Valters Hartmanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Valters Hartmanis
Walter Hartmann
Personīgā informācija
Dzimis 1891. gada 23. jūlijā
Miris 1977. gada 11. martā (85 gadi)
Tautība vācietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe artilērijas ģenerālis
Dienesta laiks 1910 — 1945
Valsts Vācijas impērija
Veimāras republika
Trešais reihs
Komandēja 8. armijas korpuss (Vācija)
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts ar Ozollapām un Zobeniem u.c.

Valters Hartmanis (vācu: Walter Hartmann, 1891. gada 23. jūlijs1977. gada 11. marts) bija vācu virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieka krusta ar Ozollapām un Zobeniem kavalieris, Pirmā un Otrā pasaules kara dalībnieks.

Militārā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1910. gada oktobrī iestājies artilērijas pulkā kā fanenjunkers (virsnieku kandidāts). 1912. gada maijā paaugstināts par leitnantu.

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1914. gada 4. augusta atradies frontē. 1916. gadā paaugstināts par vecāko leitnantu. Kara laikā apbalvots ar abu pakāpju Dzelzs krustiem un diviem citiem ordeņiem.

Starpkaru posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpinājis dienestu Reihsvērā. 1932. gada oktobrī paaugstināts amatā par majoru un atvaļināts no armijas, nosūtīts par militāro padomnieku Ķīnas armijā. 1934. gada martā atkal iestājies Vācijas armijā. Sākoties Otrajam pasaules karam dienējis par artilērijas pulka komandieri, pulkveža dienesta pakāpē.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedalījies Polijas un Francijas kampaņās, apbalvots ar abu pakāpju Dzelzs krustu piespraudēm (par atkārtotu apbalvošanu).

No 1940. gada novembra nosūtīts par 52. armijas korpusa artilērijas priekšnieku.

No 1941. gada 22. jūnija piedalījies Austrumu frontē. 1941. gada 15. jūlijā smagi ievainots, amputēta kreisā kāja un kreisā roka. Pēc slimnīcas atstāšanas nosūtīts virsnieku rezervē. Apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu (Nr. 409). 1941. gada oktobrī paaugstināts par ģenerālmajoru.

No 1942. gada maija komandējis 407. divīziju, no 1942. gada septembra — 390. lauka mācību divīziju. 1943. gada februārī paaugstināts par ģenerālleitnantu.

No 1943. gada aprīļa komandējis 87. kājnieku divīziju (Austrumu frontē, Ņeveļas apkaimē). 1943. gada novembrī apbalvots ar Ozollapām (Nr. 340) pie Dzelzs krusta Bruņinieka krusta.

1944. gada februārī un martā komandējis 1. armijas korpusu (Ņeveļas, Polockas apkaimē). 1944. gada aprīlī norīkots darbam Armiju grupas "Ziemeļi" štābā.

No 1944. gada maija komandējis 49. kalnu korpusu (evakuētu no Krimas uz Rumāniju), paaugstināts par artilērijas ģenerāli.

No 1944. gada septembra komandējis 8. armijas korpusu (Varšavas apkaimē). 1945. gada martā apbalvots ar Zobeniem (Nr. 139) pie Dzelzs krusta Bruņinieku krusta ar Ozollapām.

No 1945. gada 18. aprīļa komandējis 24. tanku korpusu (Morāvijā).

Pēc Vācijas kapitulēšanas 1945. gada 8. maijā — saņemts amerikāņu gūstā. No gūsta atbrīvots 1947. gadā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Berger, Florian. Mit Eichenlaub und Schwertern. Die höchstdekorierten Soldaten des Zweiten Weltkrieges. Selbstverlag Florian Berger, 2000. ISBN 3-9501307-0-5.