Svētās Romas impērijas sabrukums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Impērija 1789. gadā
Reinas konfederācija, 1806

Svētās Romas impērijas sabrukums iesākās 1792. gadā, un pēc militāru neveiksmju sērijas noveda pie Svētās Romas impērijas pastāvēšanas beigām 1806. gadā.

Franču revolūcijai kļūstot aizvien radikālākai, imperators Leopolds II un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II 1791. gada augustā tikās Saksijā un pasludināja, ka kopā ar citām Eiropas valstīm ir gatavi veidot militāru koalīciju monarhijas atjaunošanai Francijā. Abi valdnieki bija salīdzinoši liberāli un deklarāciju neuzskatīja par kara pieteikumu. Leopolds II vēlējās atbalstīt savu māsu, Francijas karalieni Mariju Antuaneti, kamēr Prūsija cerēja kara gadījumā iegūt jaunas teritorijas. No revolucionārā terora bēgošie franču aristokrāti pulcējās impērijas teritorijā. Francijas Likumdošanas sapulce 1792. gada janvārī pieprasīja Leopoldam II pārtraukt bēgļu atbalstu, piedraudot ar karu. Leopolds II mira tā paša gada martā, un viņa mantinieks Francis II ātri mobilizēja 50 000 kareivjus lielu armiju. Arī Prūsija sāka gatavoties karam, ko uzsāka Francija, iebrūkot Austrijas Nīderlandē. 1792. gada septembrī Hābsburgu Austrija oficiāli lūdza impērijas parlamentam finansiālu atbalstu kara vešanai. Parlaments to noraidīja, baidoties, ka Austrija un Prūsija karu izmantos savu valdījumu palielināšanai. Frančiem gūstot panākumus, impērijas parlaments tomēr piešķīra līdzekļus 120 000 kareivjus lielai armijai. 1793. gada pavasarī, kad franči atkārtoti iebruka impērijas teritorijā, parlaments oficiāli pieteica karu Francijai.[1]

Paralēli karam ar Franciju, Prūsija, Hābsburgi un Krievijas Impērija veica pēdējo Polijas dalīšanu. 1794. gada beigās finansiālās grūtībās nonākusī Prūsija noslēdza pamieru ar Franciju un pievērsās poļu sacelšanās apspiešanai. 1795. gada aprīlī Prūsija noslēdza mieru ar Franciju. Prūsija piekrita tam, ka franči okupē virkni vācu valstiņu Reinzemē. Apmaiņā franči ļāva Prūsijai paplašināt savu ietekmi Ziemeļvācijā. Tādējādi Prūsija bija piedalījusies impērijas teritorijas sadalīšanā bez imperatora ziņas un piekrišanas. Francis II vēlējās mieru ar frančiem slēgt pēc uzvaras, tāpēc karš ar mainīgiem panākumiem turpinājās vācu zemēs un Itālijā. Kad Napoleona karaspēks 1797. gada sākumā atradās 130 km attālumā no Vīnes, Francis II piekrita pamieram. 1797. gada oktobrī sekoja formāls miera līgums, ar kuru Francija ieguva teritorijas Itālijā, Beļģijā un Reinzemē. Mazās vācu valstiņas pāris gadu laikā zaudēja ticību stabilitātei un neatkarībai, ko tām nodrošināja impērijas saglabāšana. Iecerēto impērijas zemju dalīšanu uz laiku pārtrauca Otrās koalīcijas karš, ko Hābsburgi kopā ar Lielbritāniju un Krieviju sāka 1799. gadā. Nepārtrauktā karadarbība bija smagi izpostījusi Reinzemi, ko visvairāk izlaupīja milzīgās franču armijas. Par spīti protestiem, 1799. gadā impērijas parlaments pieņēma jaunu kara nodokli, lai finansētu karu, kurā 1800. gadā atkal sāka uzvarēt franči.[1]

1800. gadā impērijā dzīvoja ap 27 miljoniem cilvēku, no kuriem 14-15 miljoniem dzīvoja vidēja un maza izmēra valstiņās, kurām nebija nekādu militāro ambīciju.

1801. gada februārī Hābsburgi un Francija noslēdza jaunu miera līgumu, kuru martā apstiprināja impērijas parlaments. Franči ieguva jau iepriekšējā miera līgumā apstiprinātās teritorijas Nīderlandē un Reinzemē. Bez īpašumiem palikušajiem vācu valdniekiem tika piešķirtas kompensācijas no citur impērijā konfiscētajām baznīcas zemēm. Napoleons lielā mērā kontrolēja vācu zemju robežu izmaiņas uz austrumiem no Reinas. No gandrīz 300 valstiņām un brīvpilsētām tika izveidotas mazāk nekā 100 valstiņas. Napoleona mērķis bija radīt spēcīgākas valstis, kas būtu viņa sabiedrotās pret imperatoru Franci II. Lai arī Francis II un Prūsijas karaliste šādi palielināja savas zemes, lielākās ieguvējas bija franču atbalstītās, vidēji lielās Bavārija, Virtemberga un Bādene.[2] Teritoriālās izmaiņas pilnībā izmainīja kūrfirstu sastāvu, kur tagad atradās deviņas valstis un viens garīdznieks, Maincas arhibīskaps. Pazuda gandrīz visas bīskapu valstiņas un brīvpilsētas, protestantu valstis ieguva vairākumu. Imperators zaudēja savus tradicionālos katoļu atbalstītājus impērijas institūcijās.

Drīz pēc tam, kad Napoleons 1804. gadā sevi pasludināja par imperatoru, arī Svētās Romas impērijas imperators pasludināja sevi par jaunizveidotās Austrijas impērijas imperatoru, tādējādi kļūstot par dubultimperatoru.[3] 1805. gadā Francis II atkal iesaistījās koalīcijas karā pret Napoleonu un gada beigās cieta smagu sakāvi Austerlicas kaujā.

Militārās neveiksmes un miera līgumi ar Napoleonu impēriju 1806. gadā bija sadalījuši trīs zonās. Vienā atradās galvenā franču ienaidniece, Austrijas Hābsburgu zemes, otrajā bija sakautā Prūsija, kurai franči uzticēja visu ziemeļu kontroli, un trešo veidoja rietumu un centra mazās valstiņas, no kurām vadošās bija franču sabiedrotās Bādene, Bavārija un Virtemberga. Francis II joprojām bija imperators, turpināja pastāvēt impērijas parlaments, taču viņu vara lielā daļā impērijas reāli bija sabrukusi. Mazo valstu politiskā lojalitāte aizvien vairāk piederēja Napoleonam, kurš plānoja dažādu konfederāciju un dinastisko laulību risinājumus, lai Itālijas un vācu valstis pakļautu pilnīgai franču kontrolei. 1806. gada februārī bija ideja veidot Austrijas, Prūsijas un Bavārijas kontrolētu vācu federāciju, kurā Bavārija būtu cieša Francijas sabiedrotā.[4]

1806. gada jūlijā Napoleons nodibināja Reinas konfederāciju kas 1. augustā formāli paziņoja par izstāšanos no Svētās Romas impērijas. 6. augustā Francis II atsacījās no Svētās Romas impērijas imperatora troņa un turpmāk valdīja kā Austrijas imperators Francis I.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]