Pāriet uz saturu

Carnikava

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par pilsētu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Carnikava (stacija).
Carnikava
novada pilsēta
Carnikavas dzelzceļa stacijas ēka 2021. gadā
Carnikava (Latvija)
Carnikava
Carnikava
Carnikava (Ādažu novads)
Carnikava
Carnikava
Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Ādažu novads
Pirmoreiz minēta 1211. gadā
Pilsētas statuss 2026. gadā
Citi
nosaukumi
Platība
 • Kopējā 7,32 km2
Augstums 6 m
Iedzīvotāji (2026)[1]
 • kopā 5 317
 • blīvums 708,1/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indekss LV-2163
Mājaslapa carnikava.lv
Carnikava Vikikrātuvē

Carnikava (lībiešu: Sarnikau, vācu: Zarnikau, Koivemund — ‘Gaujas grīva’) ir pilsēta Ādažu novadā un Carnikavas pagasta centrs (atrodas ārpus pagasta teritorijas). Atrodas Vidzemes rietumos netālu no Gaujas ietekas Rīgas līcī tās kreisajā krastā. Pēc iedzīvotāju skaita Carnikava ir 38. lielākā apdzīvotā vieta valstī.

Nosaukums

[labot | labot pirmkodu]

"Latviešu Avīzes" 19. gadsimta pirmajā pusē kā Carnikavas pamatnosaukumu latviešu valodā minēja Sānkaule,[2] bet Krišjānis Barons pierakstos izmantojis nosaukumu — Sānkeaute, taču šie vārdi neguva plašu lietojumu.[3] Avotos minēts arī ar lībiešu valodu saistīts nosaukums Sarnikau, kas vietām tulkots kā 'ošu (ie)leja'.[4] Mūsdienu lībiešu valodā 'osis' rakstāms kā särn (datīvā särni) vai sǟrna.[5]

Vārds Koivemund veidojies kā saliktenis "Gaujas mute (ieteka)" no Gaujas nosaukuma somugru valodās — Koiv jeb Koiva — un vācu vārda mund, kas tulkojams gan kā 'mute', gan 'ieteka'.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Carnikavas vēsture

Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā minēta līvu karaspēka pulcēšanās vieta pie Gaujas ɡrīvas (Coywemunde, Coiwemunde) Kubeseles pilsnovadā.[6][7] Livonijas valsts laikā Carnikavas teritorija bija daļa no Livonijas ordenim piederošo zemju Daugavgrīvas komturejas Daugavgrīvas pflegeramtes.[8] Pēc Livonijas sabrukuma no vismaz 1549. gada līdz 19. gadsimta vidum Carnikavas muiža bija daļa no Rīgas apriņķa Ādažu-Carnikavas draudzes novada. 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca bija visvecākā Vidzemes koka baznīca.[9]

Carnikava kā apdzīvota vieta mūsdienu izpratnē sāka veidoties no Meņģeļu (Carnikavas) muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsimta otrajā pusē bija Sv. Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens,[10] pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda[11] būvēta viena no, pēc laikabiedru vērtējuma, greznākajām muižu pilīm Vidzemē — Carnikavas pils. 1782. gadā muiža ar tās kapelu piederēja pie Daugavgrīvas draudzes,[12] 1826. gadā — pie Ādažu.[13] Carnikavas muiža 18. un 19. gadsimtos saukta arī par Meņģeļu muižu[14] jeb Sānkauli.[15][12][16][17][18]

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada rudenī pēc Rīgas operācijas Carnikavu ieņēma Vācijas Impērijas armija, kura to kontrolēja līdz 1919. gada sākumam, kad tā atkāpās kopā ar Latvijas Pagaidu valdības vienībām Latvijas SPR armijas uzbrukuma rezultātā. Rīgas operācijas laikā nodega Carnikavas muižas pils, kuras drupas saglabājās vismaz līdz Latvijas okupācijai. 1919. gada pavasarī Carnikavas muižas apkārtni ieņēma latviešu un Baltijas Landesvēra vienības. Tā paša gada vasarā Cēsu kauju ietvaros Carnikavas apkārtni no Landesvēra spēkiem atbrīvoja Latvijas armijas un Igaunijas armijas vienības, kuras ar uguni atbalstīja Igaunijas Kara flote.

