Velēnu podzolētā augsne

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Velēnu podzolētā augsne - viens no augšņu tipiem. Podzolēšanās procesā izveidojies īpatnējs augsnes profils ar izskalošanās (podzola) un ieskalošanās (iluviālo) horizontu. Velēnu vidēji un stipri podzolētās augsnēs zem neliela trūdvielu akumulācijas horizonta izveidots gaiši pelēks, barības vielām nabadzīgs podzola horizonts, kam seko brūni sarkanīgs iluviālais horizonts. Smilts augšņu profili ir biezāki nekā augsnēm uz pārējiem cilmiežiem, ar labāk izteiktiem horizontiem. Nereti iluviālajā horizontā sastopams ortšteins un iluviālais humuss. Mālainu augšņu profili ir īsāki un vājāk diferencēti nekā smilts augšņu profili. Tā kā liela daļa Latvijas augšņu cilmiežu ir karbonātiski, tad arī podzolēto augšņu profilos dažādos dziļumos (dziļāk par 60 cm) atkarībā no izskalošanās pakāpes atrodas karbonāti. Latvijā velēnu podzolētās augsnes aizņem 45,8% no valsts teritorijas. Sevišķi daudz podzolēto augšņu Latvijā ir Gulbenes, Rēzeknes, Saldus un Cēsu rajonā (vairāk par 80% no attiecīgo rajonu teritorijas).

Podzolēto augšņu agronomiskās īpašības ir sliktas: skāba reakcija, nedaudz humusa, trūdvielu akumulācijas horizonts plāns, pa lielākai daļai bezstruktūras, tajā ir maz augiem uzņemamo barības vielu.

Velēnu vāji podzolētā augsne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velēnu vāji podzolētajās augsnēs dominē velēnu veidošanās process. Šīs augsnes aizņem 14,4% no Latvijas teritorijas. Tās ir labi vai vidēji iekultivētas. Augšņu reakcija ir vāji skāba, samērā labi izveidots trūdvielu horizonts, zem kura manāmas podzola horizonta pazīmes, tām seko vāji izteikts iluviālais horizonts. Virsējā horizontā ir 2 - 4% trūdvielu. Šo augšņu agronomiskās īpašības lielā mērā nosaka cilmieža mehāniskais sastāvs, trūdvielu horizonta biezums un trūdvielu daudzums tajā. Pie labākajām Latvijas augsnēm pieder vāji podzolētās smilšmāla un mālsmilts augsnes, kas labos agrotehniskos apstākļos var dot augstas lauksaimniecības kultūraugu ražas. Visvairāk šādu augšņu ir Valmieras, Cēsu, Madonas un Tukuma rajonā (23 - 30% attiecīgo rajonu kopplatības).

Velēnu vidēji podzolētā augsne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velēnu vidēji podzolētās augsnes aizņem samērā lielas platības, kas nesenā pagātnē apgūtas lauksaimniecībā, bet vairāk raksturīgas mežiem. Augsnes skābas, apmaiņas bāzēm nepiesātinātas, trūdvielu akumulācijas un podzola horizonti apmēram vienādā biezumā, trūdvielu maz (1,5 - 3%), maz arī augiem uzņemamo barības vielu. Dabiskā stāvoklī velēnu vidēji podzolētās augsnes neapmierina lauksaimniecības kultūraugu prasības. Skābās reakcijas ietekmē augsnē parādās kustīgais alumīnijs, fosforskābe saistās grūti šķīstošos savienojumos, augsnē maz baktēriju. Nelielais trūdvielu daudzums negatīvi ietekmē arī augsnes siltuma un mitruma režīmu. Radikālākais šo augšņu ražības celšanas līdzeklis ir kaļķošana.

Velēnu stipri podzolētā augsne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velēnu stipri podzolētās augsnēs izskalošanās process noris vēl intensīvāk nekā velēnu vidēji podzolētajās augsnēs. Augsnes ļoti skābas, podzola horizonts dziļām mēlēm iestiepjas blīvā iluviālajā horizontā, kurā ir daudz ortšteina un iluviālā humusa. Šīs augsnes ir grūti iekultivējamas, lauksaimniecībā izmantotas maz, vairāk sastopamas mežos.