Pāriet uz saturu

Turcijas ģeogrāfija

Vikipēdijas lapa
Turcijas ģeogrāfija
Turcijas satelītattēlu apvienojums
Turcijas satelītattēlu apvienojums
Novietojums un teritorija
Ģeogrāfiskais stāvoklis Dienvidaustrumeiropa un Rietumāzija[1]
Galvenās valsts daļas Anatolija (Āzijā) un Austrumtrāķija (Eiropā)[2]
Platība 783 562 km²
sauszeme — 769 632 km²;
iekšējie ūdeņi — 13 930 km²[3]
Sauszemes robežvalstis 8 — Bulgārija, Grieķija, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna (caur Nahčivanu), Irāna, Irāka un Sīrija[4][5]
Jūras Melnā jūra, Marmora jūra, Egejas jūra un Vidusjūra[2]
Galvenie šaurumi Bosfors un Dardaneļi (Turcijas šaurumu sistēma)[6]
Teritoriālais iedalījums
Ģeogrāfiskie reģioni 7 (nav administratīvi):
Marmora jūras, Egejas jūras, Melnās jūras, Centrālās Anatolijas, Austrumu Anatolijas, Dienvidaustrumu Anatolijas un Vidusjūras reģions[7]
Administratīvais iedalījums 81 ils un 973 ilčes[8]
Reljefs
Reljefa raksturs Pārsvarā augstienes; valsts iekšieni aizņem Anatolijas plakankalne[9]
Galvenās kalnu sistēmas Pontijas kalni un Tauru kalni[2]
Augstākais punkts Lielais Ararats — 5 137 m vjl.[10]
Iekšējie ūdeņi
Upju baseini 25[11]
Galvenās upes Kizilirmaka, Sakārja, Eifrata, Tigra un Araksa[11][12]
Lielākais dabiskais ezers Vanas ezers — aptuveni 3 713 km²[11][13]
Klimats, tektonika un apdraudējumi
Galvenie klimata tipi Vidusjūras klimats dienvidu un rietumu piekrastē; mitrs Melnās jūras piekrastes klimats; pussauss un kontinentāls klimats valsts iekšienē; kalnu klimats austrumos[14][15]
Tektoniskais novietojums Anatolijas bloks starp Eirāzijas, Arābijas un Āfrikas plātni[16]
Galvenie aktīvie lūzumi Ziemeļanatolijas lūzums un Austrumanatolijas lūzums[16]
Galvenie dabas apdraudējumi zemestrīces, plūdi, zemes nogruvumi, sausums un mežu ugunsgrēki[17][18]
Ģeogrāfiskie reģioni · Administratīvais iedalījums · Vides problēmas

Turcijas ģeogrāfiju nosaka valsts novietojums starp Eiropu un Āziju, kā arī starp Melnās jūras un Vidusjūras baseiniem.[9] Lielākā daļa Turcijas teritorijas atrodas Rietumāzijā, Anatolijas pussalā jeb Mazāzijā, bet mazāka daļa — Dienvidaustrumeiropā, Austrumtrāķijā.[2] Valsti apskalo Melnā jūra ziemeļos, Egejas jūra rietumos un Vidusjūra dienvidos, bet tās ziemeļrietumos starp Anatoliju un Trāķiju atrodas Marmora jūra.[2] Anatoliju no Austrumtrāķijas atdala Bosfors, Marmora jūra un Dardaneļi, kas kopā veido Turcijas šaurumu sistēmu.[6] Tā ir vienīgais dabiskais jūras ceļš, kas savieno Melno jūru ar Egejas jūru un līdz ar to ar Vidusjūras baseinu, tādēļ Bosforam un Dardaneļiem ir liela ģeogrāfiska, saimnieciska un stratēģiska nozīme.[6][19]

Turcijas reljefs pārsvarā ir augstienains un kalnains. Anatolijas iekšieni aizņem plašas plakankalnes, kuras ziemeļos norobežo Pontijas kalni, bet dienvidos — Tauru kalni; valsts austrumu daļā reljefs kļūst vēl augstāks un nelīdzenāks.[9][2] Lielās augstuma atšķirības, kalnu grēdu izvietojums un atšķirīgais attālums no jūrām nosaka ievērojamu klimata un ainavu daudzveidību — no mitriem Melnās jūras piekrastes mežiem un Vidusjūras veģetācijas dienvidos un rietumos līdz sausākām Centrālās Anatolijas plakankalnēm un augstkalnu ainavām austrumos.[9] Turcija atrodas sarežģītā un seismiski aktīvā tektoniskās deformācijas zonā. Anatolijas plātnes kustība galvenokārt rietumu virzienā ir saistīta ar Eirāzijas, Arābijas un Āfrikas plātņu mijiedarbību, bet lielu daļu šīs kustības uzņem Ziemeļanatolijas un Austrumanatolijas lūzumu sistēmas.[16] Kustības gar šīm aktīvajām lūzumu zonām rada augstu seismisko apdraudējumu, un Turcijā regulāri notiek spēcīgas, reizēm postošas zemestrīces.[20]

Ģeogrāfiskais stāvoklis

[labot | labot pirmkodu]
Turcijas novietojums Eiropas un Āzijas saskares zonā. Lielākā valsts daļa atrodas Anatolijā Āzijā (gaiši zilā krāsā), bet Austrumtrāķija — Eiropā (tumši zilā krāsā)

Turcija ir transkontinentāla valsts, kas atrodas Dienvidaustrumeiropā un Rietumāzijā.[1] Lielākā daļa valsts teritorijas atrodas Āzijā — Anatolijas pussalā jeb Mazāzijā —, savukārt tās ziemeļrietumu daļu veido Austrumtrāķija, kas ģeogrāfiski pieder Eiropai.[4] Turcijas kopējā platība ir 783 562 km², no kuriem 769 632 km² ir sauszeme, bet 13 930 km² — iekšējie ūdeņi.[3] Turcijas novietojums Eiropas un Āzijas saskares zonā vēsturiski veicinājis tās nozīmi kā saiknei starp Balkāniem, Kaukāzu, Tuvajiem Austrumiem un Vidusjūras reģionu.[1] Anatoliju no Austrumtrāķijas atdala Bosfors, Marmora jūra un Dardaneļi; Bosfors savieno Melno jūru ar Marmora jūru, bet Dardaneļi — Marmora jūru ar Egejas jūru.[19][21][22]

