Speciālās aizņēmuma tiesības

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Speciālās aizņēmuma tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Speciālās aizņēmuma tiesības (SDR) (angļu Special Drawing Rights; valūtas kods saskaņā ar ISO 4217- XDR) ir norēķinu vienība, ko 1969.[1] gadā izveidoja Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bretonvudsas sistēmas izveide un krahs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944.  gada jūlijā ASV, Ņūhempšīras štata Bretonvudsā, norisinā­jās starptautiska konference, veltīta pēckara valūtas sistēmas izveidei. Vienošanās par pēckara valūtas sistēmu tika panākta kā H. Vaita un Dž.  M.  Keinsa plānu kompromiss. Tās rezultātā tika izveidota valū­tas sistēma, tika panākta vienošanās par Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas dibināšanu.[2]

Saskaņā ar Bretonvudsā noslēgto līgumu par starptautisko norēķinu galvenajiem instrumentiem kļuva zelts un tā saucamās rezerves valūtas, kuru statusu ieguva ASV dolārs un Lielbritānijas sterliņu mārciņa. Jebkura valsts, kas bija parakstījusi Bretonvudsas līgumu, ar savu centrālo banku starpniecību varēja par oficiālo cenu brīvi mainīt esošās rezerves valūtas pret zeltu un otrādi. Izveidojās zelta standarta modifikācija.[3]

Rietumeiropas valstu un Japānas ekonomikas atjaunošana bija saistīta ar šo valstu nacionālās naudas vienību konvertējamību (Eiropas valstīs - 1958.gada nogalē, Japānā - 1964.gadā) un palielināja starptautisko tirdzniecības un finanšu sakaru intensitāti. Pieauga arī nacionālo ekonomiku savstarpējā atkarība. Rūpnieciski attīstīto valstu bankām vajadzēja rūpīgi pētīt situāciju ārvalstīs, jo citādi tās riskēja palikt bez rezervēm, kas vajadzīgas, lai uzturētu savu valūtu vēlamo maiņas kursu. Pakāpeniski vājāks kļuva arī ASV dolārs. Pēc Bretonvudsas konferences ASV veica pasaules kreditora funkcijas, dolārs bija spēcīgs un nodrošināts ar pietiekamu zelta rezervi. Sešdesmito gadu otrajā pusē ASV ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās, un pārtrūka saikne starp dolāra piedāvājumu un fiksēto zelta tirgus cenu. Pirmo triecienu Bretonvudsas vienošanās saņēma 1971.gadā, kad ASV pasludināja, ka automātiski vairs nepārdos zeltu par dolāriem ārvalstu centrālām bankām. Iemesls - ASV nevēlēšanās samazināt savus jau tā sarūkošos oficiālos zelta krājumus.[4]

Visu 1972.gadu turpinājās spekulatīvā kapitāla pārplūde no dolāra aktīviem citās valūtās - galvenokārt Vācijas markās un Japānas jēnās. Dolāra tirgus cena strauji kritās, bet Rietumeiropas valstu valūtu maiņas kurss pieauga. 1973.gadā Eiropas centrālās bankas izlietoja milzīgas dolāru summas, lai uzturētu savu valūtu maiņas kursus. Šajā gadā sākās arī naftas krīze, un tas viss izkliedēja finanšu speciālistu ilūzijas par fiksētajiem maiņas kursiem. Bretonvudsas valūtas (zelta dolāra) sistēma beidza pastāvēt. Pasaules ekonomika pārgāja uz peldošo maiņas kursu sistēmu.[4]

Jamaikas sistēmas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1976.gadā Jamaikā notika SVF sesija, kuras laikā tika nolemts izveidot pārejas valūtas sistēmu.[5]

Vispirms oficiāli tika likvidēts starptautiskais zelta un valūtas standarts. Notika zelta demonetizācija, tika atcelta zelta oficiālā cena un zelta paritātes, kā arī dolāru apmaiņa pret zeltu. Līdz ar to valūtas institūcijas drīkstēja pirkt un pārdot zeltu par tirgus cenām. Dalībvalstīm tika piešķirtas tiesības izvēlēties jebkuru, t. sk. brīvi peldošo, valūtas kursu režīmu. SDR noteica par oficiālu saistību un prasību samērošanas, norēķinu un oficiālu rezerves līdzekli, valūtas sistēmas un valūtas kursu noteikšanas bāzi. Dolāra standarta vietā izveidojās daudzvalūtu standarts, kurā lielāko lomu spēlēja ASV dolārs, sterliņu mārciņa, Francijas franks, Rietumvācijas marka, Japā­nas jena, Šveices franks u. c. nozīmīgākās pasaules valūtas.[6]

