Livonija

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par vēsturisku reģionu Baltijas jūras austrumu piekrastē. Par citām jēdziena Livonija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Livonijas bīskapijas un Ordeņa valsts (1534).
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Livonija (latviešu: Līvzeme, lībiešu: Līvõmō) jeb Māras zeme (latīņu: Terra Mariana vai terra matris) bija nosaukums 1225. gadā tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidotai zemei Romas pāvesta un Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā.

Vēlāk Livonija iekšējo ķildu dēļ Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas vadībā tika pārveidota par Livonijas Konfederāciju ar centru Rīgā. Tajā ietilpa (pakļaušanas kārtībā) Līvzeme, Letija, Sēlija, Igaunija, Zemgale, Kurzeme un, īslaicīgi, arī Žemaitija. No 1420. gada regulāri tika sasaukti Livonijas landtāgi kā Livonijas Konfederācijas augstākais pārvaldes orgāns.

Pēc 1561. gada Viļņas ūnijas un 1566. gada Grodņas ūnijas noslēgšanas Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes iekļāvās Livonijas un Lietuvas reālūnijā. Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā, ziemeļos izveidojās Zviedru Igaunija, bet Tērbatas bīskapiju līdz 1582. gadam okupēja Krievija. No 1561. līdz 1582. gadam pastāvēja Rīgas brīvpilsēta.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārda etimoloģija, iespējams, saistāma ar somugru liv - smiltis, un igauņu Liivimaa, jo Daugavas līvi bija pirmā kristītā šī reģiona tauta, un to zemēs radās pirmie kristīgās kultūras atbalsta punkti. Tātad apzīmējumu varētu tulkot kā "smilšu zeme", kas saskan ar tās novietojumu gar Rīgas līča piekrasti, Piejūras zemienes smilts augšņu zonā.

Livonijas krusta karu perioda sākumā par Livoniju dēvēja vienīgi 1188. gada 1. oktobrī izveidotās Livonijas bīskapijas teritoriju. Livonijas bīskaps Alberts, un ar viņa svētību 1202. gadā izveidotais Zobenbrāļu ordenis, pakāpeniski pakļāva ne tikai Daugavas un Gaujas līvu zemes, bet arī latgaļu un sēļu zemes gar Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļiem, kā arī sakaliešu un ugauņu zemes tagadējās Igaunijas dienvidu daļā.

Bīskaps Alberts iegūtās zemes novēlēja jaunavai Marijai, un 1215. gada Laterāna 4. koncilā šo novēlējumu apstiprināja pāvests Inocents III, ar latīnisko nosaukumu Terra Mariana. Salīdzināšanai, iekarotās prūšu zemes bija veltītas Svētajam Pēterim.[1]

Livonijas nosaukums 14.-16. gadsimtā tika lietots kā apzīmējums ģeogrāfiskajam reģionam Baltijas jūras austrumu krastā, kas aptuveni atbilst mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijai. Pēc Livonijas Konfederācijas sabrukuma no 16. gadsimta par Livoniju dēvēja Zviedru Vidzemes un Poļu Vidzemes (Latgales) teritoriju. Jaunajos laikos nosaukumu "Livonija" aizvietoja jauno politisko veidojumu nosaukumi, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogiste, Pārdaugavas hercogiste. 1790. gadā vāciski izdotajā Hībnera "Enciklopēdijā" sāka lietot apzīmējumus latvieši un Latvija nevis Livonijas jeb Livonijas guberņas sakarā, bet attiecinot tos uz visu mūsdienu Latvijas teritoriju. 19. gadsimtā par Livoniju sauca Krievijas Impērijas Livonijas guberņas teritoriju. Pēc neatkarīgo Latvijas un Igaunijas republiku nodibināšanas, Livonijas nosaukums kļuva par vēsturisku terminu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Livonijas jeb Līvzemes (vikingu: Iflanti vai Liflandi) vārds pieminēts Trosas rūnu akmens un Vekholmas rūnu akmens uzrakstos un liecina par zviedru vikinga Frejgera (Freygeirr) Livonijas karagājieniem 11. gadsimtā.