Turcijai ir sauszemes robeža ar astoņām valstīm.[1] Eiropas daļā tā robežojas ar Bulgāriju ziemeļrietumos un Grieķiju rietumos, bet Āzijas daļā — ar Gruziju ziemeļaustrumos, Armēniju, Azerbaidžānu caur Nahčivanas Autonomo Republiku un Irānu austrumos, kā arī ar Irāku un Sīriju dienvidos un dienvidaustrumos.[4][5] Šāds robežu izvietojums savieno Turciju ar Balkānu, Kaukāza un Tuvo Austrumu ģeogrāfiskajiem reģioniem.[1] Turciju no trim pusēm apskalo jūras. Ziemeļos tai ir plaša Melnās jūras piekraste, rietumos — Egejas jūras piekraste, bet dienvidos — Vidusjūras piekraste.[4] Valsts ziemeļrietumos starp tās Eiropas un Āzijas daļu atrodas arī Marmora jūra.[21]

Turciju tradicionāli iedala septiņos ģeogrāfiskos reģionos: Marmora jūras reģionā, Egejas jūras reģionā, Melnās jūras reģionā, Centrālās Anatolijas reģionā, Austrumu Anatolijas reģionā, Dienvidaustrumu Anatolijas reģionā un Vidusjūras reģionā. Šis iedalījums tika izveidots 1941. gada Pirmajā Turcijas ģeogrāfijas kongresā un nav administratīvs.[7]

Turcijas ģeogrāfiskais stāvoklis pie Eiropas un Āzijas robežas un atrašanās pie Turcijas šaurumiem piešķir valstij ievērojamu stratēģisko nozīmi.[6] Bosfors un Dardaneļi ir vienīgā dabiskā jūras ceļa starp Melno jūru un Vidusjūru galvenie posmi, tādēļ tie ir nozīmīgi gan starptautiskajai kuģniecībai un tirdzniecībai, gan Melnās jūras valstu ekonomiskajai un militārajai drošībai.[19][22][6] Pa šaurumiem tiek pārvadāti arī ievērojami Krievijas un Kaspijas jūras reģiona naftas un naftas produktu apjomi, tādēļ tiem ir būtiska nozīme starptautiskajā enerģētikā.[23] Vienlaikus Turcija atrodas sauszemes un transporta ceļu krustpunktā starp Dienvidaustrumeiropu, Kaukāzu un Tuvajiem Austrumiem, kas tās ģeogrāfisko novietojumu padara nozīmīgu reģionālajā politikā, tirdzniecībā, enerģētikā un drošības jautājumos.[1][4]

Reljefs

[labot | labot pirmkodu]
Turcijas reljefa karte. Valsts iekšieni aizņem Anatolijas plakankalne, ko ziemeļos un dienvidos norobežo kalnu sistēmas, bet visaugstākais reljefs raksturīgs Austrumanatolijai

Turcija ir galvenokārt augsta un kalnaina valsts, kuras reljefs kopumā kļūst augstāks un nelīdzenāks virzienā no rietumiem uz austrumiem. Valsts vidējais augstums pieaug no aptuveni 600 metriem rietumu daļā līdz vairāk nekā 1800 metriem austrumu augstienēs.[4] Anatolijas iekšējo daļu aizņem plašā Anatolijas plakankalne, kuru no piekrastes apgabaliem norobežo kalnu sistēmas. Centrālajā Anatolijā dominē plakankalnes, ieplakas un līdzenumi, kuru raksturīgais augstums ir aptuveni 600–1200 metru virs jūras līmeņa, savukārt valsts austrumu daļā vidējais augstums ievērojami pieaug.[2] Anatolijas ziemeļu malu gar Melno jūru aizņem Pontijas kalni jeb Ziemeļanatolijas kalni. Tie vairākās grēdās stiepjas gandrīz visā Melnās jūras piekrastes garumā un daudzviet krasi nodala šauro piekrastes joslu no Anatolijas iekšienes.[2] Dienvidos Anatolijas plakankalni norobežo Tauru kalni, kas stiepjas gar Vidusjūras piekrasti un veido izteiktu dabisku robežu starp Centrālo Anatoliju un Vidusjūras piekrastes zemienēm.[2] Daudzas Tauru kalnu virsotnes pārsniedz 3000 metru augstumu.[10]

Turcijas austrumu daļa ir ievērojami augstāka un kalnaināka. Tā ietver Armēnijas kalnienes rietumu daļu un Austrumanatolijas augstienes ar plašām augstām plakankalnēm, kalnu masīviem, vulkāniem un tektoniskām ieplakām. Austrumanatolijas augstienes vidējais augstums ir aptuveni 2000 metru virs jūras līmeņa.[24] Šajā reģionā atrodas arī Vanas ezers, kā arī Eifratas, Tigras un Araksas iztekas vai augšteces.[2] Austrumturcijā netālu no robežas ar Irānu atrodas Ararats (turku: Ağrı Dağı) — vulkānisks masīvs un Turcijas augstākais punkts. Lielā Ararata virsotne sasniedz 5137 metrus virs jūras līmeņa, bet tai līdzās esošais Mazais Ararats — 3896 metrus.[10] Ararats kopā ar citiem Austrumanatolijas vulkāniskajiem kalniem, piemēram, Siphanu un Tendireku, ir viena no reģiona raksturīgākajām reljefa formām.[10]

Atšķirīgs reljefs raksturīgs Egejas jūras piekrastei Rietumanatolijā. Šeit kalnu masīvi mijas ar tektoniskām ieplakām jeb grabeniem, kas galvenokārt stiepjas austrumu–rietumu virzienā uz Egejas jūru. Pie nozīmīgākajām pieder Gedizas un Lielā Menderesa grabeni, kas veidojušies Rietumanatolijas zemes garozas izstiepšanās apstākļos.[25] Līdzīga tektoniska ieplaka izveidojusies arī Mazā Menderesa ielejā.[26] Šajās ieplakās izveidojušās auglīgas zemienes un upju ielejas, bet kalnu grēdu un zemieņu mija veido stipri izrobotu Egejas jūras piekrasti ar daudziem līčiem un pussalām.[2]

Turcijas tektoniskā uzbūve. Anatolijas bloka kustību nosaka mijiedarbība starp Eirāzijas, Arābijas un Āfrikas plātnēm, bet nozīmīgākās aktīvās struktūras ir Ziemeļanatolijas un Austrumanatolijas lūzumi

