Vairogvaboles

Vikipēdijas lapa
Vairogvaboles
Cassida Linnaeus, 1758
Cassida viridis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
KārtaVaboles (Coleoptera)
VirsdzimtaLapgraužu virsdzimta (Chrysomeloidea)
DzimtaLapgraužu dzimta (Chrusomelidae)
ApakšdzimtaVairogvaboļu apakšdzimta (Cassidinae)
CiltsCassidini
ĢintsVairogvaboles (Cassida)
Sinonīmi
  • Alledoya Hincks, 1950
  • Betacassida Steinhausen, 2002
  • Cassidula Weise, 1891
  • Cassidulella Strand, 1928
  • Crepidaspis Spaeth, 1912
  • Cyclocassida Chen & Zia, 1961
  • Cyrtonocassis Chen & Zia, 1961
  • Dolichocassida Günther, 1958
  • Eremocassis Spaeth, 1926
  • Lasiocassis Gressitt, 1952
  • Lordicassis Spaeth & Reitter, 1926
  • Lordiconia Spaeth & Reitter, 1926
  • Mionycha Weise, 1891
  • Mionychella Spaeth in Hincks, 1952
  • Odontionycha Weise, 1891
  • Onychocassis Spaeth & Reitter, 1926
  • Pseudocassida Desbrochers, 1891
  • Pseudocassis Steinhausen, 2002
  • Taiwania Spaeth, 1913
  • Tylocentra Spaeth & Reitter, 1926
  • Yunocassis Chen & Zia, 1961 genus
Iedalījums
Vairogvaboles Vikikrātuvē

Vairogvaboles (latīņu: Cassida) ir lapgraužu dzimtas ģints, kurā ietilpst ap 430 sugām.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairogvaboļu ģintī ir aprakstītas apmēram 430 sugas, kas ir izplatītas visā pasaulē. Taču sugu lielākā daļa iedzīvo Veco Pasauli, it īpaši Āfrikas, Madagaskaras un Āzijas tropus un subtropus.[2]

Ziemeļamerikā savukārt ir zināma tikai viena vietēja suga (Cassida relicta) un četras ievestas sugas no Palearktikas: Cassida azurea (ievests 1989. gada eksperimentālas programmas ietvaros bioloģiskajā cīņā pret parasto plaukšķeni; sākotnēji aklimatizējas Alberta, Manitoba un Saskačevana provincēs), Cassida rubiginosa (introducēta un aklimatizējas), Cassida nebulosa (tika reģistrēts Ņujorkā un Kalifornijā, taču nav aklimatizējusies) un Cassida flaveola.[3]

Āfrikā (ieskaitot Madagaskaru) un Rietumpalearktikā dzīvo vairāk sugu nekā Austrumpalearktikā un Austrālijā. Madagaskarā dzīvo ļoti daudz un dažādas sugas, 71 suga, turklāt Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša ir reģistrētas tikai 83 sugas, no kurām tikai viena suga Cassida dorsovittata ir sastopama abos reģionos. Madagaskaras sugas savstarpēji ir iedalītas dažās grupās, kurās radniecisko sugu nav citos reģionos.[2]

Austrālijā ir aprakstītas 9 vietējas sugas, kurus iedala divās morfoloģiski un ģeogrāfiski atšķirīgas apakšgrupās:[1]

2004. gadā Latvijas vaboļu sarakstā tika iekļautas 22 vairogvaboļu ģints sugas.[4] Taču pēc vairogvaboļu apakšdzimtas revīzijas no Latvijas sugu saraksta ir izsvītrotas divas sugas Cassida atrata un Cassida subreticulata. Tāpēc šobrīd Latvijas vaboļu sarakstā ir 20 šīs ģints sugas:[5]

  • apakšģints: Odontionycha Weise, 1891
  • apakšģints: Mionychella Spaeth, 1952
  • apakšģints: Pseudocassida Desbrochers des Loges, 1891
  • apakšģints: Cassida Linnaeus, 1758
  • apakšģints: Mionycha Weise, 1891
  • apakšģints: Cassiduella E. Strand, 1928

Pieaugušo vaboļu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušās vaboles (imago) parasti ir 5 — 8 mm gari; ķermenis ir plašs, apaļīgs vai ovāls, plakans vai daudz-maz izliekts; dažāda krāsojuma, bieži ar metālisku spīdumu.