Sākoties Ziemeļu krusta kariem, 1188. gada 1. oktobrī izveidoja Livonijas bīskapiju, kuras bīskapiem ar katoļticībā pārgājušo līvu un letgaļu vasaļu karaspēka palīdzību izdevās pakļaut Jersikas un Kokneses zemes. 1208. gadā sākās igauņu zemju pakļaušana. 1214. gada 20. februārī Romas pāvests Inocents III atbrīvoja Livonijas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa uzraudzības. 1218. gadā bīskaps Alberts ieguva tiesības iecelt jaunus bīskapus viņam pakļautajās zemēs, un tajā pašā gadā Daugavas kreisā krasta pakļautajās zemēs nodibināja Sēlijas bīskapiju.

1220. gadā Lundas arhibīskaps paziņoja, ka visa Igaunija piederot Dānijas karalim, pret ko iebilda bīskaps Alberts. Dānijas karalis Valdemārs II pavēlēja bloķēt Rīgas tirdzniecību. Nesaņēmis Romas pāvesta Honorija III un Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha II atbalstu, bīskaps Alberts piekāpās un 1221. gadā gan igauņu, gan Livonijas zemes tika pakļautas Dānijas karaļa virskundzībai, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu.[2]

1222. gadā bīskaps Alberts Sāmsalas tikšanās laikā pārliecināja Dānijas karali dot Livonijai suverenitāti. 1224. gadā Livonijas bīskapa pakļautībā tika nodibināta Tērbatas bīskapija un 1226. gadā Zemgales bīskapija, ar mērķi iekarot visas Zemgales un Žemaitijas zemes līdz Nemunas upei. Tomēr bīskapam Albertam neizdevās iegūt kāroto Livonijas arhibīskapa titulu un viņa diacēzes robežās juridiski ietilpa tikai Līvzeme, Vidzemes latgaļu daļa (Letija) un Igaunijas dienvidu daļa.

1225. gada 1. decembrī Svētās Romas impērijas valdnieka Frīdriha II dēls, Vācijas karalis Heinrihs VII, pamatojoties uz bīskapa Alberta lūgumu, piešķīra viņam principātu pār Livoniju, Letiju un Ridalu ar tiesībām kalt naudu, dibināt pilsētas komūnu Rīgā (latīņu: fundandi civitem in Riga) un arī citas tiesības, kādas ir zemes valdniekam. Par suverēnas Livonijas izveides brīdi uzskatāms 1225. gada 1. decembris, kad bīskaps Alberts kļuva par Svētās Romas impērijas firstu. Ar Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas misiju (1224-1251) starpniecību 1228. gadā tika nodibināta Sāmsalas-Vīkas bīskapija, bet 1234. gadā Kurzemes bīskapija.

Nepiepildījās bīskapa Alberta iecere iekarotajās teritorijās izveidot vienotu bīskapa valsti, kas atrastos Svētās Romas impērijas sastāvā. Lai arī 1207. gadā bīskaps Alberts kļuva par impērijas firstu, teritorijas saikne ar impēriju bija tikai formāla. Arī pāvests nevis iecēla Albertu par arhibīskapu, bet atbalstīja vairāku bīskapiju izveidošanos.[1] Bīskapa Alberta sapnis piepildījās tikai pēc viņa nāves 1245. gadā, kad Romas pāvests par arhibīskapa sēdekli izvēlējās Rīgu, kas kļuva par Livonijas centru. No šī brīža Livonijas bīskapijas oficiālais nosaukums bija Rīgas arhibīskapija, un tai pakļāvās ne tikai Livonijas bīskapi, bet arī trīs Prūsijas bīskapijas. 1255. gadā Albertu II iecēla par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu.

Par Livoniju kā politisku vienību (t.s. Livonijas Konfederācija) var runāt kopš 1243. gada 1. oktobra, kad Livonijas zemes kungi, Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapi, kā arī Vācu ordeņa vicemestrs, Rīgā noslēdza valstu sadarbības līgumu. Līdz 1255. gadam Livonijas jēdziens nostabilizējās kā piecu valstu - Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijas, kā arī Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiju savienības nosaukums.

Cīņa par varu Livonijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ķēniņa Magnusa ģerbonis ar kroni (1580).

