Vēsturnieku strīds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Vēsturnieku strīds (vācu: Historikerstreit) ir jēdziens historiogrāfijā, zinātniskās diskusijas vācu vēsturnieku starpā, kas aizsākās 1986. gada vasarā un īpaši aktīvi noritēja 1986./87. gadā — zināmā mērā aktuālas vēl šobrīd. Tas noritēja kā publiska diskusija plašsaziņas līdzekļos, kam sekoja līdzi plaša sabiedrības daļa, un kuras centrālās personas bija vēsturnieki un filozofi Ernsts Nolte no vienas puses un Jirgens Habermāss no otras.

Centrālie jautājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vai vēstures gaita neglābjami noveda pie nacisma rašanās, jeb Vācijas vēsture ir „īpašs” gadījums Eiropā (Sonderweg koncepcija).
  • 2. Pasaules kara izcelšanās — kurš īsti ir kara vaininieks? Vai var uzskatīt, ka Vācija uzsāka karu preventīvi? Cik katrs vācietis ir atbildīgs par nacisma noziegumiem?
  • Nacisma noziegumi — vai tie ir unikāli, jeb tie ir tikai vieni no daudziem līdzīgiem notikumiem pasaules vēsturē (piemēram, komunistu noziegumi)?
  • Vācijas karaspēka darbības Austrumu frontē kara beigu posmā (1944.-45.) vērtējums.

Strīdīgās koncepcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1) „Vēsturnieku strīdu” aizsāka vācu filozofs Ernsts Nolte (Nolte), kurš Frankfurter Allgemeine Zeitung 1986. gada 6. jūnijā publicēja rakstu „Pagātne, kas negrib aiziet” (Die Vergangenheit, die nicht vergehen will). Nolte raksta, ka jebkura vēsture pēc kāda laika aiziet (kļūst sabiedrībā neaktuāla, kas ļauj sākt ar to darboties vēsturniekiem, neatskatoties uz politiķiem). Tomēr nacisma noziegumi vēl joprojām esot aktuāli, jo tie tiek uzturēti sabiedrībā kā lielākā ļaunuma piemērs. Kā uzskata autors:

  • nacisma noziegumus nedrīkst vērtēt atrauti, jo tie ir izprotami tikai uz citu noziegumu fona;
  • nacisma noziegumi nav vienīgie un neatkārtojamie, bet gan tikai vieni no (masu iznīcināšana aizsākas ar Lielo Franču revolūciju 19. gadsimta beigās, bet 20. gadsimtā šādi procesi kļūst arvien intensīvāki un apjomīgāki: turku organizētās armēņu slepkavības, boļševiku masu iznīcināšanas akcijas utt.);
  • Aušvica pamatlīnijās nebija antisemītisma rezultāts un pēc būtības nebija vienkāršs „slaktiņš” (Voelkermord), bet gan sakņojās no bailēm izaugušajā reakcijā pret krievu revolūcijas iznīcinošo spēku.” Nacionālsociālisti un Hitlers, pēc Noltes domām, izvēlējās šādu „aziātisku” rīcību tikai tādēļ, ka viņi paši bija šādas „aziātiskas” rīcības potenciālie un reālie upuri. Nolte jautā: vai Gulags nebija prologs Aušvicai, vai „šķiru slepkavība” (Klassenmord) nav līdzvērtīga „rasu slepkavībai” (Rassenmord)?
  • nacistu noziegumiem, tātad bija tīri preventīvs antiboļševistisks raksturs, turklāt pēc savas būtības šīs darbības nebija īpaši noziedzīgākas par daudzām citām.

Nolte piedāvā visai diskutablu skaidrojumu nacistu noziegumiem attiecībā pret ebrejiem no tiesību viedokļa. Viņš uzskata, ka 1939. gadā Vispasaules ebreju kongresa un cionistu līdera Haima Veicmana (Weizmann) pieteiktais karš Vācijai (ebreju tautas vārdā solot cīnīties sabiedroto pusē) no kara tiesību viedokļa deva „zaļo gaismu” nacistiem rīkoties ar ebrejiem kā ar karagūstekņiem — internēt nometnēs.

2) Otrā pasaules kara izcelšanās jautājumā būtisku vietu ieņem t.s. „preventīvā kara” tēze, ko visaktīvāk aizstāv vācu vēsturnieks Joahims Hofmans (Hoffmann). „Preventīvā kara” tēzes aizstāvji uzskatīja, ka PSRS politika bija uzbrūkoša un Hitlera karš pret Staļinu bijis preventīvs aizstāvēšanās karš. Par labu „preventīvā kara” tēzei runā vairāki faktori:

  • 1939. gadā Staļins pats brīvi izvēlējās kļūt par Hitlera sabiedroto, bet 1940. gada Molotova un Rībentropa sarunās PSRS parādīja agresīvu politiku un atklāti izaicināja Vāciju;
  • Maskavas militārā politika nebija defensīva, bet gan ofensīva. Tas viss būtu licis Vācijai agri vai vēlu iziet atklātā cīņā ar PSRS un Vācija izvēlējās tikai laiku, kad to darīt, lai iegūtu priekšrocības no šī preventīvā uzbrukuma.

