Venecuēlas krīze (1902—1903)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krīzei veltīts zīmējums (1902)

Venecuēlas krīze bija jūras blokāde pret Venecuēlu no 1902. gada decembra līdz 1903. gada februārim, kuru realizēja Lielbritānija, Vācija un Itālija, reaģējot uz Venecuēlas prezidenta Sipriāno Kastro atteikumu atmaksāt ārējos parādus, kā arī atlīdzināt zaudējumus eiropiešiem, kas bija cietuši nesenajā Venecuēlas pilsoņu karā.

Kastro paļāvās, ka ASV, ievērojot Monro doktrīnu, nepieļaus Eiropas valstu militāro iejaukšanos reģionā, tomēr amerikāņi savas doktrīnas ietvaros uzstājās pret teritoriju sagrābšanu, nevis iejaukšanos kā tādu. ASV, saņēmusi eiropiešu solījumu nesagrābt venecuēliešu teritorijas, neiebilda pret blokādes vēršanu pret Venecuēlu. Blokādes laikā nelielā Venecuēlas flote ātri kļuva nederīga, tomēr Kastro atteicās piekāpties, piedāvājot konflikta risināšanu starptautiskajā šķīrējtiesā, ko viņš pats iepriekš bija noraidījis. Vācijā šo piedāvājumu noraidīja, uzskatot, ka Venecuēlai vairākas pretenzijas būtu jāizpilda bez to izskatīšanas tiesā.

ASV prezidents Teodors Rūzvelts piespieda vāciešus piekāpties, nosūtot pie Venecuēlas krastiem amerikāņu kara floti, un draudot uzsākt karu, ja vācieši nolems izsēsties Venecuēlā. Ņemot vērā Kastro atteikšanos piekāpties, ASV spiedienu, kā arī negatīvo amerikāņu un britu preses reakciju pret starpvalstu strīdu, Eiropas valstis, kas bloķēja Venecuēlu, piekrita kompromisam, tomēr blokāde tika saglabāta arī pušu sarunu laikā.

Iepriekš minētais noveda pie vienošanās noslēgšanas 1903. gada 13. februārī, ar kuru blokāde tika atsaukta, un Venecuēla ieturēja 30% no muitas nodevām, lai apmierinātu prasību. Patstāvīgā šķīrējtiesa Hāgā atzina valsts blokādi kā pieļaujamu rīcību, ja konkrētā valsts atsakās norēķināties par savām ārējām saistībām. ASV minētajā saskatīja draudus, ka Eiropas valstis varētu izmantot konkrēto atrunu, lai nākotnē sagrābtu teritorijas tās interešu sfērā. Tā rezultātā Monro doktrīna tika papildināta ar Rūzvelta atrunu, kas pasludināja ASV tiesības veikt intervenci mazajās Karību jūras baseina un Centrālamerikas valstīs, lai ‘’stabilizētu’’ to ekonomisko situāciju, ja tās nespēj pildīt ārējās finansiālās saistības.