Vadims Ulbergs
Vadims Ulbergs (1921. gada 17. jūlijā — 2008. gada 11. jūlijā) bija latviešu futbolists, treneris un futbola funkcionārs.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viņa pirmā sporta izvēle bija basketbols, bet drīz vien viņš pievienojās populārākajam pirmskara Latvijas futbola klubam Rīgas FK. Vispirms viņš spēlēja junioru izlasē, bet tikai 17 gadu vecumā debitēja Virslīgā. Tolaik RFK bija ļoti spēcīgs sastāvs, kurā ietilpa Latvijas izlases futbolisti Ēriks Pētersons, Sergejs Maģers, Fricis Kaņeps un citi. Līdz ar to Ulbergs parasti dabūja spēlēt tikai tad, ja bija savainots kāds no pamatsastāva spēlētājiem.
Rīgas FK Ulbergs noturējās līdz 1942. gadam, tad, lai netiktu iesaukts vācu armijā, ķērās pie dzelzceļa darba un pievienojās jaundibinātajam futbola klubam Daugavieši. 1944. gadā Ulbergs tika arestēts, jo kāds viņa draugs Ērika Pētersona dzimšanas dienas svinībās restorānā izteica piezīmi par Ādolfu Hitleru. Pēc kāda laika viņam izdevās aizbēgt un, slēpjoties mežā, viņš sagaidīja kara beigas.
Pēc kara Ulbergs pievienojās FK Dinamo Rīga, taču traumas dēļ drīz vien no spēlēšanas pārgāja uz trenera darbu. Ilgus gadus strādājis Daugavas sporta skolā, bet 60. gados viņam piedāvāja strādāt FK Daugava Rīga senioru komandā. Dažādos amatos (gan trenera, gan vadošā) Ulbergs strādāja ar Daugavu līdz pat kluba sabrukumam 90. gadu sākumā. Vēlāk bijis Jāņa Giļa asistents Latvijas futbola izlasē,[1] kā arī bija atjaunotās Latvijas Futbola federācijas un republikas Treneru padomes priekšsēdētājs.
Ulbergs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas valsts labā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Miķelis Rubenis. History of football in Latvia, 2002.