SDR valūtu kursa aprēķināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jamaikas vienošanos īstenošanā svarīga loma ir SDR, kas ir bezskaidras naudas ieraksts SVF attiecīgo valstu speciālos kontos.[7] SDR vērtību nosaka, izmantojot valūtu grozu. Pirms 1999. gada 1. janvārī bezskaidrās naudas norēķinos tika ieviests eiro, SDR valūtu grozā bija ietvertas piecas valūtas - ASV dolārs, Vācijas marka, Francijas franks, Lielbritānijas sterliņu mārciņa un Japānas jena.

Pašlaik tajā iekļautas četras valūtas - ASV dolārs, eiro, Lielbritānijas sterliņu mārciņa, Japānas jena un Ķīnas juaņa.

SDR ir sintētiska valūta, tā pastāv tikai banku kontos, nevis kā skaidra nauda. Katrai SDR valūtu grozā ietilpstošajai valūtai ir noteikts īpatsvars, kas atspoguļo šīs valūtas nozīmību starptautiskajos darījumos.[8]

SDR valūtas vērtību nosaka, summējot galveno valūtu groza (ASV dolāra, eiro, Japānas jenas, sterliņu mārciņu un Ķīnas juaņas vērtības ASV dolāros, pamatojoties uz tirgus maiņas kursiem. SDR valūtas vērtība tiek aprēķināta katru dienu (izņemot SVF brīvdienas vai ikreiz, kad SVF ir slēgts uzņēmējdarbībai), un novērtēšanas grozs tiek pārskatīts un koriģēts reizi piecos gados.[9]

SDR valūtu kursa aprēķiniem tiek izmantoti šādi rādītāji:

  1. nacionālās valūtas ieguldījums SDR grozā;
  2. "Mediānu likme" (groza valūtu pirkuma un pārdevuma vidējā likme ASV dolāros Londonas valūtas biržā pulksten 12 dienā.[10] Ja Londonas birža ir slēgta, aprē­ķiniem izmanto Ņujorkas biržas noteiktos kursus. Ja arī Ņujorkas birža nestrādā, valūtas kursu vērtību nosaka pēc Frankfurtē fiksētajiem kursiem.[11]

Dalot pirmo ar otro, iegūstam valūtu ieguldījumu SDR vienībā dolāros. Saskaitot valūtu ekvivalentu dolāros, nosaka SDR kursu dolāros un caur to arī citās valūtās.[10]

Galvenie SDR izmantošanas veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir trīs galvenie SDR izmantošānas veidi.[7]

  1. Maiņa pret tās valsts valūtu, kuru norāda SVF.
  2. Starpvalstu divpusējās maiņas operācijas.
  3. Savas valsts valūtas izpirkšana no SVF apmaiņā pret SDR.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kristīne Averina. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Turības Mācību centrs, 2004. 56. lpp. ISBN ISBN 9984-609-01-4.
  2. Inese Vaidere. Starptautiskās valūtas attiecības. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 22. lpp. ISBN 978-9934-18-073-6.
  3. Grigorijs Oļevskis. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2004. 98. lpp. ISBN 9994-23-110-0.
  4. 4,0 4,1 Grigorijs Oļevskis. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2004. 100–101. lpp. ISBN 9984-23-110-0.
  5. Georgs Lībermanis. Starptautiskie ekonomiskie sakari un Latvija. Rīga : Kamene, 1999. 136. lpp. ISBN 9984-636-23-2.
  6. Inese Vaidere. Starptautiskās valūtas attiecības. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 25. lpp. ISBN 978-9934-18-073-6.
  7. 7,0 7,1 Grigorijs Oļevskis. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2004. 106. lpp. ISBN 9984-23-110-0.
  8. Inese Vaidere. Starptautiskās valūtas attiecības. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 129. lpp. ISBN 978-9934-18-073-6.
  9. «SDR Valuation». www.imf.org. Skatīts: 2018-02-11.
  10. 10,0 10,1 Grigorijs Oļevskis. Starptautiskā ekonomika. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2004. 106. lpp. ISBN 9984-23-110-0.
  11. Inese Vaidere. Starptautiskās valūtas attiecības. Rīga : LU akadēmiskais fonds, 2015. 130. lpp. ISBN 978-9934-18-073-6.