Sodankiles ģeofiziskā observatorija

Sodankiles ģeofiziskā observatorija
	Sodankylän geofysiikan observatorio
	EISCAT radara antena observatorijā
	SGO SGO
Valsts piederība	Somija
Koordinātas:	67°22′N 26°38′E / 67.367°N 26.633°EKoordinātas: 67°22′N 26°38′E / 67.367°N 26.633°E
Novietojums	Sodankile
Stacijas tips	vissezonas
Atvērta	1913. g.
Pieder	Oulu universitāte
Augstums v.j.l.	180 m
Laika zona	EET (UTC+2)
Mājaslapa	www.sgo.fi
	Sodankiles ģeofiziskā observatorija Vikikrātuvē

Sodankiles ģeofiziskā observatorija (somu: Sodankylän geofysiikan observatorio, SGO) ir Somijas pētniecības centrs Arktikā. Atrodas Tehtelē (Tähtelä) 6 km uz dienvidiem no Sodankiles ciema Lapzemes reģionā Kitinenas upes krastā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meteoroloģiskie novērojumi Sodankilē tika aizsākti 1858. gadā Somijas Zinātnes biedrības (Suomen Tiedeseura) paspārnē. Regulāri novērojumi veikti kopš 1908. gada, bet no 1914. gada tie pārcelti 6 km no ciema uz ģeofizisko observatoriju.^[1]

Pirmā Starptautiskā polārā gada stacija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Starptautiskā polārā gada programmas ietvaros Somijas Zinātņu biedrība noorganizēja Sodankilē vienu no 12 ziemeļu puslodes polārstacijām. Stacija atradās Sodankiles ciema nomalē 300 m no Kininenas upes krasta (67°27'28.8"N, 26°35'57"E). 120 km tālāk ziemeļos Ivalo upes krastā tika izveidota Kultalas palīgstacija (68°30'N, 26°46'15"E).^[2] Stacijas vadītāji bija fizikas profesors Selims Lemstrēms (Selim Lemström) un meteorologs, vēlākais Somijas Meteoroloģijas institūta vadītājs, Ernests Bīze (Ernest Biese). Programmas ietvaros stacijā tika veikti obligātie meteoroloģiskie, ģeomagnētiskie un ziemeļblāzmas novērojumi, kā arī papildus novērojumi atmosfēras elektrības, zooloģijas, botānikas un citās disciplīnās. Stacija sākotnēji darbojās no 1882. gada augusta līdz 1883. gada septembrim, bet pēc veiksmīgās IPY programmas pabeigšanas, tika rasts finansējums, lai programmu turpinātu arī 1884. gadā, kur novērojumu programma tika ievērojami paplašināta.^[3]

Ģeofiziskā observatorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1908. gadā Krievijas Zinātņu akadēmija gatavojās pievienoties globālajai magnētiskās kartēšanas programmai un ierosināja Somijai (Somijas Zinātnes biedrībai; faktiski uzdevums tika novirzīts Centrālajam meteoroloģijas institūtam) patstāvīgi veikt savu kartēšanu. Centrālā meteoroloģijas institūta direktors Gustafs Melanders (Gustaf Melander, 1861–1938) atsaucās uzdevumam, un viņa vadībā mērījumi sākās 1910. gadā. Melandera plānos bija izveidot pastāvīgu magnētisko observatoriju Lapzemē, lai atbalstītu lauka mērījumus.

Sodankile bija viena no divām iespējamām vietām observatorijas izveidei; otrā bija Utsjoki 200 km tālāk ziemeļos. Magnētiskā observatorija tika izveidota 1913. gadā un par tās pirmo vadītāju tika iecelts Potsdamā izglītotais magnētiķis Jāko Kerenens (Jaakko Keränen). Sākotnēji tā darbojās tikai kā magnētiskā observatorija, bet jau 1914. gadā tajā noorganizēja arī pilnvērtīgu meteoroloģisko novērojumu programmu. 1917.—1918. gadā pilsoņu kara laikā novērojumi uz trijiem mēnešiem tika pārtraukti.

1927. gadā par observatorijas direktoru tika iecelts Eivinds Suksdorfs (Eyvind Sucksdorff). Kā vienīgā pastāvīgā observatorija ziemeļos no polārā loka Sodankile bija ieguvusi respektējamu pozīciju zinātnieku aprindās. Observatorijā sadarbībā ar norvēģu un dāņu zinātniekiem tika izveidotas ziemeļblāzmas fotogrāfijas un fotometrijas, kā arī magnetometrijas programmas. Observatorija tika pārdēvēta par ģeofizisko observatoriju.

Otrā Starptautiskā polārā gada (1932-1933) ietvaros observatorijā tika uzsāktas papildus aktivitātes, jo tā tika izmantota kā apmācības bāze pētniekiem, kuri plānoja veikt magnētiskos novērojumus. 1944. gada 16. septembrī Lapzemes kara laikā observatorija tika nopostīta; atjaunota 1946. gada 1. janvārī. Pēc atjaunošanas Tehtelē faktiski tika izveidotas divas observatorijas — ģeofiziskā observatorija, kas bija pakļauta Somijas Zinātnes biedrībai un meteoroloģiskā observatorija, kas bija pakļauta Somijas Meteoroloģijas institūtam.

1950. gados par SGO vadītāju tika iecelts Ēro Kataja, kura vadībā observatorija tika ievērojami attīstīta un paplašināta, iekļaujot jaunas klimatiskās un ģeomagnētiskās disciplīnas. SGO aktīvi piedalījās Starptautiskā Ģeofizikas gada (1957-1958) programmā, kuras ietvaros tika veikti novērojumi 11 dabaszinātņu nozarēs.

Kopš 1992. gada jaunā vadītāja Tauno Turunena vadībā SGO sāka dibināt ciešākas attiecības ar Oulu universitāti un 1997. gadā kļūst par tās nodaļu. Observatorijā tiek izvietots viens no EISCAT (European Incoherent Scatter Scientific Association) radariem. 2000. gados SGO aktivitātes vēl tiek ievērojami paplašinātas, kas ievērojami pārsniedz tradicionālos ģeofizikālās observatorijas pienākumus, ar vairāk nekā 100 dažādiem novērotiem ģeofiziskiem parametriem vairāk nekā 20 vietās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sodankiles ģeofiziskā observatorija.
FMI – ARCTIC SPACE CENTRE AND COPERNICUS ACTIVITIES

[1] The Geophysical Observatory in Sodankylä, Finland – past and present. Tilmann Bösinger

[2] The First International Polar Year. Station list and metadata

[3] OBSERVATIONS FAITES AUX STATIONS DE SODANKYLA ET DE KULTALA

[1]

[2]

[3]