Zemgale (valsts)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zemgales ķēniņvalsts
latīņu: Semigallia, vācu: Semgallen lant
9. gs. – 1290.
Location of senlatviešu zeme
Zemgales valsts (Pauluči albums, 1821)
Pārvaldes centrs Tērvete
Valoda(s) Zemgaļu valoda
Reliģija baltu pagānisms un katolicisms (Upmalē)
Valdība militāra demokrātija
President Viestards
Šabis
Nameisis
Vēsture
 - Dibināta 9. gs.
 - zemgaļu ķēniņš maksāja meslus zviedru ķēniņam Olavam pirms 1022.
 - zemgaļi uzvarēja Polockas kņazu karaspēku 1106
 - Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu 1202/1203
 - Upmales zemi sadalīja Rīgas bīskapija (2/3) un Livonijas ordenis (1/3) 1251
 - Likvidēta 1290.
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Zemgales valsts jeb Zemgaļu zeme[1] (vācu: Semegallen lant; latīņu: Semigallia) bija zemgaļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, kas aptuveni aizņēma tagadējo Zemgales kultūrvēsturisko novadu Latvijā, kā arī tagadējo Šauļu un Panevēžas apriņķa ziemeļdaļu Lietuvā.[2] Pirmo reizi minēta 870. gadā dāņu hronikā „Rīdes annāles” (Annales Ryenses).[3] Zemgale (Simkala) pieminēta arī rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens ~1000. gadā m.ē., kā arī Laurentija hronikas aprakstā par 1106. gada Polockas kņazu Vseslaviču karagājienu uz Zemgali (Зимъгола).

Pēc tās austrumu daļas kristīšanas tās teritorijā 1226. gadā nodibināja Zemgales bīskapiju, ko 1251. gadā pievienoja Rīgas bīskapijai. 1254. gadā Zemgales valsts tika sadalīta starp Rīgas bīskapu, tā domkapitulu un Vācu ordeni. No 1259. līdz 1290. gadam Zemgaļu sacelšanās laikā zemgaļi atguva kontroli pār savu valsti un noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju, kuras sastāvā pēc Livonijas—Lietuvas kariem palika iekļauti Zemgales dienvidu pilsnovadi. Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins vēl 1323. gadā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali.[4] 1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas Polijas—Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę — 'kņazs, ķēniņš') titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (Księstwo Kurlandii i Semigalii).

Valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laurentija hronikas fragments par 1106. gada Polockas kņazu Vseslaviču karagājienu uz Zemgali (Зимъгола 8 rindā no augšas).

Pirmais vikingu sāgās pieminētais, bet vārdā nenosauktais zemgaļu ķēniņš (kong) dzīvojis pirms 1022. gada un maksājis meslus zviedru karalim Olavam (Olof Skötkonung, ap 980—1022). [5] 1106. gadā zemgaļi (зимъгола) pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.[6]

1205. gada notikumu sakarā Indriķa hronikā pieminēts zemgaļu valdnieks Viestards kā Zemgales augstdzimušais (maior natu de Semigallia). 1206. gadā viņš dēvēts par zemgaļu kungu (Semigallorum princeps) un 1208. gadā arī par zemgaļu karavadoni (dux Semigallorum). 1219. gadā Viestards atkaroja Mežotnes pili un šo notikumu sakarā Indriķa hronikā pieminēti arī Mežotnes pilsnovada vecākie (seniores) Madis un Gailis. Atskaņu hronikā Viestardu kopš 1225. gada jau dēvēja par Zemgales ķēniņu (vācu: konic Vesters).

Livonijas Atskaņu hronikā 1259. gada zemgaļu sacelšanās sakarā pieminēts zemgaļu karavadonis Šabis (ein vromer helt, hieß Schabe), kas 1260. gadā Lietuvas karaļa Mindauga parakstītajā dokumentā Šabis (Schabbe) pieminēts starp karaļa Mindauga vasaļiem un kunigaišiem. [7].

Tāpat Atskaņu hronikā 1279.—1280. gada notikumu sakarā atkārtoti pieminēts zemgaļu vadonis Tērvetē (houbetman, 08659. rinda, houbet zû Terwetein, 09041. rinda) vai ķēniņš Nameisis (kunic Nameise).

1312. gadā Romas pāvesta sūtņa Moliānas Franciska rakstītajā izmeklēšanas protokolā Nameisis tika dēvēts par Zemgales karali jeb lielkungu (rex sue dominus Nameyxe), kas liecina par viņa vadošo stāvokli tā laikā Zemgales ķēniņvalstī (Semigalia).[4]

Pēdējais vārdā neminētais Zemgales vadonis (Semegallen houbtman, 10699. rinda) krita 1287. gada Garozas kaujā.

