Veimāras Konstitūcija

Veimāras Konstitūcija, oficiāli — Vācijas Valsts konstitūcija (vācu: Die Verfassung des Deutschen Reichs) pieņemta 1919. gada 11. augustā un kalpoja kā Vācijas pamatlikums līdz 1933. gadam, līdz nacistu nākšanas pie varas. Šī konstitūcija tika izstrādāta un pieņemta Veimārā, kas deva nosaukumu gan konstitūcijai, gan Veimāras Republikai.

Pēc Reihstāga dedzināšanas, Hitlers izmantoja Veimāras Konstitūcijas 48. panta ārkārtas pilnvaras, lai ieviestu ārkārtas dekrētus, kas būtībā apturēja konstitūcijas darbību un ieviesa nacistisko diktatūru. Oficiāli Veimāras Konstitūcija netika atcelta, bet tās noteikumi tika praktiski ignorēti līdz nacistu režīma beigām 1945. gadā.

Galvenās iezīmes un struktūra

Veimāras Konstitūcija sastāvēja no preambulas un divām galvenajām daļām:

Pamatnoteikumi par valsts organizāciju:
- Prezidents: Veimāras Konstitūcija piešķīra Vācijas prezidentam plašas pilnvaras, tostarp tiesības atlaist parlamentu un izsludināt ārkārtas stāvokli (54. un 48. pants).
- Reihstāgs (parlaments): Tautas vēlēts likumdevējs orgāns, kas bija atbildīgs par likumu pieņemšanu.
- Reihsrāts: Federālais padomnieku orgāns, kurā bija pārstāvji no Vācijas zemēm (Länder).
Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un brīvībām:
- Veimāras Konstitūcija garantēja plašas pilsoņu tiesības, piemēram, vārda, preses, reliģijas un pulcēšanās brīvību.
- Tika nostiprinātas arī sociālās tiesības, piemēram, tiesības uz darbu un izglītību.

Veimāras Konstitūcija bija progresīva savā laikā, piedāvājot demokrātisku pamatu valsts pārvaldībai. Tomēr tā arī saskārās ar ievērojamām problēmām:

Politiskā nestabilitāte: Biežas valdības maiņas un politiskie konflikti vājināja republikas stabilitāti.
Ekonomiskās grūtības: Hiperinflācija un Lielās depresijas sekas radīja plašu neapmierinātību sabiedrībā.
Prezidenta pilnvaras: 48. pants ļāva prezidentam pieņemt ārkārtas dekrētus, kas vēlāk ļāva Hitleram legalizēt totalitāro režīmu.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Veimāras Konstitūcija.