Turcijas reljefu lielā mērā nosaka tās sarežģītā tektoniskā uzbūve. Anatolija atrodas mijiedarbības zonā starp Eirāzijas, Arābijas un Āfrikas litosfēras plātnēm. Arābijas plātnes virzīšanās uz ziemeļiem un sadursme ar Eirāziju veicina Anatolijas bloka pārvietošanos galvenokārt rietumu virzienā.[16] Šo kustību lielā mērā ierobežo un uzņem Ziemeļanatolijas lūzums un Austrumanatolijas lūzums, savukārt valsts rietumos dominē zemes garozas izstiepšanās un ar to saistīta grabenu veidošanās.[16][25] Aktīvās tektonikas dēļ Turcija ir ļoti seismiski aktīva valsts. Spēcīgas zemestrīces īpaši saistītas ar Ziemeļanatolijas un Austrumanatolijas lūzumu sistēmām, kā arī Rietumanatolijas izstiepšanās zonu.[4][16] Ziemeļanatolijas lūzumā 20. gadsimtā notika virkne postošu zemestrīču, tostarp 1939. gada Erzindžanas zemestrīce un 1999. gada Izmitas zemestrīce.[27] Savukārt 2023. gada Kahramanmarašas zemestrīču secība bija saistīta ar pārrāvumiem Austrumanatolijas un Čardakas lūzumā.[28] Tādēļ zemestrīču risks ir viens no galvenajiem dabas apdraudējumiem Turcijā un būtisks būvnormatīvu, pilsētu plānošanas un katastrofu riska mazināšanas jautājums.[27]

Ūdeņi

[labot | labot pirmkodu]
Turcijas upju baseini. Vairāki no tiem, tostarp Eifratas, Tigras un Araksas baseini, turpinās ārpus valsts robežām

Turcijas hidrogrāfisko tīklu veido daudzas upes, ezeri un slēgtie baseini. Valsts teritorija ir sadalīta 25 upju baseinos, un lielākā daļa upju sākas Turcijas teritorijā.[11] Kalnainā reljefa, nevienmērīgā nokrišņu sadalījuma un atšķirīgā upju gultņu slīpuma dēļ upēm raksturīgas ievērojamas sezonālas caurplūduma, sanešu daudzuma un erozijas intensitātes svārstības. Daudzu upju lielais kritums rada ievērojamu hidroelektroenerģijas ražošanas potenciālu.[11] Nozīmīgākās starptautiskās upes ir Eifrata un Tigra, kuru augšteces atrodas Turcijas austrumos. Eifrata veidojas, saplūstot Karasu un Muratas upei Austrumanatolijā, un plūst caur Turciju uz Sīriju un tālāk Irāku. Tigra sākas Austrumturcijas kalnos un plūst dienvidaustrumu virzienā uz Irāku. Pie Kurnas abas upes savienojas, izveidojot Šatelarabu, kas ietek Persijas līcī.[12] Eifrata un Tigra veido galveno Mezopotāmijas upju sistēmu un ir īpaši nozīmīgas ūdensapgādei, apūdeņošanai un hidroenerģētikai.[12] Uz Eifratas Turcijā izbūvēti vairāki lieli dambji un hidroelektrostacijas, tostarp Kebanas, Karakajas un Ataturka dambis, bet uz Tigras un tās pietekām — Kralkizi, Tigras un Ilisu dambis.[29][12]

Kizilirmaka ir garākā upe, kas gan sākas, gan ietek jūrā Turcijas teritorijā. Tā sākas Centrālās Anatolijas austrumu daļā, lielā lokā šķērso Anatolijas plakankalni un ietek Melnajā jūrā.[30] Upes garums avotos norādīts atšķirīgi: Turcijas Valsts ūdenssaimniecības pārvalde norāda 1151 km,[11] bet Turcijas Vides, urbanizācijas un klimata pārmaiņu ministrijas Vides stāvokļa ziņojums — 1355 km.[13] Kizilirmakas ūdeņi tiek izmantoti apūdeņošanai un hidroelektroenerģijas ražošanai, bet upes lejtecē izveidojusies auglīgā Kizilirmakas delta, kurā plašas teritorijas aizņem lauksaimniecības zemes.[30][31] Vēl viena nozīmīga Anatolijas upe ir Sakārja, kuras garums pēc Turcijas Valsts ūdenssaimniecības pārvaldes datiem ir 824 km.[11] Tā sākas Anatolijas plakankalnē, plūst lielos lokos caur Centrālo un Ziemeļrietumu Anatoliju un ietek Melnajā jūrā.[32] Aptuveni pusi Sakārjas baseina teritorijas aizņem lauksaimniecības zemes, savukārt uz upes izbūvēti vairāki dambji un hidroelektrostacijas.[33][32]

Austrumturcijā sākas arī Araksa (turku: Aras), kas plūst uz austrumiem caur Dienvidkaukāzu un vēlāk savienojas ar Kūru. Araksas kopgarums ir aptuveni 1072 km, bet tās sateces baseina platība — aptuveni 102 000 km².[34] Turcijas Valsts ūdenssaimniecības pārvalde Turcijai pieskaitītā upes posma garumu norāda kā 548 km.[11] Araksa ietilpst Kaspijas jūras sateces baseinā un kopā ar Kūru veido nozīmīgu Dienvidkaukāza pārrobežu upju sistēmu.[34]

Vanas ezers un Akdamaras sala Austrumanatolijā. Vanas ezers ir Turcijas lielākais dabiskais ezers un beznoteces sāļš, stipri sārmains ezers

Lielākais Turcijas dabiskais ezers ir Vanas ezers, kas atrodas Austrumanatolijā. Turcijas oficiālajos avotos tā platība norādīta kā aptuveni 3713 km².[11][13] Ezers atrodas tektoniski veidotā ieplakā, kuras attīstību ietekmējis arī vulkānisms; ar tuvējā Nemruta vulkāna darbību saistītās lavas plūsmas noslēdza ezera agrāko noteci.[35] Vanas ezers ir beznoteces ezers, tādēļ ūdens no tā aizplūst galvenokārt iztvaikojot. Ezera ūdens ir sāļš un izteikti sārmains — tā pH ir aptuveni 10.[36] Šie apstākļi izveidojuši savdabīgu ekosistēmu, kurā sastopami lieli mikrobialītu veidojumi un sāļajam un sārmainajam ūdenim pielāgoti organismi.[36] Ezera piekrastei un salām, īpaši Akdamarai, ir nozīme tūrismā, bet starp Vanu un Tatvanu darbojas dzelzceļa vagonu, transportlīdzekļu un pasažieru prāmju satiksme.[35][37] Vanas ezera vietējā saimniecībā nozīmīga ir arī endēmiskās pērļu kefales jeb Vanas zivs (Alburnus tarichi) zveja.[38] Centrālajā Anatolijā atrodas Tuza ezers jeb Sāls ezers, kas pēc Vana ezera ir otrs lielākais dabiskais ezers Turcijā. Tas atrodas slēgtā tektoniskā baseinā un ir ļoti sekls un sāļš; tā vidējais dziļums ir mazāks par 0,5 metriem.[39] Ezera platība ievērojami mainās atkarībā no gadalaika — pavasarī tā var sasniegt aptuveni 1642 km², bet vasarā spēcīgās iztvaikošanas dēļ liela daļa ezera izžūst, atstājot aptuveni 30 cm biezu sāls kārtu.[39] Ezers ir nozīmīga sāls ieguves vieta, kā arī starptautiski nozīmīgs mitrājs, kurā ligzdo un atpūšas daudzi ūdensputni, tostarp lielas flamingu kolonijas.[39]

Turcijas upēm un ezeriem ir liela saimnieciskā nozīme. Upju ūdeņi tiek izmantoti lauksaimniecības zemju apūdeņošanai, dzeramā un rūpnieciskā ūdens nodrošināšanai un hidroelektroenerģijas ražošanai.[11] Upju baseinos tiek īstenoti arī plūdu un sanešu riska mazināšanas projekti.[40] Īpaši liela mēroga ūdenssaimniecības projekti īstenoti Eifratas un Tigras baseinā Dienvidaustrumu Anatolijas projekta (GAP) ietvaros. Tajā sākotnēji tika paredzēta 22 dambju, 19 hidroelektrostaciju un apūdeņošanas sistēmu izbūve aptuveni 1,8 miljoniem hektāru zemes.[41] Savukārt ezeriem ir nozīme zvejniecībā, tūrismā un dabas aizsardzībā, bet atsevišķos slēgtajos ezeros — arī minerālresursu ieguvē; īpaši nozīmīga ir sāls ieguve Tuza ezerā.[38][35][39]

Klimats

[labot | labot pirmkodu]
Turcijas klimata tipi pēc Kepena klimata klasifikācijas. Piekrastes apgabalos dominē maigāki un mitrāki klimata tipi, bet Anatolijas iekšienē un austrumos — sausāki un kontinentālāki apstākļi

Turcijas klimats ir daudzveidīgs, un to nosaka valsts ģeogrāfiskais novietojums, apkārtējās jūras, teritorijas augstums virs jūras līmeņa, reljefa paaugstināšanās austrumu virzienā un kalnu grēdu izvietojums.[14] Piekrastes apgabalos jūru ietekmē klimats ir maigāks, savukārt Pontijas kalni un Tauru kalni veido nozīmīgu šķērsli jūras gaisa masu ieplūšanai Anatolijas iekšienē, kur tādēļ izteiktākas ir kontinentālā klimata pazīmes.[3] Galvenie reģionālie klimata veidi ir Vidusjūras klimats dienvidu un rietumu piekrastē, mitrs Melnās jūras piekrastes klimats un pussausi vai kontinentāli klimata apstākļi valsts iekšienē un austrumos. Marmora jūras apkārtne veido pārejas apgabalu starp Melnās jūras, Vidusjūras un kontinentālā klimata ietekmi.[15]

Vidusjūras klimats raksturīgs Turcijas dienvidu piekrastei un lielai daļai Egejas jūras piekrastes. Vasaras šeit ir karstas, saulainas un sausas, bet ziemas — maigas un lietainas. Lielākā nokrišņu daļa izkrīt gada vēsajā pusē, savukārt vasarās iespējami ilgstoši sausuma periodi.[4] Egejas jūras piekrastē kalnu grēdas lielākoties stiepjas perpendikulāri krastam, tādēļ jūras ietekme pa upju ielejām var iesniegties samērā tālu iekšzemē. Jūras tuvuma dēļ gada temperatūras svārstības piekrastē ir mazākas nekā Anatolijas iekšienē.[15] Turcijas ziemeļu piekrastē valda mitrs Melnās jūras piekrastes klimats, kam raksturīgs salīdzinoši vienmērīgs nokrišņu sadalījums visa gada garumā. Vasaras parasti ir mēreni siltas un mitras, bet ziemas piekrastē — salīdzinoši maigas.[3] Visvairāk nokrišņu saņem Melnās jūras piekrastes austrumu daļa, kur mitrās gaisa masas, paceļoties gar Pontijas kalnu pret jūru vērstajām nogāzēm, rada bagātīgus orogrāfiskos nokrišņus. Nokrišņu daudzums piekrastē samazinās virzienā no austrumiem uz rietumiem.[15] Rizes apkārtnē nokrišņi ir bagātīgi visos gada mēnešos; Turcijas Meteoroloģijas ģenerāldirektorāta ilggadīgie novērojumi Rizes stacijā uzrāda vairāk nekā 90 mm nokrišņu pat sausākajos mēnešos.[42]

Sniegoti kalni Erzurumas apkārtnē Austrumanatolijā. Lielais augstums un kontinentalitāte šajā reģionā nosaka garas, aukstas un sniegotas ziemas

Anatolijas iekšienē dominē pussausi un kontinentāli klimata apstākļi. Centrālajā Anatolijā vasaras ir siltas vai karstas un samērā sausas, bet ziemas — aukstas; ziemā regulāri iespējams sniegs. Tā kā apkārtējās kalnu grēdas ievērojami samazina jūras ietekmi, gada temperatūras svārstības šeit ir daudz lielākas nekā piekrastē.[4] Nokrišņu kopumā ir mazāk nekā piekrastes reģionos, un Centrālās Anatolijas iekšējās ieplakas, kur gada nokrišņu daudzums vietām nesasniedz 300 mm, pieder pie sausākajiem valsts apgabaliem.[15] Austrumturcijas augstienēs lielā augstuma un kontinentalitātes dēļ sastopams īpaši skarbs kontinentāls un kalnu klimats. Ziemas ir garas, aukstas un sniegotas, bet vasaras — salīdzinoši īsas; temperatūra līdz ar augstumu ievērojami pazeminās.[3] Austrumanatolijas augstākajās vietās ziemas temperatūra ir daudz zemāka nekā piekrastes reģionos, un sniega sega var saglabāties ilgstoši. Piemēram, Erzurumā janvāra ilggadējā vidējā temperatūra ir ap −9 °C, bet vidējā minimālā temperatūra — ap −14 °C.[43]

Reģionālās klimata atšķirības būtiski ietekmē Turcijas veģetāciju, lauksaimniecības specializāciju un ūdens resursu pieejamību. Mitrajā Melnās jūras reģionā ir izplatīti meži un mitrumprasīgas kultūras, Vidusjūras un Egejas piekrastē — siltummīloši kultūraugi, bet pussausajā Centrālajā Anatolijā nozīmīga ir graudkopība un ganību lopkopība.[3][15]

Daba

[labot | labot pirmkodu]
Rudens ainava Jedigelleras nacionālajā parkā Turcijas ziemeļrietumos. Turcijas mežus veido ļoti atšķirīgas lapkoku un skujkoku sugas, kuru izplatību nosaka klimats un augstums

