Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Konvencijas dalībvalstis tumši zaļajā krāsā, konvenciju parakstījušās valstis gaiši zaļajā krāsā, Eiropas Padomē neietilpstošas valstis pelēkajā krāsā

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību — 1995. g. 1. februārī Strasbūrā parakstīta Eiropas Padomes konvencija par mazākumtautību aizsardzību, pirmais saistošais starptautisko tiesību instruments, kas ir veltīts speciāli mazākumtautību tiesībām. Dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums regulāri sniegt Eiropas Padomei ziņojumus par konvencijas principu īstenošanu, kurus EP Ministru Padomei palīdz izvērtēt speciāla Konsultatīvā komiteja. Šis konvencijas izpildes uzraudzības mehānisms juridiskajā literatūrā tiek vērtēts kā vājš: nav noteikts īpašs sankciju vai sūdzības izskatīšanu mehānisms, atšķirībā, piemēram, no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas. No Eiropas Padomes dalībvalstīm 39 ir konvencijas dalībvalstis; četras neparakstīja Konvenciju: Francija (vienīgā no ES valstīm), Andora, Monako un Turcija; četras Konvenciju parakstīja, bet neratificēja: Beļģija, Grieķija, Islande un Luksemburga.

Struktūra

• Preambula un I daļa (1.—3. panti) — Konvencijas mērķi, principi un brīvība izmantot tajā noteiktās tiesības.
• II daļa (4.—19. panti) — Garantējamo tiesību katalogs.
• III daļa (20.—23. panti) — Konvencijas interpretācijas noteikumi.
• IV daļa (24.—26. panti) — Konvencijas izpildes uzraudzīšana.
• V daļa (27.—32. panti) — Parakstīšanas, ratifikācijas un denonsācijas kārtība.

Saturs

Tiesību katalogā ir ietverti:

• 4. pantā — diskriminācijas aizliegums, pasākumi līdztiesības sasniegšanai.
• 5. pantā — piespiedu asimilācijas aizliegums, apstākļu radīšana minoritāšu kultūras un identitātes saglabāšanai un attīstībai.
• 6. pantā — tolerances un dialoga veicināšana, apdraudēto personu aizsardzība.
• 7. pantā — tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību, uz biedrošanās brīvību, uzskatu, domu, apziņas un reliģijas brīvību.
• 8. pantā — tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai un dibināt reliģiskās institūcijas, organizācijas un asociācijas.
• 9. pantā — tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas minoritātes valodā; pasākumi mazākumtautību pārstāvju pieejas medijiem, tolerances un kultūru daudzveidības veicināšanai.
• 10. pantā — tiesības brīvi un bez iejaukšanās lietot savas minoritātes valodu privātā saskarsmē; tiesības pieprasīt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp mazākumtautību pārstāvjiem un varas iestādēm teritorijās, kuras tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo mazākumtautības; tiesības bez kavēšanās saņemt informāciju valodā, kuru persona saprot, pamatojot tās apcietināšanas iemeslus un pret viņu vērsto apsūdzības veidu vai cēloni un aizsargāt sevi šādā valodā.
• 11. pantā — tiesības izmantot savu uzvārdu un vārdu minoritātes valodā un to oficiāla atzīšana; tiesības izvietot personiska rakstura informāciju minoritātes valodā sabiedrībai redzamās vietās; tiesības pieprasīt izvietot sabiedrības informācijai toponīmiskus uzrakstus arī minoritātes valodā teritorijās, kuras lielā skaitā apdzīvo nacionālās minoritātes.
• 12. pantā — pasākumi nacionālo minoritāšu un vairākuma kultūras zināšanu apguves veicināšanai; vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību visos līmeņos; atbilstošas iespējas skolotāju apmācībai un pieejai mācību līdzekļiem.
• 13. pantā — pie nacionālajām minoritātēm piederošu personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes.
• 14. pantā — tiesības apgūt savas minoritātes valodu; tiesības pieprasīt pienācīgas iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā teritorijā, kuru vēsturiski vai lielā skaitā apdzīvo nacionālas minoritātes
• 15. pantā — efektīva piedalīšanās kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī sabiedriskajā dzīvē, īpaši tad, kad skartas minoritātes.
• 16. pantā — atturēšanās no pasākumiem, kas mainītu iedzīvotāju proporcionālo struktūru teritorijā, kuru apdzīvo nacionālas minoritātes ar mērķi ierobežot tiesības, kas izriet no Konvencijas.
• 17. pantā — tiesības veidot un saglabāt brīvus un miermīlīgus pārrobežu sakarus; tiesības piedalīties nevalstisko organizāciju darbībā.
• 18. pantā — valstu pienākums veicināt attiecīgo nacionālo minoritāšu personu aizsardzību starpvalstu attiecībās.
• 19. pantā — Konvencijas darbības ierobežošanas nosacījumi.