Nesaskaņas dažādu Livonijas politisko spēku (bīskapiju, ordeņa un pilsētu) starpā sākās jau Livonijas krusta karu laikā 13. gs. Bīskapa vadītu apvienotu valsti izveidot traucē Ordeņa tiekšanās pēc iekaroto zemju kontroles. Sākotnēji Ordenis pieprasīja 1/3 iekarotās teritorijas, bet 1245. gadā jau 2/3 – līdzīgi kā Prūsijā. Galvenie pretrunu cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu kontrolē. Par īpašu strīdus objektu Ordeņa un arhibīskapa attiecībās kļuva Rīgas pilsēta kā nozīmīgākais tirdznieciskais centrs Austrumbaltijā. Tikmēr rīdzinieki līdzās ekonomiskajai patstāvībai, tiecās iegūt arī politisko suverenitāti, atbrīvojoties no bīskapa (arhibīskapa) un vēlāk arī Ordeņa virskundzības. Savukārt Livonijas ordeni neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums - lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Jāņem vērā, ka Vācu ordeņa brāļi Prūsijā bija pilnīgi visas Prūsijas kungi un pakļāvās tikai pāvestam, turklāt viņa ietekme nemitīgi saruka. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Cīņa par hegemoniju Livonijā nebija tikai iekšēja, izolēta parādība. To iespaidoja tuvāku un tālāku kaimiņvalstu savstarpējās attiecības un pret Livoniju vērstā politika. Livonijas iekšpolitiku ietekmēja Vācu ordenis, Lietuvas dižkunigaitija, Polijas karaliste, Dānija, Novgorodas republika un Pleskavas republika, bet kopš 15. gs. - Maskavija un Zviedrija. Zināma loma Livonijas valstiņu attiecībās bija Hanzas pilsētām un Eiropas lielvarām - katoļu pāvestiem un Sv. Romas impērijas imperatoriem. Livonijas valdnieki tāpēc savos konfliktos bieži meklēja ārēju politisku un militāru atbalstu, tādējādi Livonijas ķildās iesaistot ne tikai kaimiņvalstis, bet arī pāvestus un imperatorus. Par regulāru parādību kļuva ordeņa un bīskapu savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana. Par galvenajiem sāncenšiem Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps.[nepieciešama atsauce]

Strīdi starp arhibīskapu un ordeni atklātā konfliktā izlauzās 1269. gadā, kad ordenis uz diviem gadiem sagūstīja arhibīskapu Albertu II. Arī nākamie arhibīskapi Johans I, Johans II un Johans III tika sagūstīti, lai piespiestu tos ordenim nodot izdevīgus tirdzniecības punktus – Ikšķili, Lielvārdi, Koknesi. Redzot situāciju Livonijā, nākamie arhibīskapi Izarnus Takons un Jenss Grands vispār atsacījās no amata. 1304. pāvests Klements V par arhibīskapu iecēla Frīdrihu fon Pernšteinu, kurš jau 1307. gadā bēga no Rīgas un līdz 1341. gadam dzīvoja pāvesta galmā Aviņjonā. Arī nākamie divi Rīgas arhibīskapi neieradās Rīgā.[1]

Par savu nepaklausību, 1311. un atkal 1325. gadā ordeni ekskomunicēja, taču ar dažādiem kukuļiem un soda naudu nomaksām konfliktu atrisināja. 1393. gadā pāvests paziņoja, ka visi ordeņa pārkāpumi ir piedoti. 1397. gadā noteica, ka par Rīgas arhibīskapiem var kļūt tikai ordeņa brāļi. Ordeņa pilnīgās varas laiks beidzās 1418. gadā, kad pāvests Martins V par arhibīskapu iecēla Johanu IV Ambundi. 1423. gadā pāvests atcēla prasību, ka Rīgas domkapitula biedriem jābūt ordeņa brāļiem. Atsākās nepārtraukti konflikti starp arhibīskapu un ordeni, kas finansiāli, politiski un militāri novājināja visas konfliktējošās puses un pēc Krievijas caristes uzbrukuma Livonijas kara sākumā noveda pie Livonijas Konfederācijas sabrukuma 1561. gadā.[1]

Kari ar kaimiņiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie austrumu robežām sākotnējās sadursmes notika ar Novgorodas un Pleskavas kņaziem. 1448. gadā Livonija uz 25. gadiem noslēdza mieru ar Novgorodu. Tomēr laikā no 1461. līdz 1464. gadam pleskavieši iekaroja vēlāko Abrenes teritoriju. Nākamajās desmitgadēs Livonijas robežas sasniedza Maskavija. 1481. gadā notika asiņains Maskavijas iebrukums Livonijā, kas beidzās ar miera noslēgšanu uz 10 gadiem. 1493. gadā miera līgumu pagarināja uz vēl 10 gadiem.