Turcijas dabas daudzveidību nosaka tās novietojums Vidusjūras, Eirosibīrijas un Irānas–Turānas fitoģeogrāfisko reģionu saskares zonā, izteiktās klimata un augstuma atšķirības, kā arī kalnainais reljefs.[44][45] Valstī sastopami vairāki atšķirīgi veģetācijas tipi un augstumjoslas: mitri meži Melnās jūras piekrastē, Vidusjūras mūžzaļais augājs un priežu meži rietumu un dienvidu piekrastē, stepes un mežastepes Anatolijas iekšienē, kā arī subalpīnā un alpīnā veģetācija augstākajos kalnos.[46]

Meži aizņem aptuveni 30 % Turcijas teritorijas. Saskaņā ar Turcijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas 2025. gada statistiku to kopējā platība bija 23,38 miljoni hektāru.[47] Mežu sastāvs dažādos reģionos ievērojami atšķiras. Melnās jūras piekrastes mitrajos apgabalos izplatīti dižskābaržu, ozolu, skābaržu, alkšņu un skujkoku meži, bet Pontijas kalnos sastopamas arī egļu un baltegļu audzes.[48][46] Rietumu un dienvidu Anatolijā nozīmīgas ir melnā priede (Pinus nigra) un Turcijas priede (Pinus brutia), kā arī Libānas ciedrs (Cedrus libani), kadiķi, baltegles un dažādas ozolu sugas.[46] Anatolijas plakankalnes sausākajos iekšējos apgabalos raksturīgas stepes un mežastepes. Centrālajā Anatolijā dabisko veģetāciju lielā mērā veido graudzāles, citi lakstaugi un pret sausumu izturīgi krūmi. Stepju līdzenumus un ieplakas vietām ieskauj skraji ozolu krūmāji un kadiķu audzes, bet augstākās un mitrākās vietās sastopami arī priežu meži.[49] Virzienā uz kalnu augstākajām daļām mežastepju veģetācija pāriet subalpīnās un alpīnās pļavās. Stepju ainavas pašreizējo izplatību un sastāvu būtiski ietekmējusi arī ilgstoša lauksaimniecība, mežu izciršana un lopu ganīšana.[49] Egejas jūras un Vidusjūras piekrastē izplatīts Vidusjūras augājs, kas pielāgojies karstām, sausām vasarām un maigām, mitrākām ziemām. Zemākajos augstumos raksturīgs makijs — blīvas mūžzaļu, cietlapainu krūmu un nelielu koku audzes. Tajās sastopami mūžzaļie ozoli, zemeņkoki, lauri, pistācijas, olīvkoki, ceratonijas un citi pret sausumu izturīgi augi.[50] Makijs bieži veido mozaīku ar Turcijas priedes mežiem.[50] Augstāk Tauru kalnos sastopami melnās priedes, Libānas ciedra, baltegļu un kadiķu meži, bet virs koku augšanas robežas — kalnu pļavas un zemo krūmu veģetācija.[46]

Turcijas dzīvnieku valsts ir daudzveidīga, jo valstī līdzās sastopami Vidusjūras, Eiropas, Kaukāza un Rietumāzijas faunas elementi. Mežos un kalnos dzīvo brūnais lācis, pelēkais vilks, Eirāzijas lūsis, mežacūka, staltbriedis, stirna un savvaļas kaza, kā arī daudzas plēsīgo putnu, rāpuļu un abinieku sugas.[48][4] Starp retākajiem lielajiem plēsējiem ir Anatolijas leopards. Pēc ilgstoša perioda, kad pastāvēja šaubas par tā izdzīvošanu Turcijā, leoparda klātbūtne atkārtoti apstiprināta ar fotolamatām, pēdu nospiedumiem un citām novērošanas metodēm.[51][52]

Turcijas endēmiskais augs Helleborus vesicarius Osmanijes ilā. Sarežģītais reljefs un biotopu izolācija veicinājusi lielu endēmisko augu daudzveidību Anatolijā

Īpaši ievērojams ir Turcijas endēmisms. Turcijas nacionālās bioloģiskās daudzveidības datubāzes publiski pieejamajā statistikā reģistrēts 3301 endēmisks un 391 lokāli endēmisks taksons.[53] Endēmisko augu daudzveidība ir īpaši liela Anatolijas kalnu masīvos, tostarp Tauru kalnos, Anatolijas diagonāles apgabalā un Pontijas kalnu austrumu daļā. Sarežģītais reljefs, augstuma un klimatisko apstākļu atšķirības, kā arī biotopu ģeogrāfiskā izolācija ir veicinājusi lielu lokālo endēmu daudzveidību.[45] Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai Turcijā izveidots plašs aizsargājamo dabas teritoriju tīkls. Saskaņā ar Turcijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas 2025. gada statistiku valstī bija 50 nacionālie parki, 274 dabas parki, 32 dabas aizsardzības teritorijas un 111 dabas pieminekļi, kā arī savvaļas dzīvnieku aizsardzības teritorijas un vairāku kategoriju mitrāji.[54] Starptautiski nozīmīgu mitrāju aizsardzībai Turcijā bija noteiktas 14 Rāmsaras konvencijas teritorijas.[54] Ministrijas statistikas sistēmā kopumā bija uzskaitītas 1788 dažādu kategoriju aizsargājamās teritorijas un saglabāšanas objekti, kas aptvēra aptuveni 3,8 miljonus hektāru.[54] Tie kalpo mežu, stepju, kalnu, piekrastes, mitrāju un tiem raksturīgo sugu saglabāšanai.

Vides problēmas

[labot | labot pirmkodu]

Turcijas straujā industrializācija, urbanizācija un iedzīvotāju skaita pieaugums ir palielinājis slodzi uz vidi un dabas resursiem.[17] Galvenās vides problēmas ir gaisa un ūdens piesārņojums, pieaugošais ūdens patēriņš, augsnes degradācija un erozija, mežu ugunsgrēki, dabisko dzīvotņu pārveidošana un klimata pārmaiņu ietekme.[55][17] Šīs problēmas dažādos reģionos izpaužas atšķirīgi — lielajās pilsētās un rūpniecības centros nozīmīgāks ir piesārņojums, sausākajos Centrālās un Dienvidaustrumu Anatolijas apgabalos — ūdens trūkums, sausums un zemes degradācija, bet Vidusjūras un Egejas jūras reģionos — arī paaugstināts mežu ugunsgrēku risks.[55][18]

Burdura ezera atkāpjošās piekrastes ainava. Ezera ūdens līmeņa un platības samazināšanās ilustrē pieaugošo ūdens resursu noslodzi un sausuma problēmas Turcijas iekšzemē

