Smilšu karš
Šajā rakstā trūkst būtiskas informācijas. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Smilšu karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Arābu Aukstā kara un Aukstā kara | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
Alžīrija | Maroka | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Huari Bumedjēns | Driss Alami | ||||||
Zaudējumi | |||||||
60 kritušo, 250 ievainoto vai 300 kritušo, 379 karagūstekņi | 39 kritušie, 57 karagūstekņi vai 200 kritušo |
Smilšu karš (arābu حرب الرمال ḥarb ar-rimāl) bija bruņots robežstrīds starp Alžīriju un Maroku 1963. gada oktobrī.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms franču kolonizācijas (19. gadsimts) starp Alžīriju un Maroku nepastāvēja noteiktas robežas un daļa mūsdienu Alžīrijas teritorijas atradās Marokas varā. 1845. gada 18. martā starp Maroku un Franču Alžīriju noslēgtajā Magnias līgumā tika noteiktas robežas, taču zemes bez ūdens tika atzītas par dzīvei nederīgām un robežas tajās — par nevajadzīgām.
1901. gadā Francija anektēja (pievienoja Alžīrijai) Tuatas apvidu. 1912. gadā Maroka kļuva par Francijas protektorātu, robežām starp Maroku un Alžīriju netiekot stingrāk noteiktām. 1952. gadā, pēc derīgo izrakteņu (nafta, dzelzsrūda) krājumu atklāšanas, Francija iekļāva Tindufu un Bešaru savos Alžīrijas departamentos. 1956. gadā Francija izbeidza savu protektorātu pār Maroku, kura uzreiz pieprasīja atdot strīdīgos departamentus, Francija šo prasību atteicās izpildīt.
Alžīrijas neatkarības kara laikā Maroka atbalstīja Nacionālās atbrīvošanas fronti cīņā pret frančiem. Taču Nacionālās atbrīvošanas fronte kā alžīriešu nacionālistu kustība neatbalstīja Marokas pretenzijas uz Tindufu un Bešaru, kā arī domu par Lielo Maroku. Pēc Alžīrijas neatkarības iegūšanas Nacionālā fronte paziņoja par koloniālo robežu pagaidu saglabāšanu. 1963. gadā Marokas karalis Hasans II Alžīrā tikās ar Alžīrijas prezidentu Ahmedu Ben Bellu, lai apspriestu nenoteiktās robežas, taču Ben Bella nolēma atlikt šī jautājuma izskatīšanu. Tobrīd Alžīrijas valdība centās atjaunot valsti pēc kara, turklāt Kabilijā norisinājās berberu sacelšanās. Alžīrieši turēja aizdomās Maroku par berberu nemiernieku atbalstīšanu, savukārt Hasanam II opozīcijā esošie marokānieši simpatizēja Alžīrijai — šo notikumu dēļ Hasans II izvirzīja karaspēku uz Tindufu.
Konflikta gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc daudzām sadursmēm uz robežas 1963. gada 25. septembrī sākās kaujas oāžu pilsētu Tindufas un Figigas apvidū. Karaliskā Marokas armija virzījās Alžīrijas iekšienē.
Alžīrijas Nacionālie tautas bruņotie spēki, tikko izveidoti no Nacionālās atbrīvošanas frontes partizāniem un vāji bruņoti, karoja asimetriski. To bruņojumu veidoja ieroči no Francijas, Vācijas, Čehoslovākijas, ASV. 1962. gadā Alžīrija pasūtīja no Francijas AMX-13 tankus, taču tobrīd Alžīrijas rīcībā bija tikai 12 šādu tanku. PSRS piegādāja 10 T-34 tankus, taču tie bija pielāgoti tikai mīnu lauku attīrīšanai.
Marokas bruņotie spēki bija mazāki kareivju skaita ziņā, taču bija labāk aprīkoti. To rīcībā bija 40 T-54/55 tanku, 12 SU-100 artilērijas pašgājējiekārtu, 17 AMX-13s tanku, Panhard EBR bruņoto automašīnu parks, aviācija.
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |