Pārtautošana

Pārtautošana jeb etniskā asimilācija ir kādas tautas vai atsevišķu tās pārstāvju iekļaušanās citā tautā, pārņemot tās kultūru un valodu.^[1] Gadījumu, kad mazākumgrupa pārņem vairākumgrupas vai dominējošās kultūras vērtības un uzvedības modeli, sauc par kultūras asimilāciju.^[2] Ja mazākumgrupa pārņem tikai vairākumgrupas valodu vai reliģiju, var runāt par attiecīgi lingvistisko asimilāciju^[3] vai reliģisko asimilāciju.

Pārtautošanās var notikt gan brīvprātīgi (piemēram, kādas tautas pārstāvjiem vēloties iegūt augstāku sabiedrisko stāvokli, stājoties jauktās vai starpkonfesionālās laulībās vai vienkārši aizraujoties ar citu, pievilcīgāku kultūru), gan piespiedu kārtā (piemēram, varasiestādēm aizliedzot kādai tautai piekopt savu kultūru vai to pārstāvjiem baidoties no politiskām represijām). Mazākumtautību pārtautošana var būt valsts politika nacionālas valsts izveidei vai nostiprināšanai. Kultūras asimilācijas pretstats ir daudzkulturālisms, kas veicina daudzu tautu un kultūru līdzvērtīgu pastāvēšanu vienā sabiedrībā.^[2]

Pārtautošanās Latvijā

Latvijas mazākumtautību pārtautošanās ir saistīta ar to iekļaušanos Latvijas sabiedrībā.

Lībiešu pārtautošanās

Lībieši bija viena no tautām, kas Latvijas teritorijā dzīvoja vēl pirms vāciešu ienākšanas 12. gadsimtā. Vācu kolonizācijas un kristianizācijas rezultātā daudzi līvi tika integrēti jaunajā socioekonomiskajā sistēmā. Zviedru un pēc tam krievu kundzības laikā Latvijā lībieši pakāpeniski zaudēja savu kultūras un valodas identitāti. Daudzi lībieši sāka pārņemt latviešu valodu.

Latvijas PSR lībiešu pārtautošanās paātrinājās. Padomju politika, kuras mērķis bija radīt kopēju padomju identitāti, veicināja lībiešu kultūras un valodas izzušanu. Kolektivizācijas un industrializācijas dēļ daudzi lībieši pārcēlās uz pilsētām, kur bija spiesti pielāgoties dominējošajai krievu un latviešu valodas kultūrai, tāpēc 21. gadsimta sākumā lībiešu valodu atzina par mirušu.

Latgaliešu pārtautošanās

Latgali gadsimtu gaitā ietekmējušas dažādas valstis un kultūras, tostarp Livonijas ordenis, Polijas-Lietuvas kopvalsts un Krievijas Impērija. 19. gadsimtā Latgale atradās Krievijas Impērijas sastāvā, kur piedzīvoja pastiprinātu pārkrievošanu. Tomēr, pateicoties katoļticībai un lauksaimnieciskajam dzīvesveidam, latgalieši spēja saglabāt savu kultūru un valodu.

Pēc padomju okupācijas latgaliešu pārtautošanās paātrinājās. Pārkrievošana un kolhozu sistēma veicināja iedzīvotāju migrāciju un sajaukšanos, kas vājināja latgaliešu valodas un kultūras pozīcijas. Daudzi latgalieši sāka pāriet uz literāro latviešu valodu vai krievu valodu.

Mūsdienās latgaliešu valoda ir oficiāli atzīta par latviešu valodas vēsturisko paveidu, bet latgalieši nav atzīti kā atsevišķa tauta. Latgales skolās tiek mācīta latgaliešu valoda, taču tās lietošana ikdienā samazinās. Latgalieši turpina saglabāt savu identitāti, lai gan jaunieši arvien vairāk iekļaujas latviešu sabiedrībā, to veicina arī tas, ka Latgale ir viens no vismazāk attīstītākajiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, līdz ar to iedzīvotāji pārvietojas darba meklējumos uz citiem novadiem vai ārpus valsts.

Skatīt arī

Atsauces

↑ Pēteris Zvidrin̦š. Demogrāfisko terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga : Latvijas Universitāte, 2001. ISBN 978-9984-98-369-1.
↑ ^2,0 ^2,1 Baiba Bela, Ieva Ozola, Līga Rasnača, Endija Rezgale-Straidoma, Vita Roga-Vailza, Aiga Romāne-Meiere. Sociālā darba vārdnīca. Rīga : Latvijas Republikas Labklājības ministrija, 2023. 215. lpp. ISBN 978-9934-18-910-4. Skatīts: 2023. gada 23. martā.
↑ Valentīna Skujiņa (redaktors). Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga : Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, 2007. 48. lpp. ISBN 978-9984-98-369-1.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pārtautošana.

Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)

[1] Pēteris Zvidrin̦š. Demogrāfisko terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga : Latvijas Universitāte, 2001. ISBN 978-9984-98-369-1.

[Sociālā_darba_vārdnīca-2] 2,0 ^2,1 Baiba Bela, Ieva Ozola, Līga Rasnača, Endija Rezgale-Straidoma, Vita Roga-Vailza, Aiga Romāne-Meiere. Sociālā darba vārdnīca. Rīga : Latvijas Republikas Labklājības ministrija, 2023. 215. lpp. ISBN 978-9934-18-910-4. Skatīts: 2023. gada 23. martā.

[3] Valentīna Skujiņa (redaktors). Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga : Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, 2007. 48. lpp. ISBN 978-9984-98-369-1.

[1]

[2]

[3]