Vecā gvarde

"La Vieille Garde" (Vecā gvarde)
	Vecās gvardes grenadieris ar 2 veterāna ševroniem kas apzīmē 15-20 dienesta gadus armijā
Darbība	1804–1815
Valstis	Francija
Filiāles	Franču armija
Patron	Napoleons Bonaparts
Komandieri
Ievērojami; komandieri	Žans Marī Dorsēns; Žans Batists Beserjē; Luijs Nikolā Davū; Žans de Djē Sults; Pjērs Kambrons

Vecā gvarde (franču: Vieille Garde) bija imperatora Napoleona impērijas gvardes veterānu vienība. Kā tāda tā bija viselitārākā militārā vienība Napoleona Grande Armée.^[1] Citu vienību franču karavīri Napoleona veco gvardi bieži sauca par "nemirstīgajiem".

Slaveni kļuva vārdi kas piedēvēti imperatoram, kurš viņus dēvēja par "mani bērni"; viņa vecās gvardes locekļi tika atlasīti, pamatojoties uz fiziskajām īpašībām, jo īpaši attiecīgu auguma garumu. Viņu iespaidīgais augums, iespējams, radīja satriecošu iespaidu gan ienaidniekiem, gan sabiedrotajiem.

Uzņemšanas noteikumi vienībā

Uzņemšanas nosacījumi:

Vismaz 10 gadu dienesta laiks armijā;
Laba uzvedība;
Apbalvojumi par drosmi;
Augums vismaz 176 cm;
Lasītprasme.

Vecās gvardes kājnieki

Gvardē bija četri kājnieku pulki: 1. un 2. grenadieru un jēgeru (Chasseur) pulki. Vecās gvardes locekļi guva labumu no dažādām privilēģijām, tostarp ievērojami palielinātas algas no imperatora gvardes.

Katrs vecās gvardes loceklis bija labi apmācīts un pieredzējis karavīrs, un kaujas laukā viņi veidoja iespaidīgu skatu, kad tika savākti pulkos; viņiem mācīja cīnīties atšķirībā no citiem franču armijas karavīriem. Jebkura gļēvuma izpausme vai citāda nevēlēšanās cīnīties tika rūpīgi apkarota intensīvas apmācības laikā, kas bieži ietvēra uzlabotas durkļu un tuvcīņas metodes. Vecā gvarde ieguva savu biedējošo reputāciju, pateicoties daudzajām Napoleona karu kaujām, sākot no Austerlicas kaujas līdz Drēzdenes kaujai un beidzot ar slaveno un pēdējo Vaterlo kauju (1815. gada jūnijā).

Vecās gvardes kavalērija

Vecājā gvardē bija arī četri kavalērijas pulki: Grenadiers à Cheval (kavalērijas grenadieri), Chasseurs à Cheval (kavalērija jēgeri), Dragons de l'Impératrice (imperatora gvardes dragūni) un 1. Pułk Szwoleżerów-Lansjerów Gwardii Cesarskie (1. Polijas lanseru pulks).

Arī Impērijas gvardes eskadras mameluki tika uzskatīti par Vecās gvardes kavalērijas daļu.

Žandarmes d'élite (elites žandarmi) arī tika skaitīti kā Vecās gvardes kavalērija. Šis pulks tika izvietots pa daļām kā apsardzes vienība Napoleona štābam un Gvardes ģenerālštābam, kā arī Imperatora gvardes lauka nometnēm.

Vecās gvardes beigas

1814. gadā uzvarošā Sestā koalīcija kopā ar pārējo Napoleona impērijas gvardi izformēja arī Veco gvardi, un Napoleons pēc pirmās atteikšanās no troņa no gvardes vīriem atvadījās Fontenblo pilī, kur daudzi no gvardiem stāvēja ar asarām acīs.

1815. gadā, kad Napoleons atgriezās no trimdas simts dienu laikā, Vecā gvarde tika reformēta un daudzi bijuši veterāni cīnījās Vaterlo kaujā, kur piemēram 2e Grenadiers-à-Pied pulkam bija galvenā loma Planseno ciema aizsardzībā pret prūšiem. 1. pulks, kura uzdevums bija aizsargāt lauka pozīciju ap pašu Napoleonu, kalpoja kā aizmugures aizsargs pēc neveiksmīgas gvardes uzbrukuma britu spēku centram. Vecās gvardes kavalērija bija iesaistīta neveiksmīgajās pusdienlaika sadursmēs ar britu kājniekiem un nebija pieejama kaujas izšķirošajos brīžos.

1815. gada augustā Francijas karalisLuijs XVIII pavēlēja izformēt impērijas gvardi. Līdz decembrim visi Vecās gvardes pulki tika izformēti. Bijušie karavīri pēc savu vienību izformēšanas nokļuva dažādās valsts vietās. Daži no viņiem atkārtoti iesaistījās karaļa armijā, bet lielākā daļa nodzīvoja savu dzīvi klusi un mierīgi, tomēr Burbonu policijas acīs tika uztverti ar aizdomām. Kad 1840. gadā Napoleona ķermenis tika atdots Francijai, daudzi no izdzīvojušajiem Vecās gvardes locekļiem zārku sagaidīja savās parādes uniformās.

Skatīt arī

Atsauces

↑ Hémardinquer, J.J. (1 August 1965). "La Garde Impériale " in colour "" (French). Annales. Histoire, Sciences Sociales (Paris, France: Les Éditions de l’EHESS/Cambridge University Press) 20 (4): 843–845. doi:10.1017/S0395264900111576. ISSN 0395-2649. LCCN 49012430. OCLC 436601008.

Ārējās saites

Šis ar Franciju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Hémardinquer, J.J. (1 August 1965). "La Garde Impériale " in colour "" (French). Annales. Histoire, Sciences Sociales (Paris, France: Les Éditions de l’EHESS/Cambridge University Press) 20 (4): 843–845. doi:10.1017/S0395264900111576. ISSN 0395-2649. LCCN 49012430. OCLC 436601008.

[1]