Konvencija Latvijā

Latvija Konvenciju parakstīja 1995. g. Vairākkārtēji ratifikācijas priekšlikumi Saeimā tika noraidīti, cita starpā: 2000. gada 11. maijā; 2001. gada 8. martā; 2002. gada 26. septembrī; 2004. g. 6. maijā; 2005. g. 10. martā (PCTVL frakcijas priekšlikumi); 2005. g. 28. aprīlī (TSP frakcijas priekšlikums).

Iestājoties ES, Latvija bija vienīgā no 2004. g. uzņemtajām valstīm, kas nebija ratificējusi Konvenciju. Konvencija tika ratificēta 2005. g. ar īpašu likumu, kas ietver deklarācijas par 10. panta 2. daļas un 11. panta 3. daļas saistošā spēka ierobežojumiem, kā arī mazākumtautības definīciju konvencijas pielietošanai Latvijā — "termins “nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu" un noteikumus Konvencijas iespējamai pielietošanai citām personām. Latvijas ārlietu ministrijas ziņojumos par Konvencijas izpildi nacionālo minoritāšu izsmeļošs uzskaitījums neparādās, bet pieminēts, ka "Latvijā ir virkne vēsturisko mazākumtautību, piemēram, ebreju, krievu, lietuviešu, poļu, romu, vāciešu mazākumtautības".

2006. g. EP Parlamentāra Asambleja ieteica Latvijas varas iestādēm apsvērt iespēju atsaukt deklarācijas par Konvencijas 10. un 11. p. saskaņā ar agrāku EPPA rekomendāciju. 2007. g. EP Cilvēktiesību komisārs konstatēja, ka deklarācijas nostiprināja minoritāšu pārstāvju vidū institucionalizētas marginalizācijas iespaidu.

Skatīt arī

• EP Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta
• UNESCO en:Vispārējā lingvistisko tiesību deklarācija
• ANO Deklarācija par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām

Literatūra

• Report on the implementation of the Framework Convention for the protection of national minorities in the Republic of Latvia — Riga: LHRC, 2002
• The Rights of Minorities in Europe // Ed. M. Weller — Oxford, 2005
• Nacionālo minoritāšu konvencija — Eiropas pieredze Latvijai. — Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2006. ISBN 9984-9333-4-2 (pamatā veltīts Konvencijas 9.—15. pantam)
• Nacionālo minoritāšu konvencija — diskriminācijas novēršana un identitātes saglabāšana Latvijā. — Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007. ISBN 9984-802-78-7 (veltīts Konvencijas 4. un 5. pantam)
• Устинова М. Я. Основные проблемы применения в Латвии Рамочной конвенции о защите национальных меньшинств Исследования по прикладной и неотложной этнологии — М.: ИЭА РАН, 2011 Вып. 232 (krieviski)

Ārējās saites

• Vispārējās saites:
  • Konvencija un tās Paskaidrojošais ziņojums
  • To personu tiesības uz valodu, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm atbilstoši Vispārējai konvencijai, Konsultatīvās komitejas komentārs Nr. 3
  • Konvencijas sekretariāta mājaslapa(angliski)(franciski)
• Konvencija Latvijā:
  • Pirmais Latvijas Cilvēktiesību komitejas ziņojums par Konvencijas izpildi Latvijā (2002. g.)(angliski)
  • A. Dimitrova un I. Meža raksti par konvenciju ar daudzām saitēm uz saistītiem materiāliem
  • 2004. g. vairāku Saeimas frakciju viedokļi par Konvencijas ratifikāciju
  • LR likums par Konvencijas ratifikāciju
  • LR sākotnējais ziņojums par konvencijas izpildi (2006. g.)
    • Konsultatīvās komitejas viedoklis par ziņojumu, 2008
      • LR valdības komentāri KK viedoklim, 2009
  • Otrais LCK un "Baltic Insight" ziņojums par Konvencijas īstenošanu Latvijā (2007. g.)(angliski)
  • Latvijas Cilvēktiesību centra ziņojums par Konvencijas 3., 4., 6., 10.-12., 14. un 15. pantu īstenošanu Latvijā (2008. g.)(angliski)
  • LKMSAA komentāri par Konvencijas 12., 14 un 15. pantu īstenošanu Latvijā (2008. g.)(angliski)
  • LR 2. ziņojums par konvencijas izpildi (2012. g.)
  • Latvijas Cilvēktiesību centra Otrais alternatīvais jeb „ēnu ziņojums” par konvencijas izpildi (2013. g.)