Zemgales pilsnovadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upmales kristianizēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1219. gadā Upmales zeme (Austrumzemgale) pieņēma kristīgo ticību un tika iekļauta Sēlijas bīskapijā, bet tās otrais bīskaps Lamberts savu rezidenci 1225. gadā no Sēlpils pārcēla uz Mežotni. 1226. gadā tika nodibināta Zemgales bīskapija, zemgaļu ķēniņš Viestards piekrita atļaut savā zemē sludināt kristīgo ticību, taču pats nekristījās un saglabāja pārvaldību pār savu zemi. 1228.—1229. gadā Zobenbrāļu ordenis mestra Folkvina vadībā karoja ar Zemgales ķēniņu Viesturu. 1231. gadā Rīgas bīskaps Nikolajs nelikumīgi likvidēja Zemgales bīskapiju. Mežotnes un Upmales teritoriju pievienoja Rīgas diecēzei, bet pārējo Zemgales daļu nodeva Rīgas domkapitulam un ordenim. 1232. janvārī pāvests Gregorijs IX atcēla Rīgas bīskapa Nikolaja rīkojumus un personīgi iecēla savu vicelegātu Alnas Balduīnu (Balduin von Alna, bei Thuin) par Zemgales un Kursas bīskapu.

Saules kauja un tās sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alegorisks attēls par Senlatvijas kristianizēšanu. Augšā pa kreisi pāvesta galvassega ar uzrakstu „Tu esi Pēteris un uz šī Pētera uzcelšu savu baznīcu” Pa labi uz nocirsta latviešu milzu ozola svētā stumbra stāv bruņinieks ar Livonijas ordeņa Sv. Marijas karogu. Apakšā pa kreisi sēž sērojošs vaidelotis ar savu iznīcināto upurcirvi. Pie viņa kājām pērkoņdieva Pērkona sadragātais elka tēls. No Romas pāvestam dāvātā albuma Terra Mariana

1236. gadā Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas karaspēks iebruka Zemgales dienvidu daļā, tagadējā Šauļu apriņķa teritorijā. Apvienotais zemgaļu un žemaišu karaspēks Saules kaujā sakāva krusta karotājus. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gandrīz visi ordeņa brāļi, tādēļ Zobenbrāļu ordenis tika likvidēts un izveidots Livonijas ordenisVācu ordeņa daļa. 1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju un Zemgales diecēzē iekļāva visas tās Zemgales zemes, kas atradās dienvidos no Kokneses—Abavas līnijas, t.i. tās, kas bija palikušas pāri pēc Zemgales zemju pievienošanas Rīgas diecēzei, kā arī tās zemes, kas bija palikušas ārpus Kursas un atradās starp Nemunu un Daugavu, tādējādi Zemgales bīskapijā tika iekļauta arī liela daļa no tagadējās Lietuvas zemēm.

Zemgales sadalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1251. gada 3. februārī pēc Vācu ordeņa neveiksmēm Zemgales un Žemaitijas iekarošanā, Romas pāvesta kūrija nolēma, ka Zemgales bīskapija ir likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai. 1254. gada aprīlī Rīgas bīskaps Alberts II, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecināja, ka saskaņā ar pāvesta rīkojumu par Zemgales [bīskapijas] dāvināšanu un dalīšanu viņi laimējot sadalījuši Zemgali trīs daļās, proti:

  1. bīskapam piekritusi Silene un Žagare, domkapitulam Dobene un Spārnene, Vācu ordenim Tērvete un Dobele;
  2. katrs zemes kungs ieguvis savu daļu ar desmito tiesu, patronāta un citām tiesībām un laicīgiem ienākumiem, izņemot vienīgi bīskapam un diakonam rezervētās tiesības;
  3. neviens no trim partiem nedrīkstēja otra daļā viņam par ļaunu iegūt īpašumus ar pirkumu vai citu tiesisku darījumu.

Katrā no sešiem minētajiem pilsnovadiem tika iecelts savs fogts, kurus zemgaļi padzina 1259. gadā.

1254. gada aprīlī Rīgas bīskaps Alberts II un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecināja, ka mīļā miera un saskaņas dēļ viņi laimējot sadalījuši trīs daļās zemi, ko sauc par Upmali, turklāt

  1. bīskaps dabūjis divas, bet ordenis vienu daļu; bīskapa daļas atradās uz Lielupes un Mēmeles labā krasta, starp Mēmeli un [Mūsu] un tās abiem krastiem līdz Upītei un Saulenei;
  2. ordeņa daļa sākās uz [Mūsas] kreisā krasta pie Vēru sila stiepās gar šo upi līdz Garai Salai (tagad — Lielupes sala pie Jelgavas);
  3. katrs parts ieguva savu daļu ar tām pašām tiesībām, kā sadalot Zemgali.

