Beļģijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Viduslaiku Beļģijas teritorija Nīderlandes ("Zemo zemju") sastāvā.

Beļģijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Beļģijas teritorijā.

Senie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. gadsimtā pirms mūsu ēras romieši sakāva ķeltu ciltis, kuras apdzīvoja mūsdienu Beļģijas teritoriju, un pievienoja šo teritoriju Romas impērijai ar nosaukumu Gallia Belgica.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. gadsimtā, Lielās tautu staigāšanas laikā, Beļģijas teritorijā ienāca ģermāņu cilts franki, un tā nonāca Merovingu karaļu pakļautībā. Līdz 8. gadsimtam vara pakāpeniski pārgāja Karolingu rokās, un Beļģija tika iekļauta Karolingu impērijas sastāvā. 1369. gadā Flandrijas hercogiene Margareta III apprecējās ar Burgundijas hercogu Filipu Plikpauri, līdz ar to Flandrija, un vēlāk arī pārējā mūsdienu Beļģijas teritorija, nonāca Burgundijas pakļautībā. 1477. gadā hercogiene Burgundijas Marija apprecējās ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Maksimiliānu I, un Burgundijas hercogiste nonāca Svētas Romas impērijas kontrolē.

Nīderlandes sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1549. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis V izveidoja Septiņpadsmit provinces (latīņu: Belgica Regia). 1555. gadā Kārlis V nodeva provinces savam dēlam, Spānijas karalim Felipem II. Provinču ziemeļu daļu pārsvarā apdzīvoja protestanti (kalvinisti, bet dienvidu daļu — katoļi. 1579. gadā trīs katoļu provinces (mūsdienās Beļģijas teritorijā) izveidoja Arrasas ūniju. Tajā pašā gadā provinces parakstīja līgumu ar Spāniju, kas deva tām lielu administratīvo brīvību, savukārt provinces atzina par valdnieku Spānijas karali Felipi II un tika nosauktas par Spānijas Nīderlandi. Turpmākajās desmitgadēs strauju izaugsmi piedzīvoja Antverpenes pilsēta, kas kļuva par Nīderlandes revolūcijas centru. Spānijas Nīderlandes ziemeļos un rietumos atradās protestantu apdzīvotās teritorijas (Apvienotās provinces un Anglija), bet dienvidos tā robežojās ar spāņu ilggadējo ienaidnieku — Franciju. Pastāvīga karadarbība gar dienvidu robežu ar frančiem norisinājās līdz pat 17. gadsimta beigām. 1700. gadā, neatstājot pēcnācējus, nomira Spānijas karalis Karloss II, kas izraisīja karu par Spānijas mantojumu. Vairākas nozīmīgas kaujas šajā karā notika tieši Spānijas Nīderlandes teritorijā. Rezultātā Spānijas tronī kāpa Burbonu dinastijas pārstāvis no Francijas, bet Spāņu Nīderlande nonāca Austrijas Hābsburgu dinastijas valdījumos.

No 1792. līdz 1815. gadam Nīderlande bija Francijas sastāvā. 1815. gada 18. jūlijā Beļģijā norisinājās Vaterlo kauja, kur Septītās koalīcijas alianse (Apvienotā Karaliste, Prūsijas karaliste, Austrijas impērija un citas valstis) uzvarēja Napoleona Bonaparta Pirmo Francijas impēriju. Saskaņā ar Vīnes kongresa lēmumiem, no 1815. gada Beļģija bija Nīderlandes sastāvdaļa. Daudzi beļģi, īpaši franciski runājošie, bija neapmierināti ar šādu lēmumu.

Beļģijas valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1830. gada Beļģijas revolūcija (Gustava Vapersa glezna).

1830. gadā notika Beļģijas revolūcija un tā paša gada beigās Beļģija ieguva neatkarību no Nīderlandes. Par neatkarīgās Beļģijas pirmo karali kļuva Leopolds I. Beļģija kļuva par pirmo valsti kontinentālajā Eiropā, kur tika izveidota dzelzceļa līnija. To 1835. gadā atklāja starp Mehelenu un Briseli. 19. gadsimta beigās Beļģija ieguva aizjūras kolonijas. No 1885. līdz 1908. gadam Beļģijas karaļa Leopolda II īpašumā atradās Kongo brīvvalsts, kas bija viens no galvenajiem ienākumu avotiem beļģu karaļnamam. 1908. gadā koloniju pārņēma Beļģijas valsts un tā tika pārsaukta par Beļģu Kongo.

Beļģija ļoti cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad tajā iebruka Vācijas impērijas karavīri. Gandrīz pilnībā tika nopostīta Ipras pilsēta, un kaujā pie Ipras pirmo reizi tika izmantoti ķīmiskie ieroči (iprīts). Arī Otrajā pasaules karā vācieši okupēja Beļģiju. 1940. gada 28. maijā karalis Leopolds III parakstīja kapitulācijas aktu un tika deportēts uz Vāciju, bet Beļģijas valdība aizbēga uz Angliju. Par vācu militārās valdības vadītāju Beļģijā tika iecelts ģenerālis Aleksandrs fon Falkenhauzens. 1944. gada 3. septembrī britu karaspēks atbrīvoja Briseli, bet 4. septembrī kanādiešu karaspēks — Antverpeni.

1948. gadā Beļģija, Nīderlande un Luksemburga izveidoja ekonomisku savienību, kuru nosauca par Beniluksu. 1949. gada 4. aprīlī Beļģija kļuva par vienu no NATO dibinātājvalstīm. 1951. gadā Beļģija kopā ar Itāliju, Nīderlandi, Luksemburgu, Franciju un Rietumvāciju kļuva par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibinātājām. Tās mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu ogļu un tērauda industrijām. 1957. gadā to pārveidoja par Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK), kas izveidoja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu atomenerģijas attīstībai. 1960. gadā neatkarību no Beļģijas ieguva tās kolonija Kongo. Divus gadus vēlāk neatkarību no Beļģijas ieguva arī Ruanda un Burundi.

1967. gadā Beļģija bija viena no Eiropas Kopienas dibinātājvalstīm, kas 1993. gadā pārtapa par Eiropas Savienību.