Lietuvas dižkunigaitija pakļāva Polocku un mēģināja iegūt varu arī pār Pleskavu un Novgorodu. Pleskavas kņazs Daumants 1268. gadā bija viens no Rakveres kaujas karavadoņiem. 1297. gadā dižkunigaitis Vītenis noslēdza savienību ar Rīgas pilsētu pret ordeni un iebruka Livonijas ziemeļos, igauņu novados. Turpmākajos gados Rīgu militāri atbalstīja arī dižkunigaitis Ģedimins, līdz 1330. gadā Rīga noslēdza mieru ar Ordeni. Lietuvas un Ordeņa spēki nepārtraukti iebruka viens otra teritorijās visu 14. gs. 1410. gadā notika Žalgiras kauja, kurā Prūsijas Vācu ordeņa spēki cieta sakāvi. Vēl 1433. gadā Livonijas ordenis iebruka Lietuvā, bet 1435. gadā tika sakauts kaujā pie Sventājas. Šajā kaujā krita mestrs Franke Kerskorfs, ordeņa landmaršals un vairāki citi ordeņa vadītāji.[1]

Kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeogrāfija (1225)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas krusta karu pirmā posma noslēguma 1225. gadā Livonijas teritoriju apceļoja Romas pāvesta pilnvarotais vicelegāts Modenas Viļums. Pēc viņa diplomātiskās misijas pieturas punktiem var izdarīt secinājumus par viņa iecerētās Terra Mariana valsts administratīvo iedalījumu[3]:

  1. Līvu zeme Turaida, kas bija pakļauta bīskapam Albertam. Galvenie centri bija Kubesele, Vitisele un Lēdurga, kur pāvesta legāts līviem noturēja misi;
  2. Līvu zeme Metsepole;
  3. Idumeja ar jauktu iedzīvotāju sastāvu;
  4. Letu zeme Letija - tā katoļu ticībā kristītā zeme, kas pirms ķēniņa Visvalža padošanās bija pakļauta Jersikai;
  5. Ugaunija ar galveno centru Otepē pilī;
  6. Sakala ar galveno centru Vīlandes pilī, ko pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis;
  7. Piejūras zemes ("Terra Maritima"), pie kurām piederēja Sontagana un Ridala;
  8. Tālavas apgabals ar galveno centru Trikātas pilī, kas agrāk maksāja meslus Pleskavai;
  9. Vendu un letu apdzīvotais apgabals ar centru Cēsu pilī, ko pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis;
  10. Siguldas līvu zeme, ko pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis;
  11. Rīgas pilsēta,
  12. Daugavas līvu zemes, kuras galvenie centri bija Salaspils, Ikšķile, Lielvārde un Aizkraukle;
  13. Koknese, kurā dzīvoja vācieši, krievi, leti un sēļi.

Kā Livonijas kaimiņzemes, kuru sūtņi vai valdnieki ieradās pie Romas pāvesta legāta, 1225. gadā minētas Novgoroda, Viestarda pārvaldītā Zemgale, Visvalža pārvaldītā Jersika, dāņu bīskapu pārvaldītā Rēvele, pagaidām vēl patstāvīgā Sāmsala.

Pirmo Livonijas karti sastādīja Antverpenes astronoms un matemātiķis Jans Portancijs ap 1570. gadu un tā publicēta Ortēlija un Merkatora atlantos. Pirmo Rīgas aprakstu sniedza Sebastians Minsters savā enciklopēdiskajā darbā "Kosmogrāfija" (Bāzele, 1544., 1550. g.).

Bīskapijas un ordeņa valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizņēma apmēram 18 000 kv.km. lielu teritoriju, kaS dalījās divās daļās – Līvu galā un Latgaļu galā. Sīkāk dalījās draudzes novados, kas bija vismaz 23, Līvu galā 9 un Latgaļu galā 14.[1] 15. gs. laikā Līvu galā minēti Ķibzeles, Ēdurgas, Liepupes, Limbažu, Rubenes, Salacas, Straupes, Turaidas un Umurgas draudžu novadi. Latgaļu galā – Bērzaune, Cesvaine, Dzērbene, Gulbene, Ikšķile, Koknese, Krustpils, Lielvārde, Ļaudona, Madliena, Piebalga, Rauna, Smiltene, Suntaži.