Gaisa piesārņojums ir īpaši nozīmīga problēma lielajās pilsētās un rūpnieciski attīstītajos apgabalos. Galvenie piesārņojuma avoti ir enerģijas ražošana, rūpnieciskā sadedzināšana, autotransports un cietā kurināmā izmantošana apkurei. Slāpekļa oksīdu, nemetāna gaistošo organisko savienojumu un smalko daļiņu PM₂,₅ emisijas ir samazinājušās, taču sēra oksīdu un amonjaka emisijas ir pieaugušas. Lielāko daļu sēra oksīdu emisiju rada enerģijas ražošana, savukārt elektrostacijas un autotransports kopā rada vairāk nekā pusi slāpekļa oksīdu emisiju.[17] Iedzīvotāju vidējā pakļautība smalkajām daļiņām PM₂,₅ joprojām ir augsta un ievērojami pārsniedz Pasaules Veselības organizācijas ieteikto gada vidējo līmeni — 5 µg/m³.[17][56] Akmeņogļu un brūnogļu izmantošana enerģētikā vienlaikus pasliktina gaisa kvalitāti un rada siltumnīcefekta gāzu emisijas.[17][57] Nozīmīgs izaicinājums ir ūdens resursu izmantošana. Turcija nav ar saldūdens resursiem bagāta valsts, un tie valsts teritorijā ir izvietoti nevienmērīgi. Kopējā ūdens ieguve kopš 2007. gada ir palielinājusies līdz ar iedzīvotāju skaita, pilsētu un apūdeņojamo platību pieaugumu, nostādot valsti vidēji augsta ūdens stresa apstākļos. Lielākais iegūtā saldūdens patērētājs ir lauksaimniecība, kur ūdeni galvenokārt izmanto apūdeņošanai.[17] Lauksaimniecības vajadzībām tiek izmantotas aptuveni trīs ceturtdaļas no kopējā iegūtā ūdens, bet nozīmīgākie lauksaimniecības radītie ūdens piesārņotāji ir slāpekļa un fosfora savienojumi un pesticīdi.[58] Ūdens kvalitāti apdraud arī nepietiekami attīrīti sadzīves un rūpnieciskie notekūdeņi; lai gan pieslēgumu skaits notekūdeņu attīrīšanas iekārtām ir pieaudzis, tikai aptuveni 41 % iedzīvotāju ir pieejama terciārā jeb padziļinātā notekūdeņu attīrīšana.[17] Klimata pārmaiņu izraisītais sausuma biežuma un ilguma pieaugums, kā arī nokrišņu režīma pārmaiņas pastiprina ūdens resursu trūkuma un kvalitātes problēmas.[55]

Turcijas kalnainais reljefs, sezonāli spēcīgie nokrišņi, sausie klimatiskie apstākļi un ilgstošā zemes izmantošana rada labvēlīgus apstākļus augsnes degradācijai un erozijai. Ūdens erozija skar plašas valsts teritorijas, īpaši stāvas nogāzes un apgabalus ar retu veģetācijas segu.[59] Pārmērīga ganīšana, lauksaimniecības zemju izmantošana neatbilstoši to dabiskajām iespējām, nepiemērota augsnes apstrāde, mežu degradācija un zemes pārveidošana vājina veģetācijas segu un paātrina auglīgās augsnes virskārtas zudumu.[59] Erozija samazina augsnes auglību un lauksaimniecības zemju ražību, bet erozijas pārnestie nogulumi uzkrājas upēs, dambjos un ūdenskrātuvēs, samazinot to izmantošanas ilgumu un ietekmējot ūdens kvalitāti.[59] Mežu ugunsgrēki ir īpaši nozīmīgs dabas un vides apdraudējums Turcijas Vidusjūras un Egejas jūras reģionos. Lielāko daļu mežu ugunsgrēku tieši vai netieši izraisa cilvēku darbība, taču karstas un sausas vasaras, ilgstoši sausuma periodi, karstuma viļņi, spēcīgs vējš un viegli uzliesmojoša veģetācija būtiski palielina uguns izplatīšanās ātrumu un postošumu.[60] Īpaši postoša bija 2021. gada ugunsgrēku sezona, kad plaši ugunsgrēki skāra valsts dienvidu un dienvidrietumu daļu. Lielākais vienlaidus ugunsgrēks izcēlās Manavgatas apvidū un skāra aptuveni 60 000 hektāru mežu, krūmāju un lauku apdzīvoto teritoriju.[60][18] Temperatūras paaugstināšanās, ilgāki sausuma periodi un ugunsbīstamu laikapstākļu pastiprināšanās palielina spēcīgu mežu ugunsgrēku risku nākotnē.[57][55]

Stambulas apbūvētās teritorijas izplešanās no 1975. līdz 2011. gadam, attēlota NASA Landsat datos. Straujā urbanizācija ir būtiski pārveidojusi pilsētas apkārtnes ainavu

Straujā urbanizācija ir radījusi papildu slodzi uz vidi. Apbūvēto teritoriju izplešanās, ceļu, transporta un rūpniecības infrastruktūras attīstība ir pārveidojusi dabiskās ainavas un veicinājusi dzīvotņu zudumu un sadrumstalotību. OECD norāda, ka īpaši strauja pilsētu izplešanās notikusi lielo pilsētu apkārtnē.[17] Nozīmīgas ainavas un zemes izmantojuma pārmaiņas notikušas Stambulas, Ankaras, Izmiras un citu strauji augošu pilsētu perifērijā. Urbanizācija ir saistīta arī ar lielāku enerģijas un ūdens patēriņu, transporta radīto piesārņojumu, atkritumu apsaimniekošanas un notekūdeņu attīrīšanas problēmām un gaisa kvalitātes pasliktināšanos.[55][17] Klimata pārmaiņas pastiprina daudzas jau pastāvošās vides problēmas. Turcija kā Vidusjūras reģiona valsts ir īpaši pakļauta karstuma viļņiem, sausumam, pieaugošam ūdens stresam, mežu ugunsgrēkiem, ekstrēmiem nokrišņiem, plūdiem, zemes nogruvumiem un jūras līmeņa celšanās ietekmei.[57][55] Šīs pārmaiņas apdraud lauksaimniecību, ūdensapgādi, mežus, bioloģisko daudzveidību, transporta un pilsētu infrastruktūru un piekrastes teritorijas.[18] Turcija 2021. gada oktobrī ratificēja Parīzes nolīgumu un izvirzīja mērķi līdz 2053. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisijas.[57][61] Klimata politikas īstenošanai ir pieņemtas Klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģija ar rīcības plānu un Klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģija ar rīcības plānu 2024.–2030. gadam.[62]

