Strādnieku kustība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ātrās ēdināšanas nozarē strādājošie streiko un piedalās demonstrācijā par minimālās algas pacelšanu līdz 15$ stundā, ASV 2015. gada 15. aprīlī.

Strādnieku kustība ir vispārīgs termins, ar kuru apzīmē strādnieku organizēšanos savu interešu aizstāvībai — iegūtu labākus darba apstākļus, lielākas algas un labāku attieksmi no darba devējiem un, izmainot darba likumu, arī no valsts. Parasti šī organizēšanās notiek, izmantojot arodbiedrības.

Dažās valstīs, piemēram, Lielbritānijā un Austrālijā strādnieku kustībai ir sava politiskā partija, kuru sauc par "Darba partiju" vai "Strādnieku partiju" (piemēram, Leiboristu partija Lielbritānijā).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbs nāk pirms kapitāla un ir neatkarīgs no kapitāla. Kapitāls ir tikai darba auglis un nekad nebūtu eksistējis, ja vispirms nebūtu eksistējis darbs. Darbs ir pārāks par kapitālu un ir pelnījis lielāku uzmanību.

Strādnieku kustība sākās rūpnieciskās revolūcijas laikā, darbavietām koncentrējoties rūpniecības centros. Kustībai bija liela pretestība. Cilvēkus sodīja par iesaistīšanos arodbiedrībās, kas tolaik bija nelegālas.

1864. gadā Londonā izveidojās Starptautiskā darbaļaužu asociācija (I Internacionāle) — pirmais mēģinājums starptautiski apvienot strādnieku kustību. Galvenās risināmās problēmas tolaik bija tiesības iesaistīties arodbiedrībās un astoņu stundu darbadiena. 1871. gadā Francijā notika strādnieku sacelšanās un izveidojās Parīzes komūna.

Laika gaitā strādnieku kustībai izdevās sasniegt vairākus no saviem mērķiem — tiesības organizēties, minimālo algu, astoņu stundu darbadienu, bērnu darba aizliegšanu, divas brīvdienas nedēļas nogalē un bērna kopšanas atvaļinājumus.

Strādnieku kustība pa valstīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gs Latvijā strādnieku kustības idejas aizstāvēja jaunā strāva. Īpaši strauji strādnieku kustība attīstījās 20. gs. sākumā, kad nodibināja un strauji popularitāti ieguva Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija (LSDSP). Toreiz viens no svarīgākajiem jautājumiem bija tiesības organizēties arodbiedrībās. 1906. gadā Krievijas impērijas cara valdība aizliedza arodbiedrību darbību. 1913. gadā notika ģenerālstreiks, kurā piedalījās 120 000 strādnieku visā Latvijā. Drīz pēc tam arodbiedrības tika atjaunotas.[1]

Pēc neatkarības pasludināšanas arodbiedrības bija sašķēlušās — komunistiskās arodbiedrības apvienojās Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojā, bet sociāldemokrātiskāsLatvijas Arodbiedrību Centrālbirojā. 1928. gadā valdība kreisās arodbiedrības aizliedza, taču tā paša gada 22. jūlijā pret slēgšanu notika vispārējs streiks, valdība atļāva kreisās arodbiedrības atjaunot.[1]

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā visa arodbiedrību darbība tika apturēta. 1935. gadā to darbību pamazām atjaunoja valsts izveidotās un pārvaldītās organizācijās — "kamerās". Sākoties Padomju okupācijai Latvijā, visa neatkarīgu arodbiedrību darbība tika pilnībā aizliegta, arodbiedrības darbojās tikai valsts pakļautībā.[1]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]