No 19. gadsimta beigām līdz 1949. gadam Carnikava bija Rīgas apriņķa Ādažu pagasta ciems. Carnikava izsenis ir pazīstama ar lašu un nēģu zveju, ciemā darbojās 1924. gadā dibinātā zvejas rūpniecības (akciju) sabiedrība "Carnikava".[19] 1933. gadā līdz Carnikavai pabeidza dzelzceļa līnijas Zemitāni—Rūjiena līniju, un 1934. gadā atklāja dzelzs tiltu pār Gauju, kas ļāva pagarināt līniju tālāk.[20][21]

Otrā pasaules kara laikā no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada vasarai, kad atgriezās padomju okupācijas varasiestādes, Carnikavu bija okupējis Vērmahts, kurš, atkāpjoties, uzspridzināja dzelzceļa tiltu pāri Gaujai. 1945. gadā padomju okupācijas iestādes Ādažu pagastā izveidoja Carnikavas ciema padomi (ciemu), kurš 1949. gadā kļuva par Rīgas rajona sastāvdaļu, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Ciemā atradās zvejnieku kolhozs "Carnikava".[22]

1990. gada administratīvās reformas ietvaros tika likvidēts Ādažu ciems un atjaunots Ādažu pagasts Rīgas rajona sastāvā, bet 1992. gada martā ar Latvijas valdības lēmumu no tā atdalīja Carnikavas pagastu ar centru Carnikavā. 2006. gadā pagastu pārveidoja par Carnikavas novadu, kurš no 2009. gada kļuva par pirmā līmeņa pasvaldību. 2021. gada 1. jūlijā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Carnikavas novadu iekļāva jaunajā Ādažu novadā kā Carnikavas pagastu.[23]

2025. gada beigās un 2026. gada sākumā Ādažu novada pašvaldība uzsāka priekšdarbus, lai Carnikava nākotnē iegūtu pilsētas statusu līdzīgi Ādažu pilsētai.[24] 2026. gada 15. jūlijā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija nolēma, ka Carnikavai jāpiešķir pilsētas tiesības, atdalot to no Carnikavas pagasta. Likumprojektam noteica steidzamības statusu, paredzot, ka likums stājas spēkā 2026. gada 22. augustā, ikgadējo Carnikavas Nēģu svētku dienā. Saeima likumprojektu sekojoši atbalstīja, piešķirot Carnikavai pilsētas tiesības.[25]

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Carnikava izvietojusies abpus Zemitānu—Skultes dzelzceļam, un lielākā tās daļa atrodas uz austrumiem no dzelzceļa, kur dominē privātmāju apbūve. No ziemeļiem to norobežo Gauja. Centrs un galvenās ēkas atrodas uz rietumiem no dzelzceļa stacijas, jūras pusē. Austrumdaļu apmēram līdzīgās daļās sadala autoceļš P1 Rīga—Ādaži, tā dienvidrietumu pusē, Sautiņos atrodas Carnikavas saules elektrostacija un pie stacijas — tirgus laukums, bet ziemeļaustrumu pusē — vairākas citas Carnikavas daļas: Gauja, Līdums 1, Līdums 2 (kurš ir visattālākais un sasniedz autoceļu Via Baltica (A1)), Āres, Dārznieks un Sala 1.[26] Carnikavas rietumu pusi apliec Vecgauja, aiz tās viņā iekļauti atsevišķi māju masīvi mežā — Sala 2 un Atpūta 3.[26]

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

[labot | labot pirmkodu]

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[27]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
19651 110—    
19701 107−0.05%
19791 569+3.95%
GadsIedz.±% g.p.
19893 337+7.84%
20003 340+0.01%
20063 700+1.72%
GadsIedz.±% g.p.
20113 892+1.02%
20214 537+1.55%
20265 317+3.22%

Izglītība un kultūra

[labot | labot pirmkodu]