Turcijas lielās bioloģiskās daudzveidības dēļ nozīmīga vides politikas daļa ir dabisko ekosistēmu un sugu aizsardzība. Savvaļas sugas un to dzīvotnes apdraud zemes mākslīga pārveidošana, dzīvotņu zudums un sadrumstalotība, urbanizācija, transporta un rūpniecības infrastruktūra, piesārņojums, intensīva ūdens izmantošana, invazīvās sugas un klimata pārmaiņas.[17] Kopš 20. gadsimta beigām dabisko un daļēji dabisko teritoriju platība ir palielinājusies galvenokārt apmežošanas un mežu atjaunošanas rezultātā, taču pilsētu, transporta un rūpniecības izplešanās turpina palielināt slodzi uz dabisko vidi. Neraugoties uz aizsargājamo teritoriju tīklu, dabisko dzīvotņu saglabāšana, to kvalitātes uzturēšana un sadrumstalotības mazināšana joprojām ir būtiski bioloģiskās daudzveidības aizsardzības izaicinājumi.[17]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 4 5 6 „Turcija”. Latvijas enciklopēdija. 5. sēj. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība, 2009. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 Eric J. Hooglund. «Anatolia». Encyclopedia of the Modern Middle East and North Africa (angļu). Encyclopedia.com, 2018-05-21. Skatīts: 2026-08-13.
  3. 1 2 3 4 5 6 «Turkey». EBSCO Research Starters (angļu). EBSCO Information Services. Skatīts: 2026-08-13.
  4. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 «Turkey». Encyclopedia.com (angļu). 2018-06-11. Skatīts: 2026-08-13.
  5. 1 2 «Nakhichevan». World Encyclopedia (angļu). Encyclopedia.com. 2018-06-11. Skatīts: 2026-08-12.
  6. 1 2 3 4 5 J. C. Hurewitz. «Straits, Turkish». Encyclopedia of the Modern Middle East and North Africa (angļu). Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-08-13.
  7. 1 2 Sedat Avcı. Birinci Coğrafya Kongresi ve Türkiye’nin Coğrafî Bölgeleri hakkındaki tartışmalara dair bir not. Türk Coğrafya Dergisi, Nr. 57, 2011, 95.–99. lpp. (turciski)
  8. ↑ «Merkezi Nüfus İdaresi Sistemi (MERNİS)» (turku). T.C. İçişleri Bakanlığı Nüfus ve Vatandaşlık İşleri Genel Müdürlüğü. Skatīts: 2026-08-14.
  9. 1 2 3 4 Catherine Kuzucuoğlu. The Physical Geography of Turkey: An Outline. Catherine Kuzucuoğlu, Attila Çiner, Nizamettin Kazancı (red.). Landscapes and Landforms of Turkey. Springer, 2019, 7.–15. lpp. (angliski)
  10. 1 2 3 4 «Types of Mountains and Important Mountains in Türkiye» (angļu). Republic of Türkiye Ministry of Culture and Tourism. Skatīts: 2026-08-13.
  11. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 «Toprak Su Kaynakları» (turku). Devlet Su İşleri Genel Müdürlüğü. Skatīts: 2026-08-13.
  12. 1 2 3 4 «Inventory of Shared Water Resources in Western Asia» (angļu). United Nations Economic and Social Commission for Western Asia; Bundesanstalt für Geowissenschaften und Rohstoffe. 2013. Skatīts: 2026-08-13.
  13. 1 2 3 «7. Türkiye Çevre Durum Raporu» (turku). T.C. Çevre, Şehircilik ve İklim Değişikliği Bakanlığı. 2025. 40. lpp. Skatīts: 2026-08-13.
  14. 1 2 Cem İyigun, Murat Türkeş, İnci Batmaz, Ceylan Yozgatligil, Vilda Purutçuoğlu, Elçin Kartal Koç, Muhammed Z. Öztürk. Clustering current climate regions of Turkey by using a multivariate statistical method. Theoretical and Applied Climatology, 114, 2013, 95.–106. lpp. (angliski)
  15. 1 2 3 4 5 6 «Land and climate». Food and Agriculture Organization of the United Nations (angļu). FAO. Skatīts: 2026-08-13.
  16. 1 2 3 4 5 6 Donna L. Whitney u. c. Breaking plates: Creation of the East Anatolian fault, the Anatolian plate, and a tectonic escape system. Geology, 2023. U.S. Geological Survey. DOI: 10.1130/G51211.1. (angliski)
  17. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 «Environment at a Glance: Türkiye» (angļu). OECD. 2025-06-30. Skatīts: 2026-08-13.
  18. 1 2 3 4 «Key Highlights: Country Climate and Development Report for Türkiye» (angļu). World Bank. 2022-06-13. Skatīts: 2026-08-13.
  19. 1 2 3 «Bosporus». World Encyclopedia (angļu). Encyclopedia.com. 2018-06-11. Skatīts: 2026-08-13.
  20. ↑ «Anatolian Fault, Turkey» (angļu). American Museum of Natural History. Skatīts: 2026-08-13.
  21. 1 2 «Marmara, Sea of». The Columbia Encyclopedia (angļu) (6 izd.). Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-08-12.
  22. 1 2 «Dardanelles». World Encyclopedia (angļu). Encyclopedia.com. 2018-06-08. Skatīts: 2026-08-12.
  23. ↑ «World Oil Transit Chokepoints: Turkish Straits» (angļu). U.S. Energy Information Administration. 2026-03-03. Skatīts: 2026-08-12.
  24. ↑ A. M. C. Şengör, Sinan Özeren, Tuğrul Genç un Ekrem Zor. “East Anatolian high plateau as a mantle-supported, north-south shortened domal structure”. Geophysical Research Letters, 30 (24), 2003. (angliski)
  25. 1 2 H. A. Cohen, C. J. Dart, H. S. Akyüz un A. Barka. “Syn-rift sedimentation and structural development of the Gediz and Büyük Menderes Graben, western Turkey”. Journal of the Geological Society, 152 (4), 1995, 629.–638. lpp. (angliski)
  26. ↑ «Meaning of the Küçük Menderes graben in the tectonic framework of the central Menderes metamorphic core complex (western Turkey)». Geologica Acta (angļu). 2009. Skatīts: 2026-08-13.
  27. 1 2 «Implications for earthquake risk reduction in the United States from the Kocaeli, Turkey, earthquake of August 17, 1999». U.S. Geological Survey Circular 1193 (angļu). U.S. Geological Survey. 2000. doi:10.3133/cir1193. Skatīts: 2026-08-13.
