Tērvetes aplenkums (1281)

1281. gada Tērvetes aplenkums notika 1281. gada augustā pēc neveiksmīgā uzbrukuma Dobeles pilskalnam 1280. gada rudenī. Livonijas ordeņa mestram izdevās mobilizēt 14 000 vīru lielu Livonijas, Rēveles un Rīgenes kņaza Viclava II karaspēku kopīgam karagājienam uz Zemgales galvaspilsētu Tērveti. Tērvetes pilskalna aplenkuma laikā zemgaļu ķēniņš Nameisis piedāvāja atjaunot miera līgumu un netraucēt kristietības izplatīšanai, tomēr pēc tam līgumu lauza un piedalījās lietuviešu dizkunigaiša Traidena rīkotajā karagājienā pret Vācu ordeņa pili Kristburgu (tagad Stari Dzežgoņa Polijā). Savukārt zemgaļu sūtņi ar sūdzībām pret ordeni ieradās Rīgā un tikās ar arhibīskapu Johanu franciskāņu klosterī (Schonebohm 1907, 326-328; Arbusow 1913, 129).

Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1281. gada sākumā Livonijas ordeņa mestrs Feihtvangenes Konrāds organizēja jaunu karagājienu uz Zemgali, kurā aicināja piedalīties gan Tērbatas un Lēales bīskapus, gan arī Rīgas arhibīskapu Johanu no Lunes. Noteiktajā augusta dienā Rīgā ar saviem karogiem ieradās ordeņa bruņinieki un zemes ļaužu (letu, līvu un igauņu) vasaļu karapulki, kā arī Rēveles pilskunga Odevarda (Odewart) karavīri un Rīgas pilsoņi. Karagājienā piedalījās arī Rīgenes kņaza (der hêrre von Rûwen) karadraudze. Apvienotais karaspēks kuģos pa Lielupi un pa sauszemes ceļu sasniedza Mītavas pili, pie kuras tas pārnakšņoja. No rīta krusneši sakārtojās zem saviem karogiem un devās uz Tērveti, kur tiem uzbruka zemgaļi, bet bija spiesti atkāpties uz savu pilskalnu. Krustneši pie Tērvetes ierīkoja apmetni, no kuras devās sirojumos pa visu plašo apkārtni un iznīcināja zemgaļu labības laukus. Zemgaļi paši nodedzināja Tērvetes pilsētu "kas bij ap pili celta tiem". Pa to laiku ordenim pakļautais kuršu karaspēks nodedzināja Dobeles pilsētu un pievienojās Livonijas un Igaunijas karaspēkiem un kopējais karavīru skaits sasniedza četrpadsmit tūkstošus. Pils aplencēji uzcēla aplenkuma torni un vairākus akmeņmešus, ko piebīdīja pie aizsarggrāvja. Uzbrukuma sākumā krustneši aizdedzināja simtiem vezumu malkas, bet pils aizstāvjiem izdevās liesmas nodzēst. Zemgaļu ķēniņš (kunic) Nameisis sūtīja ziņnešus, kas lūdza sākt miera sarunas. Ar Rīgenes kņaza, brāļu sprediķotāju un Rīgas prāvesta Johanesa palīdzību viņiem izdevās pierunāt ordeņa mestru slēgt miera līgumu. Zemgaļi deva zvērestu atsākt ordenim maksāt nodevas un "neaiztikt kristietību un nenodarīt tai pārestību". Pēc tam krustnešu karavīri sacirta bīdāmtorni un devās atpakaļ uz Rīgu, kur mestrs Konrāds rīkojas svinības, kurās ielūdza arī arhibīskapu. Tomēr nākamajā rudenī zemgaļu ķēniņš Nameisis lauza Tērvetes miera līgumu un piedalījās lietuviešu dizkunigaiša Traidena rīkotajā karagājienā pret Vācu ordeņa pili Kristburgu (Kirsburc) Prūsijas Pomerānijā (tagad Stari Dzežgoņa Polijā), no kura viņš "Zemgalē vairs nepārnāca".^[1]