Carnikavā ir vidusskola, pirmsskolas izglītības iestāde "Riekstiņš", bērnudārzs "Nēģītis", jauniešu deju kolektīvs "Abi divi", pirmskolas bērnu deju grupa "Dālderītis", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Arnika". Daudzi no kolektīviem darbojas Carnikavas centrā esošajā Tautas namā "Ozolaine" (atklāts 1933. gadā).[28] No 2024. gada 1. septembra Carnikavas pamatskolai piešķīra vidusskolas statusu.[29] Garajā ielā 20 atrodas Ādažu novada Mākslu skolas Carnikavas mācību punkts.[30]

Personības

[labot | labot pirmkodu]

Carnikavas muižas pilī dzīvoja embriologs Kristians Panders, no 1827. līdz 1842. gadam veicot zinātnisko izpēti par paleontoloģiju, īpaši devona un silūra periodu.[31] Carnikavas muižas pārvaldnieka namā (mūsdienās — Jūras iela 2) dzīvoja ģenerālis Mārtiņš Vācietis ar ģimeni. Carnikavas ciema daļa Sautiņi radusies no paraugsaimniecības, kurā saimniekoja Saeimas deputāts un lauksaimnieks Eduards Grantskalns.

Carnikavas novada Siguļu kapsētā apɡlabāti dzejnieki Ojārs Vācietis un Ludmila Vāciete (Azarova). Carnikavā ilgstoši dzīvoja riteņbraucējs Toms Skujiņš[32] un metālmākslinieks, viens no Latvijas BMX sporta aizsācējiem Helmuts Āķis.[33][34]

Carnikavas nēģi

[labot | labot pirmkodu]

Carnikavas nēģus uzskata par latviešu delikatesi. Apaļmutnieks upes nēģis (Lampetra fluviatilis) pieder bezžokļaiņu Agnatha virsklases nēģu klasei, ir pat miljons gadu sena suga. Carnikavieši senāk nēģi dēvēja par zutiņu, lai neizklausītos vāciski, bet smalkajās aprindās to dēvēja par neinaugu (no vācu: Neunauge — 'deviņacis'). 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu laikrakstos Carnikava dēvēta par "nēģu karalisti". Carnikavā vērienīgi katru augustu svin Nēģu svētkus.[35]

