Ugunskrusts (Latviešu Tautas Apvienība)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latviešu Tautas Apvienība "Ugunskrusts" (1932 - 1933) bija latviešu aktīvā nacionālisma organizācija.

Pēc 4. Saeimas vēlēšanām, kurās galējie labējie kandidāti cieta neveiksmi, aktivizējās aktīvā nacionālisma piekritēju aprindas. 1931. gada 5. novembrī notika pirmā sanāksme ar mērķi dibināt Ugunskrustu. Šo sanāksmi organizēja J. Greble, nolūkā apvienot bijušos Latvju Nacionālā Kluba biedrus. Sanāksmē nolēma dibināt organizāciju ar nosaukumu Latviešu Tautas Apvienība. Pēc Gustava Celmiņa ieteikuma šim nosaukumam pievienoja vārdu Ugunskrusts. Latviešu Tautas Apvienības Ugunskrusts statūtus Rīgas apgabaltiesa reģistrēja 1932. gada 19. janvārī. Ugunskrusta dibināšanas sapulce, kurā izveidoja organizācijas Centra valdi, notika 1932. gada 24. janvārī Rīgā Latviešu biedrības namā. Sapulcē piedalījās 69 personas. Par Ugunskrusta priekšnieku ievēlēja G.Celmiņu.

Pirmajos Ugunskrusta darbības mēnešos tā biedru skaits nepārsniedza 200. 1932. gada vasarā Ugunskrusta ietvaros sāka veidot T grupas (trauksmes grupas), kuru organizēšana tika pamatota ar nepieciešamību aizsargāt Ugunskrusta pasākumus no kreiso organizāciju uzbrukumiem. Ugunskrusts pauda krasi antisemītiskus, kā arī antivāciskus uzskatus, uzstājās pret Latvijā, saskaņā ar 1922. gada Satversmi, pastāvošo parlamentāro demokrātiju. Pauda izteiktas simpātijas Benito Musolini un viņa fašistiskajam režīmam Itālijā.

Sākot ar 1932. gada 21. augustu Ugunskrusts izdeva tāda paša nosaukuma nedēļas laikrakstu — Ugunskrusts. Laikraksts izcēlās ar savu spriedumu kategoriskumu un galējību. Jau 14. septembrī Rīgas apgabaltiesa apķīlāja laikraksta pirmos četrus numurus.

Gada beigās varēja konstatēt, ka Ugunskrusts guvis zināmus panākumus akadēmiskās jaunatnes vidū. Latvijas Universitātes padomes vēlēšanās Ugunskrusts ieguva vienu vietu (no 40). Bija konstatējama arī Ugunskrusta ietekme uz akadēmisko izdevumu Universitas (tā galvenais redaktors Ādolfs Šilde bija Ugunskrusta valdes loceklis). 1933. gada sākumā strauji sāka pieaugt Ugunskrusta dalībnieku skaits, taču precīzu datu par biedru skaitu nav. Ar Ugunskrusta darbību cieši saistīta bija 1933. gada martā savu darbību atkal aktivizējusī sporta un morāliski-fiziskās audzināšanas biedrība Tēvijas Sargs, kuras vadītājs bija Ugunskrusta biedrs prof. J. Plāķis. Tēvijas Sarga uzdevums bija pildīt Ugunskrusta palīgorganizācijas funkcijas. Arī Tēvijas Sarga ietvaros tika veidotas T-grupas.

Ugunskrustā un Tēvijas Sargā valdošā militārā kārtība deva pamatu Iekšlietu ministrijai konstatēt, ka šo organizāciju darbība ir pretrunā ar to statūtiem. 1933. gada 17. martā Saeima pieņēma lēmumu par Ugunskrusta slēgšanu. 1933. gada 27. martā Rīgas apgabaltiesa daļēji noraidīja Saeimas lēmumu un slēdza tikai Latvijas nacionālsociālistu partiju. 1933. gada 12. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pārskatīja 27. marta spriedumu un slēdza arī Ugunskrustu. Ugunskrusts turpināja savu darbību kā Latviešu Tautas Apvienība Pērkonkrusts, kurš gandrīz pilnībā pārņēma Ugunskrusta organizatorisko struktūru, biedrus un ideoloģiju.

Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]