Teletanks
Teletanki[1] (saīsināti — TT) bija Padomju Savienībā 1930.—1940. gados izstrādāti un ražoti radiovadāmi tanki bez ekipāžas.
Pēc veiksmīgiem radiovadāma franču tanka "Reno-FT" izmēģinājumiem 1929.—1930. gadā Padomju Savienībā tika nolemts mērķtiecīgi pievērsties šāda tipa tanku attīstībai. Izmantojot padomju sērijveidā ražotos tankus T-18, T-26, T-27, T-38, BT-5 un BT-7, tika radīti radiovadāmo tanku prototipi TT-18, TT-26, TT-27 TT-38, TT-BT-5 un TT-BT-7.
No iepriekš minētajiem teletanku prototipiem tikai ТТ-26 tika saražots nelielā sērijā — 55 tanki, un tika pieņemti Sarkanās armijas bruņojumā. Karadarbībā ТТ-26 tika lietots Ziemas kara laikā. Otrā pasaules kara sākumā Sarkanajā armijā bija aptuveni 2 tanku bataljoni ar teletankiem[2], tomēr Otrais pasaules karš faktiski izbeidza ne tikai pašu teletanku ražošanu, bet arī darbu pie jaunu prototipu izstrādes.
Teletanki tika apbruņoti ar ložmetējiem, liesmumetējiem, kā arī dūmu aizsega lādiņiem, savukārt atsevišķos gadījumos uz tiem (TT-26) tika uzstādītas speciālas 200—700 kg smagas sprāgstvielu kastes, kas bija paredzētas pretinieka nocietinājumu sagraušanai.
Teletanku TT-26, kas bija vienīgais karadarbībā pielietotais teletanks, vadīja no speciāla vadības tanka TU-26, kas, izmantojot radio kanālu, varēja kontrolēt TT-26 darbību 500—1000 m rādiusā. Gadījumā, ja TT-26 nonāca pretinieka rokās, tas pēc iespējas bija jāiznīcina, izmantojot TU-26 lielgabalu.
Paralēli teletankiem Padomju Savienībā norisinājās arī radiovadāmu lidmašīnu un kuteru prototipu izstrāde.
Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ No vārda televadība — attālināta elektroiekārtas stāvokļa maiņa.
- ↑ odintsovo.info — Что такое телетанк? (krieviski)