Attēlu galerija

[labot | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Carnikavu». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
  2. ↑ "Righē 27tā Oktobera", Latweeschu Awises. Nr.33. Zettortdeenā, 4ā Nowembera 1826. 2.lpp
  3. ↑ Barons, Krišjānis, 1835-1923 Landkārte no latviešu zemes, 1859
  4. ↑ celvezilv. «Carnikava». Ceļveži.lv (latviešu), 2022-01-10. Skatīts: 2026-04-09.
  5. ↑ livonian.tech https://livonian.tech/datubazes/lv/api2/tech/formas?vards_id=19927&vardskira=s. Skatīts: 2026-09-04. Tukšs vai neesošs |title=
  6. ↑ Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga : Zinātne. 1993. 168, 169. lpp.
  7. ↑ The Chronicle of Henry of Livonia. Translated by James A. Brundage. Medisona, Viskonsīna, ASV : Wisconsin Press. 1961. 121., 201. lpp.
  8. ↑ Ratkus (2021-02-03), English: Map of The State of The Teutonic Order after the Treaty of Lake Melno, 1422. Atjaunināts: 2026-07-31
  9. ↑ http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/carnikavas-evangeliski-luteriska-baznica Arhivēts 2015. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē. Vidzemē, Brīvdabas muzejā esošās Sv.Pētera Usmas baznīca celta 1705. gadā Kurzemē pie Usmas ezera, Bornes baznīca celta 1537. gadā, ko apstrīd mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, Sēlijā, Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Vecbornē, bet Valmierā esošā Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca celta Latgalē, Višķos 1621. gadā. http://www.catholic.lv/viski/baznica.html Arhivēts 2008. gada 23. martā, Wayback Machine vietnē. Turaidas baznīca ir celta 1750. gadā (http://www.turaidasdraudze.lv/baznica Arhivēts 2013. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē.), bet Lodes (Apšu) baznīca — 1780. gadā. http://www.latvia.travel/lv/lodes-apsu-baznica Arhivēts 2014. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  10. ↑ August Wilhelm Hupel. Der nordischen Miscellaneen 1.-28 Stück: Materialien zu einer öselschen Adelgeschichte. v. Hirschheydt, 1790S. S.260.
  11. ↑ Krastiņš, Jānis. Dr.arch. Arhitektūras stili Latvijā. http://e.znet.lv/Arhitekt_stili_Latvija_Text.pdf Arhivēts 2015. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  12. 1 2 Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62, S.676.
  13. ↑ Neuermühlen//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.227-228
  14. ↑ Krodsneeks J. Is Baltijas wehstures, 2—3. sējumi. Grāmatas Rigas Latw. beedribas derigu grahmatu nodal̦as isdewums 234. izdevums;251. izdevums. 2. sējums. Rigas Awises, 1913. — 26.lpp.
  15. ↑ Zarnikau (ltt.Sahnkaule, auch Gaujas-Mengela-M.)//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.228
  16. ↑ Feldmann, Hans Johannes, von Zur Mühlen, Heinz. Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). Köln/Weimar: Böhlau Verlag, 1990. S.536.
  17. ↑ Napiersky, Karl E. Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland. Erstes Heft. Riga: Druck un Verlag von W. F.Häcker, 1843. S.29
  18. ↑ "Rihgas leela Bihbeles-beedriba", Latweeschu Awises, Nr.50. Zettortdieena, 14tā Dezember 1850. 252.lpp.; "Par laukskohlu buhschanu Widzemē 1879/80. gadā." (Pielikums "Baznīcas un skolas ziņas"), Latweeschu Awises, 1882. gada 10. marts. 1.lpp.
  19. ↑ Rīgas apriņķis. Dzīve un darbs. Rīga : Latvijas Lauksaimniecības kamera. 1937. 92.–93. lpp.
  20. ↑ «Tautas nams "Ozolaine"». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2024-07-04.
  21. ↑ «Foto: Dzelzceļa tilts Carnikavā pār Gauju». Latvijas Dzelzceļa muzejs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-05-19. Skatīts: 2024-07-04.
  22. ↑ «Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā (2019) – Nematerialakultura.lv» (latviešu). Skatīts: 2024-07-04.
  23. ↑ «No 1. jūlija informāciju par pašvaldības aktualitātēm uzziniet www.adazi.lv». carnikava.lv. Skatīts: 2022-01-06.
  24. ↑ «Attīstības komitejā atbalsta pagarināt līgumu ar “Garkalnes olimpisko centru”, uzdodot uzdevumu par slidotavas izveidi Ādažos; uzklausa ziņojumus par SIA “Ādažu ūdens” šī gada iepirkumiem, pašvaldības policijas ēkas pārbūvi un Carnikavas pilsētas statusu | Ādaži». www.adazunovads.lv (latviešu). Skatīts: 2026-01-17.
  25. ↑ Carnikavai rosina ar likumu noteikt pilsētas statusu lsm.lv 15.07.2026
  26. 1 2 «Vietvārdu datubāze». vietvardi.lgia.gov.lv. Skatīts: 2026-07-16.
  27. ↑ CSP
  28. ↑ «Tautas nams "Ozolaine"». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2024-06-09.
  29. ↑ «Satraukums, bērnu čalas un prieks par nākotni. Kā Zinību dienu sagaidīja Latvijas skolās». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-03-14.
  30. ↑ «Kontakti». Ādažu novada Mākslu skola (latviešu). 2022-10-06. Skatīts: 2026-07-23.[novecojusi saite]
  31. ↑ The Quarterly Journal of the Geological Society of London. Geological Society of London. The Society, 1866. p.xxxvii
  32. ↑ «Sumināti Carnikavas novada sportisti». www.sports.carnikava.lv. 2021-03-30. Skatīts: 2022-01-06.
  33. ↑ «Helmuts Āķis | Ādaži». www.adazunovads.lv (latviešu). Skatīts: 2025-05-27.
  34. ↑ «Ādažu novads - 🕯 Dziļās skumjās paziņojam, ka 20. decembrī 79 gadu... | Facebook». 2024-12-21.
  35. ↑ Roze, Jolanta. Novadu kulinārais mantojums: Carnikavas nēģi — kur tos pirkt un kā pagatavot, Tasty.lv, 2017

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Carnikava&oldid=4519854"