Zemgales karš ar Livonijas ordeni (1259—1290)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Zemgaļu sacelšanās sākuma 1259. gadā, Livonijas ordeņa mestrs Burhards no Hornhauzenas organizēja lielu karagājienu un Zemgali. Nespējot ieņemt Tērvetes pili, ordeņa mestrs nolēma uzcelt savu pili Dobes pilskalnā Zemgales rietumu daļā. 1264. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds sapulcināja lielu karaspēku, kas sastāvēja no ordeņa brāļu, karakalpu, "zemes ļaužu" un citu krustnešu karapulkiem, kas pirms tam bija karojuši un dedzinājuši sacēlušos kuršu pilis Kurzemē, lai atkārtotu to pašu arī Zemgalē. Tomēr ordeņa karaspēks piedzīvoja smagu sakāvi. Kaujā uz Zemgales robežas, kur bija izveidoti aizsprosti, krita sešsimt iebrucēju karaspēka vīru, starp tiem divdesmit ordeņa brāļu un daudzi tika ievainoti. 1265. gadā ordenis uzcēla Mītavas pili, no kuras ordeņa karaspēks atkārtoti devās sirojumā uz Zemgali, bet atkal tika sakauts kaujā pie Mītavas.

Tikai 1270. gadā Livonijas ordeņa mestram Valteram no Nordekes izdevās ieņemt Tērvetes pili. 1272. gadā Zemgale piekrita pāriet kristīgajā ticībā un 6. jūlijā Rīgā parakstītajā miera līgumā bija paredzēts, ka vācu ordeņa brāļi tika atzīti par virskungiem, bet zemgaļi paturēja savu pārvaldību un tiesības. Pēc 1279. gada Aizkraukles kaujas zemgaļi atteicās no kristīgās ticības.

1279. gadā Rīgas arhibīskaps Johans I no Lūnes Rīgas franciskāņu klosterī veda sarunas ar zemgaļu ķēniņa Nameiša pārstāvjiem. 1280. gadā Zemgales ķēniņš Nameisis atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm. 1280.—1281. gada ziemā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas no Mītavas pils devās karagājienā uz Dobeli, taču to ieņemt nespēja. 1281. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita maksāt nodevas un aplenkums tika pārtraukts.

1287. gada 26. martā notika Garozas kauja starp Livonijas ordeņa mestra Villekīna vadīto krustnešu karaspēku un zemgaļiem. Kaujā ordeņa karaspēks tika pilnīgi sagrauts, kaujā krita ordeņa mestrs un vairāki komturi, tomēr bojā gāja arī zemgaļu karavadonis, kura vārds palicis nezināms. 1288.—1289. gada ziemas karagājienā Livonijas ordeņa mestrs Kuno no Hacigenšteinas kopā ar Tērbatas un Sāmsalas vasaļiem un latgaļu sabiedrotajiem nodedzināja Dobeles pilsētu (hronikā: hachelwerke), bet pili neiekaroja un atkāpās uz Tērvetes Svētkalnu. 1289. gadā Rīgas arhibīskaps Johans II no Fehtes veda sarunas ar zemgaļu pārstāvjiem par viņu padošanās noteikumiem. 1289.—1290. gada ziemā ap 2500 Livonijas ordeņa brāļu un to kuršu sabiedroto no Kursas puses uzbruka Dobelei un nodedzināja pilsētu.

1286.—1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā. Spriežot pēc 13.—16. gadsimta arheoloģiskā materiāla un vietvārdiem, zemgaļi apmetās Raseiņu, Šauļu, Upītes, Kernaves, Ukmerģes un Kauņas apkārtnē.[4]

Livonijas pilsoņu karš (1297—1330)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas pilsoņu kara sākšanās Zemgale uz laiku kļuva par starptautisko tiesību subjektu.

1298. gadā Rīgas arhibīskaps Johans III noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaiti Vīteni, kuram uzvaras gadījumā apsolīja atdot Livonijas ordenim pakļautās zemes Zemgalē.

Savukārt Rīgas domkapituls 1289. gada 12. jūnijā pēc uzvaras kaujā pie Turaidas noslēdza militāru savienību ar Dānijas karali Ēriku VIII, kurā bija paredzēts, ka Zemgale un „Naleres un Terakes apvidi” (Semgallen und die Gebiete von Nalere und Therake — 'Nalsenes un Tovrakstes zemes?') uz mūžīgiem laikiem piederēs Dānijas kronim. Dānijas karalis apsolīja līdz ziemas sākumam sūtīt savu karaspēku un aicināt savus Dāņu Igaunijas un Kurzemes vasaļus iesaistīties Rīgas arhibīskapijas aizsardzībā.[8][9][10]