Arhibīskaps savā teritorijā valdīja kā laicīgais valdnieks, uzliekot nodokļus, nosakot zemes izmantošanas tiesības, kaļot naudu un organizējot karaspēku. Lai iegūtu papildus ienākumus, plaši bija izplatīta lēņa tiesību pārdošana vai zemju ieķīlāšana. Arhibīskapa rezidences atradās Kokneses, Limbažu un Raunas pilīs. Miesti veidojās pie Cesvaines, Gulbenes, Raunas, Salacas un Smiltenes pilīm. Vasaļiem no Rozenu dzimtas bija nodota Straupe un Rubene, Tīzenhauzeniem Ērgļi, Ungerniem Madliena.

Asi konflikti Rīgas arhibīskapam notika par Dundagas novadu. 1318. gadā un 1359. gadā Dundagas pili iekaro ordenis, bet 1383. gadā Kurzemes bīskaps. 1434. gada vienošanās beidzot paredz, ka Dundagas pilsnovads tiek pārdots Kurzemes bīskapijai.[1]

Kurzemes bīskapija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes bīskapijas zemes

Aizņēma ap 4500 kv.km lielu teritoriju un bija sašķelta trīs daļās. Dīvainais teritorijas dalījums radās 1253. gadā, kad iekarotā Kursas zemes novadi izlozes kārtībā tika sadalīti starp baznīcu un ordeni. 1/3 zemju lozes kārtībā ieguva baznīca, bet 2/3 ordenis. Bīskapa sēdeklis atradās Piltenē, bet bīskapijas domkapituls Aizputē.

Bīskapijas ziemeļu daļā atradās Ārlavas, Dundagas, Ēdoles, Piltenes un Puzes draudžu novadi. Rietumu daļā atradās Cīravas un Sakas draudžu novadi. Dienvidu daļā atradās Aizputes, Embūtes un Valtaiķu draudžu novadi. Bīskapijas pārvaldībā atradās arī Roņu sala. Bīskapu un ordeņa starpā notika nepārtraukti konflikti par zemju robežām, kas pierima ap 1434. gadu, kad bīskapijai pievienoja iepriekš Rīgas domkapitulam piederējušos Dundagas un Tārgales draudžu novadus. Kurzemes bīskapija atradās spēcīgā ordeņa ietekmē. Tās teritorijās vēlāk izveidojās Piltenes apgabals.[1]

Saglabājušās ziņas par deviņām Kurzemes bīskapijas pilīm – Aizputes, Ārlavas, Dundagas, Dzintares, Embūtes, Ēdoles, Piltenes, Sakas un Valtaiķu. Aizputi Tebras upe dalīja divās daļās, viena no kurām atradās ordeņa, bet otra – bīskapa pārvaldībā.

Bīskapijas Igaunijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu Igaunijas teritorijā atradās divas bīskapijas. Tērbatas bīskapija, kuras lielākā daļa atradās senās Ugaunijas zemes teritorijā. Sāmsalas-Lēnas bīskapija, kas aptvēra vairākas nesaistītas teritorijas – daļu no Sāmsalas, Hijumā un Vormsi salām, kā arī lielākā daļa Lēnas zemes. Abas šīs bīskapijas atradās spēcīgā ordeņa ietekmē.

Livonijas ordeņa valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa valsts, 1410.g.
Ordeņa valsts pēc Žemaitijas zaudēšanas, 1466.g.

Lielākais valstiskais veidojums Livonijā bija Livonijas ordeņa valsts, kas aizņēma aptuveni 67 000 kv.km. lielu teritoriju, no kuras apmēram 43 000 kv.km. atradās mūsdienu Latvijas teritorijā. Atšķirībā no bīskapijām, ordeņa valsts veidoja vienu teritoriālo veselumu, un bija savienota ar Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. Ordeņa valsti vadīja ordeņa mestrs, kuru apstiprināja Vācu ordeņa lielmestrs.