Šīs ģints pārstāvjiem ir kopīgas raksturīpašības, kas atšķir tos no citiem vairogvaboļu apakšdzimtas pārstāvjiem:[6][7]

  • pronotuma epipleiras ir bez vagām ūsiņu ievietošanai, vai, ļoti reti, ir šādu vagu sākums;
  • segspārnu ārēja mala no apakšas bez matiņiem;
  • ūsiņu trešais posms ir garāks par otru posmu.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairogvaboles ir zālēdāji, kas var baroties ar vairāku dzimtu augiem (polifāgi), vienas dzimtas augiem (oligofāgi) vai tikai ar vienu augu sugu vai vairākām viena ģints robežas (monofāgi).[1][5]

Dabiskie ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp kukaiņiem ir dažādi parazītu un parazitoīdi, kas parazitē vairogvaboļu preimaginālas stadijas, parasti kāpuri, dažreiz kūniņas un olas, reti imago, tai skaitā plēvspārņi un divspārņi.[8]

Starp plēvspārņiem par varogvaboļu ģints ir zināmi parazīti no dzimtām:[8]

Divspārņi no kāpurmušu dzimtas, ir primāri endoparzitoīdi, kas uzbrūk dažādam attīstīšanas stadijām (ola, kāpurs, kūniņa, imago).[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Lech Borowiec & Christopher J. Burwell (July 2011). A new species of Cassida L. from Australia (Coleoptera: Chrysomelidae: Cassidinae). Vol. 22(2):285-290
  2. 2,0 2,1 Lech Borowiec (2007). Two new species of Cassida Linnaeus, 1758 (Coleoptera: Chrysomelidae: Cassidinae) from Madagascar and notes on subgenera of the genus Cassida. Zootaxa 1586: 47–58
  3. Christopher G. Majka & Laurent Lesage (2008). Introduced leaf beetles of the Maritime Provinces, 7: Cassida rubiginosa Müller and Cassida flaveola Thunberg (Coleoptera: Chrysomelidae). Zootaxa 1811: 37–56
  4. Dmitrijs Teļnovs. Compendium of Latvian Coleoptera. Check-List of Latvian Beetles (Insecta: Coleoptera). Entomoloģijas saraksts. Latvija, Rīga: Latvijas Entomoloģijas biedrība, 2004. Sēj. I. № 2. ISBN 9984-9768-0-7.
  5. 5,0 5,1 Andris Bukejs, Dmitry Telnov & Arvids Barševskis. Review of Cassidinae (Coleoptera: Chrysomelidae) of the Fauna of Latvia. Latvijas Entomologs 2009, 47: 27-57
  6. Г. Г. Якобсон и Д. А. Оглоблин. Практическая энтомология. Определитель жуков. / Под ред. проф. Н. Н. Богданова-Катькова. — 7. — Москва-Ленинград: Государственное издательство сельскохозяйственной и колхозно-кооперативной литературы, 1931 (2005). — С. 454. — 272 с. — 10 175 экз.
  7. Определитель насекомых Дальнего Востока СССР. Т. III. Жесткокрылые, или жуки. Ч.2. / под общ.ред. П. А. Лера. — Ленинград: «Наука», 1992. — С. 545. — 704 с. — 1400 экз.
  8. 8,0 8,1 8,2 P. H. Jolivet, M. L. Cox & E. Petitpierre (eds.). Novel aspects of the bioloģy of Chrysomelidae. pp. 419-467, 1994.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]