1300. gadā Rīgas arhibīskaps kopā ar domkapitula pārstāvjiem un diviem Zemgales sūtņiem ieradās Romā un iesniedza trīs plašus ziņojumus par Vācu ordeņa noziegumiem pret kristīgajiem Livonijā, Prūsijā un Zemgalē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180—1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. „... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas — kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb „zeme”, jeb valsts. [..] Atsevišķu karadraudžu vadoņiem jeb kungiem bija izdevies apvienot daudzas kara draudzes vairākās ciltīs (kā Lamekinam un Visvaldim) vai tikai savā ciltī (kā Viestartam) un izveidot militārvalstisku organismu, ko hronisti dēvē par karaļvalsti.”
  2. Žiemgaliai. The Semigallians. Baltic archaeological Exhibition Catalogue. Lietuvos nacionalinis muziejus, Latvijas Vēstures muzejs, 2005
  3. „Monumenta Germaniae Historica“ Johann M. Lappenberg, Hannover 1859. Scriptores 16, 392. — 410.
  4. 4,0 4,1 4,2 Ēvalds Mugurēvičs. Pāvesta legāta Franciska no Moliano 1312. gada izmeklēšanas protokols par krustakariem Livonijā. (Ziņojums LZA Senāta sēdē 2010.gada 14.septembrī)
  5. Vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla) apdziedātajos notikumos vēstīts, ka karalis Olavs sūtījis savu dēlu Ānundu (Anund Jakob, karalis 1022—1050) un Ingvaru Tālbraucēju ar trim kuģiem pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem. Nonākuši Zemgalē viņi sasauca sapulci, kurā parliecināja virsaišus un zemgaļu ķēniņu maksāt meslus, taču trīs virsaiši tam nav piekrituši un pulcējuši karaspēku. Zemgaļu ķēniņš deva vikingiem savu karaspēku, kas uzvarēja zviedru pretiniekus un samaksāja meslus ar zeltu, sudrabu un citām mantām. Citāts no: Guntis Zemītis. Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā. Latvieši un Latvija, II sēj.: Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 13.–51. lpp.
  6. В том же 6614 (1106) лете победиша зимегола Всеславич. Всю братию и дружины убиша 9 тысящь. — Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X – XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. – Мінск: Беларус. навука, 2010. – 410 с. (citāts no 46 lpp.) (baltkrievu valodā)
  7. Codex Diplomaticus Lithuaniae e Codicibus Manuscriptis, in Archivo Secreto Regiomontano Asservatis, edidit Eduardus Raczynski. Vratislaviae, sumptibus Sigismundi Schletter. 1845.
  8. Johannes Voigt. Geschichte Preussens: Bd. IV. Die Zeit von der Unterwerfung der Preussen 1283 bis zu Dieterichs von Altenburg Tod 1341. Koenigsberg: Verlage der Gebrüder Bornträger, 1830. — 146 lpp.
  9. 1298. gada 12. jūnija līgums starp Rīgas Domkapitulu un Dānijas karali publicēts 1759. gadā Viļņā M.Dogeļa (Dogiel, 1715—1760) izdotajā Codex diplomaticus regni Poloniae et magni ducatus Lithuaniae ... (Polijas karalistes un Lietuvas dižkunigaitijas diplomātisko dokumentu krājuma) V sējuma 28 lpp. kā XXXIV. dokuments.
  10. Holger C. de Reedtz. Repertoire historique et chronologique des traités conclus par la couronne a Dannemarc, depuis Canut-le-Grand jusqu'à 1800. Göttingen, 1826. — 22 lpp. (Dānijas kroņa noslēgto līgumu no Knuta Lielā līdz 1800. gadam uzskaite un hronoloģija)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Vēsture. Indriķis Šterns „1180—1290 krustakari”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984601889
  • Vilis Bil̦k̦ins „Zemgaliešu brīvības cīņas”. — Pilskalns, Lincoln 1960.
  • Ritvars Ritums „Pētījumi zemgaļu senatnē”. — Latvijas Vēstures muzejs, Rīga 2004. (rakstu krājums) ISBN 9984747042
  • Jānis Būmanis „Mazā Zemgale laikmetu griežos”. — Rīga 2003. ISBN 9984923347
  • „Monumenta Germaniae Historica“ red. Johann M. Lappenberg, Hannover 1859.
  • „Žiemgaliai. The Semigallians”. — Lietuvos nacionalinis muziejus, Latvijas Vēstures muzejs, 2005. (Baltic archaeological Exhibition Catalogue) ISBN 9955415428
  • Ilona Vaškevičiūtė „Žiemgaliai V — XII amžiuje”. — VPU Leidykla, Vilnius 2004. ISBN 9955516526
  • „Codex Diplomaticus Lithuaniae e Codicibus Manuscriptis”. — edidit Eduardus Raczynski, sumptibus Sigismundi Schletter, Vratislaviae 1845. (Archivo Secreto Regiomontano Asservatis)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]