Juris Plāķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Juris Plāķis
Juris Plāķis
Personīgā informācija
Dzimis 1869. gada 22. jūnijā
Kabiles pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 1. augustā (73 gadi)
Usoļlags, Permas novads, Karogs: Padomju Savienība PSRS
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība Latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne valodniecība
Alma mater Kazaņas universitāte
Sasniegumi, atklājumi Vietvārdu pētniecība

Juris Plāķis (1869—1942) bija latviešu skolotājs un valodnieks. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1920-1921). Latvijas Universitātes filoloģijas profesors, LU goda doktors. 1941. gadā deportēts uz PSRS.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1869. gada 22. jūnijā Kabiles muižas "Kalvos". Mācījās Kabiles pagasta skolā, tad Kuldīgas apriņķa skolā un Baltijas skolotāju seminārā (1887-1891). Strādāja par skolotāju Bolderājas Ministrijas skolā (1891-1892), Rīgas Latviešu biedrības meiteņu skolā (1892-1895), Dignājas skolā (1895-1898), Mores pagasta skolā (1898-1902), Rīgas Jonatana biedrības skolā (1902-1905). Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas Plāķis bēga uz Sibīriju, kur Irkutskas ģimnāzijā nolika abitūrijas eksāmenu (1908), pēc tam studēja klasisko filoloģiju Kazaņas universitātē (1908-1912). Strādāja par seno valodu skolotāju Kazaņas 2. valsts ģimnāzijā.

1920. gadā viņš atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātē par salīdzinošās gramatikas, fonētikas un lietuviešu valodas docentu. No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada aprīlim Juris Plāķis bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs. 1921. gadā Juri Plāķi ievēlēja par LU profesoru un atkārtoti par prorektoru (1922–1924, 1925–1927). 1923. gadā Leipcigas universitātē viņš papildinājās fonētikā un sanskritā. 1926. gadā rīkoja ekspedīciju uz Kuršu kāpas Nidas ciemu, lai pētītu kursenieku valodu.

1927.–1929. gadā viņš bija LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, vairākkārt darbojās LU padomē. No 1929. gada vāca vietvārdus.[1]

Bija studentu korporācijas „Beveronija” un organizācijas „Pērkonkrusts” loceklis. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis.[2]

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā profesoru Plāķi arestēja un izsūtīja uz Molotovas apgabala Usoļlaga Surmogas koncentrācijas nometni, kur viņš mira 1942. gadā 1. augustā[3].

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pazīstamākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Leišu valodas rokas grāmata (1926),
  • Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. 1.–2.sējumi (1936–1939).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Kasparsons
Latvijas Izglītības ministrs
1920. gada 12. jūnijs — 1921. gada 26. aprīlis
Pēctecis:
Longīns Ausējs