Stabule

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Stabule
Fujarka 0211.jpg
No vītola mizas izgatavotas poļu stabules fujarkas
wind
Citi nosaukumi Stebule (Kurzemē), stabuļa (Latgalē), stabuleite (Līvānos), pīpere[1]
Klasifikācija Pūšamais mūzikas instruments, gaisskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 421.221.12[1]
(Vaļēja iekšējā pievada svilpe ar skaņas caurumiņiem[1])
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments

Stabule ir caurulītes veida pūšamais mūzikas instruments, viens no senākajiem un izplatītākajiem Latvijas teritorijā spēlētajiem instrumentiem. Vissenākā kaula stabule Latvijā atrasta Lielā Ludzas ezera krastā un tā tiek datēta ap 3.—2. gadu tūkstoti p.m.ē.[2] 18. un 19. gadsimta etnogrāfiskajos materiālos gan minētas vairs tikai koka, mizas un niedru stabules.

Izgatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stabules un niedru stabules izgatavošana aprakstīta Andreja Jurjāna rakstā „Latviešu tautas mūzika”:

Stabuli izgrieza no daždažādiem kokiem — priedes, apses, kazenāja, alkšņa, vītola u. c. Koka savitēja siltumā un tad izgrieza serdi, caur ko izcēlās stobrs; arī ņēma gatavu stobru — niedri. Stabule pastāv iz divām daļām — rumpja un spiedzes jeb ģiņģas (skat. iepriekš). Ja rumpis bija diezgan garš un tievs, tad turpat tievajā galā ietaisīja spiedzi, mēlīti atgriežot un plāninot, tad iegrieza rumpi, skatoties pēc garuma, sešus līdz astoņus caurumus, tā ka iznāca diatoniska toņu rinda. Ja rumpis bij resns, tad tika ielikta spiedze tievajā galā vai nu no tievāka koka, vai niedres. Ko skaņu mīkstināt, uztina resgalim skrūviski noplēstu tāsi.[3]

Andrejs Jurjāns „Latviešu tautas mūzika”

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Muktupāvels 1999, 123. lpp.
  2. Muktupāvels 1999, 125. lpp.
  3. Muktupāvels 1999, 130.—131. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]