänomenologie und phänomenologischen Philosophie“
  • 1936. Die Krisis der europäischen Wissenschaften und die transzendentale Phänomenologie: Eine Einleitung in die phänomenologische Philosophie
  • 1939. Erfahrung und Urteil. Untersuchungen zur Genealogie der Logik.
  • 1950. Cartesianische Meditationen
  • 1952. Ideen II: Phänomenologische Untersuchungen zur Konstitution
  • 1952. Ideen III: Die Phänomenologie und die Fundamente der Wissenschaften

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]