Teritorija bija sadalīta militārās administrācijas apgabalos – komturejās un fogtejās, kas sīkāk dalījās draudžu novados un pilsnovados, kas parasti teritoriāli pārklājās, jo draudzes novada vadītājs nodarbojās ar garīgām, bet pilsnovada vadītājs ar ikdienas administrācijas un pārvaldes jautājumiem.[1] Gadsimtu gaitā ordeņa mestra sēdeklis parasti atradās Rīgā vai Cēsīs. Otrs ietekmīgākais ordeņa vadītājs bija ordeņa landmaršals, kas galvenokārt bija atbildīgs par militārajiem jautājumiem. Landmaršala rezidence pēc 1432. gada atradās Siguldas pilī.

15. gs. vidū tagadējās Latvijas robežās atradās:

Neskatoties uz ievērojamu iekaroto teritoriju, 13.gs. Livonijas ordenī bija ap 400-500 brāļu, kas 14. gs. beigās samazinājās līdz aptuveni 300 vīriem. 1451. gadā Livonijā bija 201 bruņinieks, 48 ordeņa priesteri un 27 pusbrāļi. Tādējādi lielāka daļa ordeņa piļu bija nelielas, mazapdzīvotas, vai kalpoja kā noliktavas. Tagadējās Latvijas teritorijā ordenis bija uzcēlis 44 nocietinātas pilis, no kurām līdz mūsdienām labi saglabājušās Rīgas pils, Ventspils pils un Aizputes pils, pārējās atrodas dažādās sabrukuma un konservācijas stadijās. Pie daudzām no šīm pilīm jau sākot ar 13. gs. sāka veidoties nelielas apdzīvotās apmetnes, pilsētu priekšteces – Cēsis, Kuldīga, Valmiera, Ventspils, Aizpute. Cēsis pilsētas tiesības ieguva jau 1224. gadā. Vēlākajos gados dažāda lieluma miesti izveidojas Aizkrauklē, Dobelē, Durbē, Grobiņā, Jelgavā, Rēzeknē, Rūjienā, Sabilē, Saldū, Siguldā, Talsos, Tukumā un Valkā.

Pastāvēšanas beigas un pārveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas kara gaitā Livoniju sadala Lietuva, Zviedrija un Dānija. Uz šī dalījuma pamata izveidojas igauņu un latviešu zemju iedalījums, ko vēlāk pārņem arī Krievijas Impērija (izveidojot Igaunijas, Livonijas un Kurzemes guberņas, ar Latgali, kā atsevišķu teritoriju). Izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei, Livonijas nosaukumu turpmāk attiecina uz tagadējās Latgales, Vidzemes un Igaunijas zemēm. Sāremā sala līdz 1645. gadam pieder Dānijai.

Sigismunds II iejaucās protestantu un katoļu konfliktā Livonijā, 1557. gadā noslēdzot Pasvales līgumu, ar kuru Livonijas Konfederācijā tiek atjaunots miers, un izveidota militāra alianse, ar kuru Livonijas Konfederācija nonāk Polijas-Lietuvas aizsardzībā. Reaģējot uz to, Ivans IV sāk Livonijas karu. Līdz ar Krievijas uzbrukumu Livonijai, sekojot Pasvales līguma noteikumiem, karā bija jāiesaistās arī Sigismundam II.[4]

Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas vadītāji šajā laikā cenšas sekot Vācu ordeņa Prūsijas atzaram, kur Ordeņa pēdējam mestram izdodas veikt protestantu reformāciju, sekularizēt savu varu un kļūt par Polijas pakļautas Prūsijas hercogistes valdnieku. Lietuvas augstmaņi vēlējās Livonijas pievienošanu Lietuvas lielkņazistei, jo tas tiem nodrošinātu tirdzniecību caur Rīgas ostu. Polijas augstmaņi nevēlējās iesaistīties Livonijas konfliktā, kas nozīmēja karu ar Krieviju. Polijas muižniecība pieprasīja Livonijas jautājuma izlemšanai sasaukt Sejmu. Pēc ilgstošām sarunām, daļēju risinājumu deva Viļņas ūnija, ar kuru Livonija pakļaujas personīgi Sigismundam II. Livonijas kontroles jautājums arī ietekmēja Polijas un Lietuvas sarunas, kas beidzās ar 1569. gada Ļubļinas ūnijas noslēgšanu. Gothardam Ketleram, kā pirmajam Livonijas vietvaldim neizdevās atjaunot savu varu visā Livonijā un atrisināt konfliktus ar Rīgu. 1566. gadā par Livonijas vietvaldi ieceļ Janu Hodkeviču, kam ar Grodņas ūnijas noslēgšanu izdodas panākt Livonijas un Lietuvas reālūnijas izveidošanu. Tiek likvidētas iepriekš pastāvējušās robežas starp Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa zemēm. Pārdaugavas Livonijas hercogisti administratīvi sadala četros apgabalos ar centriem Rīgā, Turaidā, Cēsīs un Daugavpilī.

