Cēlgāzes ir periodiskās tabulas VIIIA grupas elementi. Šie ir ķīmiski visinertākie elementi un vai nu neveido savienojumus nemaz, vai arī to veidotie savienojumi ir nestabili. Cēlgāzes parasti ir sastopamas dabā brīvā veidā (gaisa sastāvā). Cēlgāzēm ir raksturīgi ļoti mazi starpatomu iedarbības spēki, tāpēc tās ir gāzes ar ļoti zemu viršanas un kušanas temperatūru. Cēlgāzes ir: hēlijs, neons, argons, kriptons, ksenons un radons. Radons ir radioaktīvs. Cēlgāzēm ir pilnībā aizpildītas s un porbitāles, tāpēc tās ir ķīmiski inertas. Palielinoties atommasai, palielinās reaģētspēja, jo tad ārējie elektroni atrodas tālāk no kodola un ir piesaistīti ar mazākiem pievilkšanas spēkiem. Cēlgāzes tīrā veidā iegūst, pārtvaicējot sašķidrinātu gaisu vai dabasgāzi.
Gāzizlādes krāsa ir atkarīga no vairākiem faktoriem, no kuriem nozīmīgākie ir:[1]
izlādes parametri (strāvas stiprums un elektriskā lauka intensitāte, temperatūra caurulē utt. — novērojams vidējo attēlu krāsas variācijās caurules vidū un malās);
gāzes tīrība (pat neliels piejaukums citu gāzu var ietekmēt krāsu);
izlādes caurules apvalka materiāls — redzams apakšējos attēlos, kur no bieza sadzīves stikla izgatavots apvalks slāpē ultravioletos un zilos gaismas starus.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cēlgāzes.