3) Diskusijas par Vācijas karaspēka cīņām Austrumu frontē 1944./45. gadā aizsāka 1986. gadā A. Hilgrūbera (Hillgruber) darbs „Dubultais noriets” (Zweierlei Untergang — „dubults”, jo uz svaru kausiem salīdzinot tiek likti ebreju izdzīvošanas un vācu tautas pašaizsardzības jautājumi). Hilgrubers pārmet, ka līdz šim ir dominējušas teorijas, kas skatās uz cīņām Austrumu frontē tikai kā Hitlera ekspansijas politikas sastāvdaļu, bet bez tās esot pastāvējušas arī citas. Autors norāda, ka šie vācu tautības civiliedzīvotāji Vācijas austrumos bija iespiesti starp nacionālsociālistu interesēm un patriotisma jūtām. Viņu cīņas Austrumu frontē bija nacionālsociālistu labā un ļāva ieilgt gan karam, gan arī nacistu noziegumiem; bet tai pat laikā šie karavīri un arī civiliedzīvotāji bija patrioti, kas cīnījās par savu dzimteni un savu nākotni. Hilgrubers uzskata, ka vāciešu padzīšana no Prūsijas bijusi sens lielvaru sapnis, ko beidzot izdevās īstenot, neskatoties uz to, ka tas arī bija noziegums pret vācu tautu.

Kritiķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par lielākajiem Noltes, Hilgrubera u.c. „revizionistu” kritiķiem kļuva filozofs J. Habermass (Habermas), vēsturnieki J. Koka (Kocka) un H. L. Vēlers (Wehler), uzstājot, ka nacisma noziegumi ne ar ko nav salīdzināmi un tie ir vienreizīgi. 1986. gada jūnijā Habermass laikrakstā Die Zeit nopublicēja rakstu „Vainas nomazgāšanas veids” (Eine Art Schadensabwicklung), kurā vērsās pret Nolti, Hilgruberu u.c. revizionistiem.

Habermass nostājas opozīcijā gandrīz ik vienam Noltes izteikumam, apstrīdot visas tā faktu interpretācijas — gan holokausta noziedzības pakāpes mazināšanu, apšaubot mēģinājumus to „noslīcināt” citos it kā līdzvērtīgos noziegumos, gan mēģinājumus padarīt holokaustu leģitīmu, aizbildinoties ar vispasaules ebreju „kara pieteikumu”. Hilgruberam viņš pārmet, ka tas, runājot par Austrumvāciju kā vairogu, atsauc atmiņā karalaika propagandas skrejlapas retoriku. Arī Koka līdzīgi mēģina atspēkot Noltes un viņa domubiedru argumentus, turklāt Koka un Vēlers uz nacisma noziegumiem skatās Sonderweg ideoloģijas ietvaros, kas bija neatkārtojama un unikāla, tikai Vācijai raksturīga parādība.

„Preventīvā kara” tēzes pretinieki, piemēram, Īberšērs (Ueberschaer) apgalvo, ka Hitlera politika bija agresīva arī neatkarīgi no PSRS, turklāt pati PSRS bijusi pārāk vāja, lai gatavotu karu pret Vāciju. Tāpat „preventīvā kara” tēzes pretinieki argumentē ar to, ka šādiem apgalvojumiem vismaz pagaidām nav avotu bāzes. „Preventīvā kara” tēzes atbalstītāju skaits vēsturnieku vidū ir ļoti neliels, viennozīmīgi dominējot šīs tēzes pretiniekiem, bet tai pat laikā arvien pieaug to vēsturnieku skaits, kas „preventīvā kara” tēzi atbalsta daļēji.

Diskusiju loma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Vēsturnieku strīds” lielā mērā bija šī laika Vācijas aktīvās iekšpolitikas sastāvdaļa, nevis zinātniska diskusija vien. Turklāt tas bija populārzinātnisks, koncentrējoties pārsvarā dienas un nedēļas laikrakstos, tādos kā Frankfurter Allgemeine Zeitung un Die Zeit, nevis zinātniskos žurnālos. „Revizionisms”, ko pārstāv Nolte, Hilgrubers, Hofmans, sakrita ar CDU (Kristīgo demokrātu savienība) centieniem padarīt vācu tautu patriotiskāku un pašapzinīgāku, — skatoties uz sevi kā lielākajiem noziedzniekiem visas cilvēces vēsturē, tas bija grūti izdarāms. Tāpat tajā laikā aktīvi noritēja sarunas par Vācijas iekļaušanu ANO Drošības padomē, kas arī lielā mērā izskaidro „vēsturnieku strīda” parādīšanos.

Tomēr no otras puses tas bija mēģinājums pārtraukt vācu vēstures dēmonizāciju, kas lika pastāvīgi šausmās atskatīties uz „netīro pagātni”, un aicinājums skatīties uz nacisma noziegumiem tikai zinātniski, bez pastiprinātām emocijām un politikas.

„Vēsturnieku strīdam” bija liela ietekme uz vācu sabiedrību, jo, atšķirībā no daudziem jautājumiem, kas ir aktuāli tikai šaurai speciālistu grupai, šī diskusija notika visas sabiedrības acu priekšā, turklāt arī pati sabiedrība piedalījās tajā. Tas pierādīja, ka nacisma noziegumi tiešām ir pagātne, kas nevēlas aiziet

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]