Livonijas karš, Ļubļinas ūnijas sarunas, Livonijas karalistes izveidošanas mēģinājums, karaļa vēlēšanas Polijas-Lietuvas ūnijā nozīmēja nestabilitātes turpināšanos bijušās Livonijas zemēs. Jaunais karalis Stefans Batorijs savienībā ar Zviedrijas Juhanu III no 1579. līdz 1582. gadam padzen Krieviju no Livonijas zemēm. Stefanam Batorijam nācās piekrist Zviedru Igaunijas palikšanai sava zviedru sabiedrotā pakļautībā. Pēc Livonijas kara beigām, Livonijas stāvoklis bija neskaidrs. Stefans Batorijs plānoja nojaukt lielāko daļu Ordeņa celto cietokšņu, lai nedotu iespēju Krievijai tos atkal ieņemt un nostiprināties. 25 kara gadu laikā iznīcināto iedzīvotāju vietā plānoja iesūtīt kolonistus no citām Polijas-Lietuvas provincēm. 1583. gadā Livonijas landtāgs apstiprina Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae), kas Pārdaugavas hercogistes teritoriju sadala Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apgabalos.[4]

1587. gadā par Polijas-Lietuvas valdnieku ievēlēja Juhana III dēlu Sigismundu III, kurš savas ievēlēšanas nodrošināšanai bija apsolījies panākt Zviedru Igaunijas atgūšanu. Sigismunds III 1589. gada ūnijas Sejmam Varšavā ierosināja Livoniju pārvaldīt kopīgi. Ordinatio Livonica noteica, ka ierēdņu vietas un iegūtos nodokļus Polija un Lietuva tagad dala uz pusēm, visiem lēmumiem bija jāsaņem Polijas un Lietuvas apstiprinājums. Pēc Juhana III nāves katoliskais Sigismunds III kļuva arī par Zviedrijas karali, kam pretojās viņa tēvocis Kārlis IX. Lai pretotos zviedru ambīcijām, un nodrošinātu Livonijas lojalitāti, 1598. Sigismunds pieņem jaunus Ordinatio Livonica II, apgabalu pārvaldniekus paaugstinot līdz vojevodas līmenim un piešķirot tiem vietas ūnijas Sejmā. Administrācijas amati tagad bija atvērti arī Livonijas augstmaņiem. 1600. gadā sākās Poļu—zviedru karš, kurā Sigismunds III sākotnēji gūst panākumus. 1607. gadā viņš izdod jaunus noteikumus, ar kuriem Livonijas augstmaņi jau ir pielīdzināti Polijas un Lietuvas augstmaņiem, viņi var brīvi ieņemt amatus visā Polijas-Lietuvas ūnijas teritorijā. Ar Zviedriju 1611. gadā bija noslēgts pamiers uz 5 gadiem. Jaunais zviedru karalis Gustavs II Ādolfs atsāk karu, 1617. gadā iebrūkot Livonijā. Tā kā Sigismundam II vienlaikus bija jākaro pret Osmaņu impēriju dienvidos, 1629. gadā tiek noslēgts pamiers ar Zviedriju, kas ieguva Rīgas pilsētu un Pārdaugavas hercogistes lielāko daļu, izveidojot Zviedru Livoniju. Polijas-Lietuvas pakļautībā palika Kurzemes un Zemgales hercogiste, kā arī Inflantijas vaivadija, kurā veidojās atsevišķa Latgales identitāte.[4]

Livonijas reģioni pēc tās sadalīšanas (1561)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas Konfederācijas patstāvības beigām Livonijas kara rezultātā, 16. gadsimta beigās sadalītās Livonijas teritorijā izveidojās vairākas provinces, kas atradās Lietuvas, Polijas, Dānijas un Zviedrijas kontrolē:

