Stolipina agrārā reforma

Stolipina agrārā reforma bija nozīmīgs agrārās politikas un ekonomisko reformu komplekss, ko veica Krievijas Impērijas premjerministrs Pjotrs Stolipins no 1906. līdz 1911. gadam. Reformas mērķis bija uzlabot lauksaimniecības produktivitāti, stabilizēt ciematu ekonomiku un veicināt politisko stabilitāti impērijā.

Galvenais reformu mērķis bija sadalīt kopienu zemes un veicināt individuālu zemes īpašumu veidošanu, ļaujot zemniekiem izstāties no kopienām un iegūt savas zemes daļas personīgā īpašumā, līdzīgi kā Rietumeiropā. Tika izveidotas īpašas lauksaimniecības bankas, kas izsniedza zemniekiem aizdevumus, lai viņi varētu iegādāties zemi, tehniku un modernizēt savu saimniecību. P. Stolipins veicināja zemnieku migrāciju uz mazāk apdzīvotām un neizmantotām zemēm Sibīrijā un citos reģionos, piedāvājot valsts atbalstu un infrastruktūras attīstību, lai stimulētu jaunu saimniecību izveidi (aptuveni 3 miljoni zemnieku pārcēlās uz Sibīriju un citām mazāk apdzīvotām impērijas teritorijām). Tika veicināta zemnieku pašpārvalde, un tika ieviestas reformas, kas mazināja muižnieku ietekmi uz zemniekiem.

Stolipina reformu asi kritizēja Vladimirs Ļeņins, kā arī Krievijas un Ukrainas sociālistu partijas, kas aizstāvēja lauku proletariātu, patiesībā baidoties no turīgāko zemnieku slāņu ietekmes.

Stolipina reformām bija ierobežota ilgtermiņa ietekme, jo tās tika pārtrauktas pēc viņa slepkavības 1911. gadā un vēlākie notikumi, piemēram, Pirmais pasaules karš un Oktobra revolūcija, būtiski mainīja Krievijas lauksaimniecības un politisko ainavu. Tomēr, reforma izraisīja vēl lielāku zemnieku sociālo diferenciāciju: pieauga mazāko un lielāko zemnieku saimniecību skaits un samazinājās vidējo saimniecību skaits, kuru īpašnieki pārdeva savu zemi turīgākajiem un pārcēlās uz Urāliem vai pilsētām. Neatrisinātā agrārā problēma bija viens no 1917. gada revolūcijas iemesliem.