Visvaldis Lāms

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Visvaldis Lāms (1923. gada 22. jūlijs1992. gada 28. augusts) bija latviešu prozaiķis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1923. gada jūlijā. Vecāki bijuši ostas strādnieki. 1928. gadā māte ar piecgadīgo Visvaldi pārceļas uz Carnikavu, no 1930. gada līdz 1932. gadam mācās Carnikavas pirmās pakāpes skolā, par to Lāms raksta "Carnikavē es sakopoju zināmu daudzumu aizgājušo dienu drumstalu - tās liekas krāsainas un atšķautņaini griežas atziņu nervā"[1]. 1937. gadā pabeidza Rīgas 9. pamatskolu. Pēc tam uzsāka strādnieka gaitas. 1942. gadā iestājies Gaujienas vidusskolā. Līdz ar Latviešu leģiona izveidošanu mobilizēts (1943). 1946. gadā atgriezies no filtrācijas nometnes. Strādājis dažādus darbus, piemēram, bijis laborants, mūrnieks, krāsotājs, atslēdznieks. Pašmācības ceļā V. Lāms ieguvis plašas zināšanas, īpaši vēsturē, filozofijā un valodās.

Literārais darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1953. gadā top viņa pirmā publikācija. Tas ir stāsts «Ceļā», kuru publicē žurnālā «Zvaigzne». 1956. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā. Par romānu «Kāvu blāzmā», kurā attēloti Otrā pasaules kara notikumi Latvijā, saņem ļoti smagu kritiku, kas viņam ilgāku laiku radīja problēmas ar publicēšanos. 1992. gadā miris, apglabāts Raiņa kapos. Prozā pievērsās skarbajai dzīves īstenībai, tautas liktenim laikmetu griežos, jaunatnes traģēdijai kara laikā. Patiesumu viņa veikumam sniedz paša pieredzētais. Arī pēckara dzīvi ir tēlojis reālistiski. Par to saņem kritiku no kolēģu puses un ilgāku laiku nevar publicēties. Līdz 1968. gadam izmanto pseidonīmu Visvaldis Eglons, bet vēlāk publicējies ar īsto vārdu.

V. Lāma romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

V. Lāma daiļrades galvenā problēma ir cilvēka problēma vispār. Viens no svarīgākajiem šīs problēmas aspektiem ir varonis un laiks. V. Lāma romānos darbība allaž risinās konkrētā laikā, varoņi dzīvo sava laikmeta konkrētajā sociālajā vidē un garīgajā gaisotnē. Lāma varoņi ir tautas pārstāvji, parasti ierindas cilvēki, kas spēj saglabāt cilvēcību visos apstākļos.