  28. ↑ «Fault rupture mapping of the 6 February 2023 Kahramanmaraş, Türkiye, earthquake sequence from satellite data» (angļu). U.S. Geological Survey. 2023. Skatīts: 2026-08-13.
  29. ↑ «GAP Genel Gerçekleşmeler» (turku). GAP Bölge Kalkınma İdaresi Başkanlığı. Skatīts: 2026-08-13.
  30. 1 2 «Kızılırmak Basin». KÜRE Encyclopedia (turku). Skatīts: 2026-08-13.
  31. ↑ «Kızılırmak Delta Wetland and Bird Sanctuary» (angļu). UNESCO World Heritage Centre. 2016. Skatīts: 2026-08-13.
  32. 1 2 «Sakarya». The Columbia Encyclopedia (angļu) (6 izd.). Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-08-13.
  33. ↑ Salim Yaykiran, Gökhan Cuceloglu un Alpaslan Ekdal. “Estimation of Water Budget Components of the Sakarya River Basin by Using the WEAP-PGM Model”. Water, 11 (2), 271, 2019. (angliski)
  34. 1 2 «Araxes River». Encyclopædia Iranica (angļu). Skatīts: 2026-08-13.
  35. 1 2 3 «Lake Van and Akdamar Island: Lost Tales on a Sacred Isle» (angļu). Türkiye Tourism Promotion and Development Agency. Skatīts: 2026-08-13.
  36. 1 2 «Lake Van, Turkey» (angļu). NASA Johnson Space Center. 2018-08-13. Skatīts: 2026-08-13.
  37. ↑ «Lake Van Ferry» (angļu). Turkish State Railways. Skatīts: 2026-08-13.
  38. 1 2 Ö. Gezginç un Y. Cevger. “Economic analysis of enterprises fishing Pearl Mullet (Alburnus tarichi Güldenstaedtii, 1814) in Lake Van”. Revista Científica de la Facultad de Ciencias Veterinarias, 34, 2024. (angliski)
  39. 1 2 3 4 «Lake Tuz Special Environmental Protection Area» (angļu). UNESCO World Heritage Centre. 2013-04-15. Skatīts: 2026-08-13.
  40. ↑ «Çevre ve Taşkın» (turku). Devlet Su İşleri Genel Müdürlüğü. Skatīts: 2026-08-13.
  41. ↑ «Southeastern Anatolia Project» (angļu). GAP Regional Development Administration. Skatīts: 2026-08-13.
  42. ↑ «Rize — Resmî İklim İstatistikleri». Meteoroloji Genel Müdürlüğü (turku). Turcijas Meteoroloģijas ģenerāldirektorāts. Skatīts: 2026-08-13.
  43. ↑ «Erzurum — Resmî İklim İstatistikleri». Meteoroloji Genel Müdürlüğü (turku). Turcijas Meteoroloģijas ģenerāldirektorāts. Skatīts: 2026-08-13.
  44. ↑ İbrahim Atalay. Vegetation. The Soils of Turkey. World Soils Book Series. Springer, 2017, 15.–24. lpp. (angliski) DOI: 10.1007/978-3-319-64392-2_2.
  45. 1 2 Jalil Noroozi u. c. Patterns of Endemism in Turkey, the Meeting Point of Three Global Biodiversity Hotspots, Based on Three Diverse Families of Vascular Plants. Frontiers in Ecology and Evolution, 7, 2019, 159. (angliski) DOI: 10.3389/fevo.2019.00159.
  46. 1 2 3 4 İbrahim Atalay. Vegetation formations of Turkey. Travaux de l'Institut Géographique de Reims, Nr. 65–66, 1986, 17.–30. lpp. (angliski) DOI: 10.3406/tigr.1986.1183.
  47. ↑ «Ormancılık İstatistikleri, 2025» (turku). T.C. Tarım ve Orman Bakanlığı. 2026-06-26. Skatīts: 2026-08-13.
  48. 1 2 «Northern Anatolian Conifer and Deciduous Forests» (angļu). One Earth; UNEP-WCMC Author Team. 2020-09-23. Skatīts: 2026-08-13.
  49. 1 2 «Central Anatolian Steppe and Woodlands» (angļu). One Earth; UNEP-WCMC Author Team. 2020-09-23. Skatīts: 2026-08-13.
  50. 1 2 «Aegean and Western Turkey Sclerophyllous and Mixed Forests» (angļu). One Earth; UNEP-WCMC Author Team. 2020-09-23. Skatīts: 2026-08-13.
  51. ↑ Ahmet Karataş, Şafak Bulut, Burak Akbaba. Camera trap records confirm the survival of the Leopard (Panthera pardus L., 1758) in eastern Turkey. Zoology in the Middle East, 2021. (angliski) DOI: 10.1080/09397140.2021.1924419.
  52. ↑ Şağdan Başkaya u. c. New records of the Anatolian leopard (Panthera pardus tulliana) in Türkiye. The European Zoological Journal, 89(1), 2022, 991.–1001. lpp. (angliski) DOI: 10.1080/24750263.2022.2105963.
  53. ↑ «Nuh'un Gemisi Ulusal Biyolojik Çeşitlilik Veritabanı — İstatistik» (turku). T.C. Tarım ve Orman Bakanlığı. Skatīts: 2026-08-13.
  54. 1 2 3 «Korunan Alan İstatistikleri, 2025» (turku). T.C. Tarım ve Orman Bakanlığı. 2026-06-12. Skatīts: 2026-08-13.
  55. 1 2 3 4 5 6 «OECD Environmental Performance Reviews: Turkey 2019» (angļu). Paris : OECD Publishing. 2019-02-19. Skatīts: 2026-08-13.
  56. ↑ «WHO global air quality guidelines: particulate matter (PM₂.₅ and PM₁₀), ozone, nitrogen dioxide, sulfur dioxide and carbon monoxide» (angļu). World Health Organization. 2021-09-22. Skatīts: 2026-08-13.
  57. 1 2 3 4 «Towards a Greener and More Resilient Türkiye» (angļu). World Bank. Skatīts: 2026-08-13.
  58. ↑ «Türkiye: Agricultural Water Management» (angļu). OECD. Skatīts: 2026-08-13.
  59. 1 2 3 «Action Plan of Combating Erosion 2013–2017» (angļu). Republic of Turkey, Ministry of Forestry and Water Affairs. Skatīts: 2026-08-13.
  60. 1 2 Bikem Ekberzade, Tolga Görüm, Furkan Karabacak, Semih Sami Akay, Ömer Lütfi Şen. Up in flames: the human factor behind a megafire in Mediterranean Türkiye. npj Natural Hazards, 2, 65, 2025. (angliski) DOI: 10.1038/s44304-025-00120-4.
  61. ↑ «2053 Long Term Climate Strategy» (angļu). United Nations Framework Convention on Climate Change. 2024-11-11. Skatīts: 2026-08-13.
  62. ↑ «Action Plans» (angļu). Republic of Türkiye, Climate Change Directorate. Skatīts: 2026-08-13.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Turcijas_ģeogrāfija&oldid=4506748"