Juris Plāķis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.jpeg)
.svg){kind=small}
Juris Plāķis (1869—1942) bija latviešu skolotājs un valodnieks. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1920—1921). Latvijas Universitātes filoloģijas profesors, LU goda doktors. 1941. gadā viņš tika deportēts uz PSRS.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1869. gada 22. jūnijā Kabiles muižas "Kalvos". Mācījās Kabiles pagasta skolā, tad Kuldīgas apriņķa skolā un Baltijas skolotāju seminārā (1887—1891).
Strādāja par skolotāju Bolderājas Ministrijas skolā (1891—1892), Rīgas Latviešu biedrības meiteņu skolā (1892—1895), Dignājas skolā (1895—1898), Mores pagasta skolā (1898—1902), Rīgas Jonatana biedrības skolā (1902—1905).
Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas Plāķis bēga uz Sibīriju, kur Irkutskas ģimnāzijā nolika abitūrijas eksāmenu (1908), pēc tam studēja klasisko filoloģiju Kazaņas Universitātē (1908—1912). Strādāja par seno valodu skolotāju Kazaņas 2. valsts ģimnāzijā.
1920. gadā viņš atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē par salīdzinošās gramatikas, fonētikas un lietuviešu valodas docentu.
No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada aprīlim Juris Plāķis bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs.
1921. gadā Juri Plāķi ievēlēja par LU profesoru un atkārtoti par prorektoru (1922—1924, 1925—1927). 1923. gadā Leipcigas universitātē viņš papildinājās fonētikā un sanskritā. 1926. gadā rīkoja ekspedīciju uz Kuršu kāpas Nidas ciemu, lai pētītu kursenieku valodu.
1927.—1929. gadā viņš bija LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, vairākkārt darbojās LU padomē. No 1929. gada vāca vietvārdus.[1]
Darbojās studentu korporācijā Beveronija, dibinātāja militarizēto biedrību „Tēvijas sargs”, kas funkcionēja kā tilta organizācija pēc Ugunskrusta aizliegšanas 1933. gada aprīlī līdz Pērkonkrusta pārreģistrēšanai maijā.[2] Vadīja antisemitisko semināru Latvijas Universitātē.[2]
Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis.[3]
1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā profesoru Plāķi arestēja un izsūtīja uz Molotovas apgabala Usoļlaga Surmogas koncentrācijas nometni, kur viņš mira 1942. gadā 1. augustā.[4]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1928)
Ģedimina ordenis
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dēls — Ernests Plāķis, latviešu strēlnieks,[5] biedrības Tēvijas sargs dibinātājs kopā ar tēvu, Pērkonkrusta biedrs, vācu okupācijas laikā Rehskomisariāta Ostlandes veselības departamenta darbinieks[2]
Mazmeita — ārste Ciemalda Lūkina, ilggadēja pretalkoholisma biedrības Ziemeļblāzma vadītāja.[5]
Pazīstamākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Leišu valodas rokas grāmata (Valters un Rapa, 1926),
- Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. 1.—2.sējumi (1936—1939).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ nekropole.info
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Kott, Matthew (2015-11-23). "Latvia’s Pērkonkrusts: Anti-German National Socialism in a Fascistogenic Milieu" (en). Fascism 4 (2): 169–193. doi:10.1163/22116257-00402007. ISSN 2211-6257.
- ↑ Valsts pētījumu programmas datubāze
- ↑ Nekropole
- ↑ 5,0 5,1 Ruska, Rita (2013-04-30). "Noklīdusī klade izdota grāmatā". Latvijas avīze.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Kārlis Kasparsons |
Latvijas Izglītības ministrs 1920. gada 12. jūnijs — 1921. gada 26. aprīlis |
Pēctecis: Longīns Ausējs |
|
- 1869. gadā dzimušie
- 1942. gadā mirušie
- Kuldīgas novadā dzimušie
- Latvijas izglītības ministri
- Latvijas valodnieki
- Latviešu nacionālisms
- Kabiles pagasts
- Latvijas Universitātes darbinieki
- Latvijas Universitātes goda doktori
- Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri
- Padomju represiju upuri
- Ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeni apbalvotie