  • Romānā «Ceļš pa dzīvi» (1956) autors raksta par ceļu ekspluatācijas darbiniekiem, par tā laika problēmām saimnieciskajā dzīvē. Romāna varonis Ojārs Vīgants drosmīgi cīnās pret dažādām nejēdzībām un visās situācijās paliek uzticīgs pats sev.
  • Viens no apjomā plašākajiem V. Lāma romāniem ir «Nemierā dunošā pilsēta» (1957). Romāns skar Latvijas, īpaši Rīgas, dzīvi, sākot ar 1935. gadu un beidzot ar 1941. gada jūniju. Romāna centrā — stiprais raksturs — strādnieku puisis Valerijs Kristjāns.
  • Romānā «Kāvu blāzmā» (1958) parādīta jaunatnes traģēdija Otrā pasaules kara laikā. Galvenais varonis — latviešu leģionārs Gunārs Veldre. Romāna darbība sākas Gunāra Veldres apmācību vietā Bolderājā 1943. gada maijā un beidzas Kurzemē ar kapitulāciju 1945. gada maijā. Latvijas Republikas, Baigā gada un vācu okupācijas laika hronikā sastopam karagūstekņus, vlasoviešus, šucmaņus, leģionārus, dezertierus, spekulantus, sarkanos pagrīdniekus un partizānus, baltvāciešus — visai plašu tipu galeriju. Kara ugunīs nokļuvuši, sadeg daudzi cilvēki. V. Lāms spilgti ataino apjukuma un apmulsuma pilno situāciju, kurā Latvija atradās Otrā pasaules kara laikā.
  • Romāna «Kāpj dūmu stabi» (1960) centra ir strādnieka Izarta ģimene.
  • Darba mīlestība ir romāna «Visaugstākais amats» (1968) viroņa Raula Allika dzīves kredo.
  • Darba tēmas kvintesence ir romāns «Mūža guvums» (1974) ir galveno varoni metinātāju Indriķi Ēbaru centrā. Darbs Ebaram ir kā «maize, ko ēdam, kā gaiss, ko elpojam». Godīgi veiktais strādnieka darbs aizpilda Ēbara dzīves dienas, nedēļas, mēnešus un gadus.
  • V. Lāma varoņi neprasa atalgojumu par savu cilvēcību. -Tavs vienīgais atalgojums būs atziņa, ka esi mūžu nodzīvos palikdams pats — neiztapdams, nepazemodamies, nelišķēdams, nepārdodamies.» («Ķēves dēls Kurbads») Tāds ir Uldis Osis vienā no labākajiem Lāma romāniem - "Jokdaris un lelle" (1972), tāds ir Gunārs Veldre romānā «Kāvu blāzmā», tāds ir Jānis visplašākajā Lāma romānā «Ķēves dēls Kurbads* » (1992). Jāņa dzimtas vēsture izvijas cauri visai tautas vēsturei. Romāna darbības laiks ir no 13. gadsimta līdz Livonijas karam. Cauri gadsimtiem visi Jāņi glabā teiku par tautas Varoni Kurbadu.
  • Varoņa attiecības ar laiku īpatnēji risinātas romānā «Pavarda kungs Ašgalvis» (1982), kas pieder pie V. Lāma daiļrades virsotnēm. Romānā reālistiskā vide mijas ar mītisko. Romāna tiešās darbības laiks ir tā nedēļa, kurā arhitekts Jānis ierodas viņa projektētās celtnes būvlaukumā, tiekas ar celtniecības pārvaldnieku Arkādiju Žagotu, brigadieri Justu, Maldu, mājās strīdas ar sievu un diskutē ar dēlu — jauno arhitektu. Taču mūsdienu dzīves ainas ir tikai virsējais satura slānis. Jānis tēlots ne tikai kā reālpsiholoģisks raksturs, bet arī vispārināts «radītāja un celtnieka» tēls, kas ceļ ne tikai konkrētu celtni, bet veido arī cilvēku attiecību modeli, jo celtne ir dzīve. Gan Jāņa tēvs, gan vectēvs, gan vecvectēvs ir bijuši būvnieki. Romānā simboliski ietverta tautas vēsture, izteikts aicinājums nezaudēt identitāti, veidot un sargāt savu māju, saudzēt labestīgo mājas garu Ašgalvi un galvenais — «brīviem dzīvot, brīviem mirt».
  • Varoņa un laika attiecību problēma risināta arī rakstnieka pēdējā romānā «Abadona miers» (publicēts 1993). Tas veidots kā romāna «Kāvu blāzmā» turpinājums. Galvenais varonis Gunārs Veldre pēc filtrācijas nometnes ir atgriezies Latvijā un sācis rakstnieka ceļu. Veldres devīze: «Rakstnieks dzīvo ar laikmetu un top mocīts kopā ar laikmetu.» Gaisotne, kur Gunāram Veldrem jādzīvo un jāstrādā, viņam atgādina Abadona ēnu valstību, kuras miers ir briesmīgs. Romānā daudz autobiogrāfisku motīvu.

Visvalža Lāma darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pirmā Publikācija — stāsts «Ceļā» žurnālā «Zvaigzne» (1953)
  • Romāni: «Ceļš pa dzīvi» (1956) «Nemierā dunošā pilsēta» (1957) «Kāvu blāzmā» (periodikā 1958, grāmata 1989) «Kāpj dūmu stabi» (1960) «Jokdaris un lelle» (1972) «Visaugstākais amats» (periodikā 1968, grāmata 1974) «Mūža guvums» (1974) «Tava valstība» (1978) «Trase» (1980) «Pavarda kungs Ašgalvis» (1982) «Zeme viņpus Mordangas» (periodikā 1983, grāmata 1986) «Bāleliņi» (1987) «Ķēves dēls Kurbads» (1992) «Abadona miers» (1993)
  • Stāstu krājumi: «Lido pāri straumei» (1965) «Putnu ceļa loks» (1967) «Vīri iet tikai uz priekšu» (1968)
  • Atmiņas: «Vienu avota lāsi» (1971)
  • Apceres par literatūru: «Gribas un atziņu sūrums» (1977)
  • Izlases: «Raudze» (1973) «Akmeņu brasls» (1983)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.