Turcijas ģeogrāfija

Ēlīdeniza (turku: Ölüdeniz) netālu no Fethijes Turcijas rivjērā (Vidusjūras piekraste, kas tiek izmantota kūrortiem).

Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā ir līdzīga taisnstūrim. Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aizņem 783 562 kvadrātkilometrus, no kuriem 755 688 m² atrodas Āzijā (Anatolija), bet 23 764 m² — Eiropā. Tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Lielbritānijas teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, ziemeļos — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — ziemeļrietumos atrodas Marmora jūra.

Turcijas Eiropas daļa ziemeļrietumos ir Austrumu Trāķija, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju. Valsts teritoriju Āzijā — Anatoliju (arī „Mazāzijas pussala”) starp Kēroglu (turku: Köroğlu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura kalniem, veido augsta centrālā ieplaka ar šauriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vana ezers un Āgri kalns (turku: Ağrı, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5.165 m.

Ģeogrāfiski Turcija ir iedalīta septiņos reģionos: Marmora jūras reģions, Egejas jūras reģions, Melnās jūras reģions, Centrālās Anatolijas reģions, Austrumu Anatolijas reģions, Dienvidaustrumu Anatolijas reģions un Vidusjūras reģions. Anatolijas nelīdzenā ziemeļu daļa, kas stiepjas gar Melno jūru, veido šauru un garu jostu. Tā sastāda aptuveni vienu sesto daļu no Turcijas sauszemes teritorijas. Tālāk uz dienvidiem un austrumiem teritorija veidojas arvien līdzenāka.

Āgri kalns (Ararats) ir Turcijas augstākā virsotne — 5165 m.

Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sarežģītu zemes plātņu kustību rezultāts, kas radies tūkstošiem gadu gaitā. Tādēļ mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plātņu lūzuma vietām, ir izveidojušies Bosfors un Dardaneļi, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas ziemeļos visas valsts garumā ir plātņu lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.

Uz dienvidiem un rietumiem valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izplešanos tālāk iekšzemē un tādēļ nodrošina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstākļu pārmaiņas. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpaši spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra šajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu daļā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.

Gadā vidēji nokrišņu daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie reģioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokrišņu daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir maijā, bet sausākais — jūlijā un augustā.

Uz ziemeļos klimats ir mērens jūras klimats ar spēcīgiem nokrišņiem. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 5 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir mākoņains un līdz ar bieži arī lietains. Vidējais nokrišņu daudzums gadā 1000 mm - 2500 mm.

Pēdējos gados nokrišņu daudzums un vēju stiprums ir palielinājies un tas ir izraisījis gan applūšanas, gan zemes noslīdējumus, kas apdraud gan neskaitāmās mājiņas, ka celtas stāvajās nogāzēs.