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova Livonijas hronika par Livonijas ģeogrāfiju (1577):

RussowChronicle.jpg

"Igaunijas provincēs atrodas šādas pilsētas un pilis kopā ar viņu miestiem: Harijā - pilsēta un pils Rēvele kopā ar mūku klosteri Pādisu un biskapa pili, sauktu Fegefüer - šķīstītava. Virijā atradās Vezenbergas, Tolsbergas un Borholmas pils; Alentakā - cietokšņi Narva, Ece un Nišlote. Odenpejā jeb Tērbatas biskapijā atrodās pilsēta un pils Tērbata, kopā ar Vernebeķi, Kirienpeju, Oldentorni, Helmeti, Ringeni un Randeni. Jervē atradās Vitenšteinas, Laizas, Oberpāles, Vīlandes, Tarvestes un Karkas pils. Vīkā - Leales, Lodes, Hāpsalas pils, Fiķele kopā ar pilsētu un Pērnavas pils. Uz Sāmsalas atradās Arensburgas un Zonenburgas pils, kopā ar viņu miestiem.

Otrā Livonijas galvenā provincē Latvijā, kuŗā ietilpst arī lībiešu zeme, runā citādā valodā, kuŗu igauņi nesaprot. Pilsētas un cietokšņi, kopā ar viņu miestiem, šinī provincē ir: Rīga, Koknese, Cēsis, Valmiera, Lielvārde, Ādaži, Salaspils, Daugavgrīva, Dole, Limbaži, Sēlpils, Alūksne, Daugavpils, Ikšķile, Rauna, Cesvaine, Sigulda, Aizkraukle, Smiltene, Turaida, Krimulda, Gulbene, Saldus, Ludza, Rēzekne, Viļaka, Jaunpils (Zaube), Straupe, Burtnieki, Trikāta, Rūjiena, Puiķele, Ērģeme, Augstroze, Mujāni, Ērgļi, Bērzaune, Kalsnava un daudz citas.

Trešā galvenā province Kurzeme. Viņā ietilpst arī Zemgale. Šīs provinces iedzīvotāji runā kuršu un lībiešu valodu un dažos apgabalos arī leišu valodu. Daugava ir robeža starp viņiem un latviešiem. Pilis un miesti Kurzemē ir šādi: Jelgava, Kuldīga, Kandava, Dobele, Durbe, Ventspils, Tukums, Jaunpils, Talsi, Grobiņa, Piltene, Engure, Dundaga, Embūte kopā ar miestu Aizputi. Bauskas pils atrodas Zemgalē.

Visās šinīs trijās galvenās provincēs un salās, pilīs un miestos ir tikai 9 pilsētas, mazas un lielas, ap kuŗām ir celti akmeņu mūŗi: Rīga, Rēvele, Tērbata, Narva, Vīlande, Pērnava, Cēsis, Valmiera, Koknese. Šīs pilsētas, pilis un viņu miesti atrodās zem ordeņa vadības, un tās apdzīvo un pārvalda vācieši.

Austrumos šai zemei robeža ar maskaviešiem, dienvidos ar leišiem un prūšiem, vakaros viņu apskalo jūŗa, un ziemeļos taisni pāri par jūŗu atrodas Somija".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Livonijas Konfederācija
  2. Indriķa hronikas XXIV. nodaļa: "Tāpēc augstu cienījamais bīskaps ar savu brāli - bīskapu Hermani beidzot vērsās pie minētā Dānijas karaļa un nodeva tā varā kā Līvzemi, tā Igauniju, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu.(latīņu: Rigenses omnes cum Lyvonibus et Lettis in hanc formam consensum suum preberent)" skat. Heinrici Chronicon Livoniae[novecojusi saite]
  3. «Indriķa hronika XXIX». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. februārī. Skatīts: 2009. gada 3. septembrī.
  4. 4,0 4,1 4,2 ЛИВОНИЯ ПОД ВЛАСТЬЮ РЕЧИ ПОСПОЛИТОЙ. БОРЬБА ЗА ВЛАСТЬ И СОЦИАЛЬНАЯ ТРАНСФОРМАЦИЯ

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]