Carnikava

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par pilsētu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Carnikava (stacija).
Carnikava
Carnikavas stacija
Carnikavas stacija
Carnikava (Latvija)
Carnikava
Carnikava
Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Carnikavas novads
Pirmoreiz minēta 1211. gadā
Citi
nosaukumi
Platība
 • Kopējā 4,93 km2
Augstums 6 m
Iedzīvotāji (2015)[1]
 • kopā 4 015
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indekss LV-2163
Mājaslapa carnikava.lv
Carnikava Vikikrātuvē

Carnikava ir apdzīvota vieta un Carnikavas novada centrs Vidzemes rietumos netālu no Gaujas ietekas Rīgas jūras līcī.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Carnikava (lībiešu: Sarnikau — ‘ošleja’, vācu: Koivemund — ‘Gaujas mute’, latviešu: Sānkaule[2][3][4][5][6]) 18. un 19. gadsimtos saukta arī Meņģeļu muiža[7] pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka pulcēšanās vieta, daļa no Kubeseles novada. Latviešu avīzes 19. gadsimta pirmajā pusē kā pamatnosaukumu latviešu valodā min — Sānkaule[8].

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1566. gadā 16. decembrī[9] Sigismunds II Augusts piešķīra Carnikavu lēnī kādreizējam Rīgas Doma prāvestam Johanam Minsteram (Johannes von Münster), bet 1588. gada 19. martā[9] to nopirka Ludolfs fon der Brinkens (Ludolph Von Der Brincken).[10].

1626. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Krimuldas pilsnovadā nodeva pusi Carnikavas kā allodu (neierobežotu dzimtīpašumu) ģenerālkambarkungam Didrihsonam, otra puse (Neyhoff, Zarneko, Penners) tika nodota kā lēnis majoram Paulam Vulfam, esot karalienei Kristīnei kā īpašniecei; 1627. gadā dižciltīgais Pauls Vulfs atpirka Gerda Didrihsona daļu par 1500 dālderiem, 1653. gadā karaliene Kristīne piešķīra to Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam, 1662. gada 13. maijā piešķīra tiesības muižu pārdot, 1674. gada 23. novembrī muižu par 11 000 specija Alberta dālderiem ieguvs landrāts Gustavs fon Mengdens, bet 1678. gadā Mengdenam kronis piešķīra tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrihsona daļu[11]; 1678. gadā karalis Kārlis XI izpirka šīs daļas ar visām tiesībām[12].
Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs, ķecerīgais[13] Tērbatas universitātes profesors Fridrihs Meins[14]. Līdz 2017. gada 10. decembrim, kad baznīcu nodedzināja[15], 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca bija visvecākā koka baznīca Latvijā, kas celta Vidzemē[16]. Carnikavas pagasta teritorija veidojusies no Gaujas Meņģeļu muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsimta otrajā pusē bija Sv.Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens[17], pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda[18] būvēta greznākā pils Vidzemē — Carnikavas pils. Carnikavas kapi izveidoti 1773. gadā[19], šajā laikā arī celts arhitektūras piemineklis Mengdenu kapliča, kura izdemolēta Otrā pasaules kara laikā[20]. 1782. gadā muiža ar tās kapellu piederēja pie Daugavgrīvas draudzes[3], 1826. gadā — pie Ādažu[21]. 1849. gada 8. janvārī Kristians Panders par 85 tūkstošiem sudraba rubļu ieķīlāja muižu savam brālim Pēterim Panderam, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sāka pārdot mājas vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, bet bez zvejas tiesībām — par tām vajadzēja maksāt atsevišķu nomu.

Carnikavas jeb Meņģeles pagastu nodibināja tikai 1866. gadā. Carnikavieši 1875. gadā nodibināja labdarības biedrību un ar kori piedalījās II Vispārējos Dziesmu svētkos. Kopš 19. gadsimta Carnikavas pagastā darbojās draudzes skola. Carnikava izsenis ir pazīstama ar lašu un nēģu zveju. 1906. gada 14. maijā Tēvija ziņoja, ka muižu no P.Pandera par 500 000 rubļu nopircis Heinrihs H. Gēgingers[22].

20. gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā Ādažu pagastā tika izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagasts izveidots 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagasts tika reorganizēts par novadu.

Izglītība un kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Carnikavā darbojas deviņgadīgā skola, jauniešu deju kolektīvs "Abi divi", pirmskolas bērnu deju grupa "Dālderītis", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Arnika".

Personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Carnikavā savā īpašumā strādājis biologs, embrioloģijas tēvs Kristians Panders, no 1827. līdz 1842. gadam veicot zinātnisko izpēti par paleontoloģiju, īpaši devona un silūra periodu.[23].

Carnikavas novada Siguļu kapsētā atdusas viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis ar dzīvesbiedri dzejnieci — Ludmilu Vācieti (Azarovu).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LĢIA vietvārdu datubāze
  2. Zarnikau (ltt.Sahnkaule, auch Gaujas-Mengela-M.)//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.228
  3. 3,0 3,1 Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62, S.676.
  4. Feldmann, Hans Johannes, von Zur Mühlen, Heinz. Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). Köln/Weimar: Böhlau Verlag , 1990. S.536.
  5. Napiersky, Karl E. Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland. Erstes Heft. Riga: Druck un Verlag von W. F.Häcker, 1843. S.29
  6. "Rihgas leela Bihbeles-beedriba", Latweeschu Awises, Nr.50. Zettortdieena, 14tā Dezember 1850. 252.lpp.; "Par laukskohlu buhschanu Widzemē 1879/80. gadā." (Pielikums "Baznīcas un skolas ziņas"), Latweeschu Awises, 1882. gada 10. marts. 1.lpp.
  7. Krodsneeks J. Is Baltijas wehstures, 2-3. sējumi. Grāmatas Rigas Latw. beedribas derigu grahmatu nodal̦as isdewums 234. izdevums;251. izdevums. 2. sējums. Rigas Awises, 1913. — 26.lpp.
  8. "Righē 27tā Oktobera", Latweeschu Awises. Nr.33. Zettortdeenā, 4ā Nowembera 1826. 2.lpp
  9. 9,0 9,1 Stryk, L. von. Beitraege zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Teil 2. Albanus'sche Buchdruckerei, 1885. S.69.
  10. Hagemeister, Heinrich von. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. Teil 1. Riga: Eduard Franzen's Buchhandlung, 1836. S.52-53
  11. Dunsdorfs, E. Gaŗezera senraksti. Garezera raksti, Nr.5. 1934. gada 1. janvārī, 9.lpp
  12. Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62.
  13. Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  14. Fridericus Menius. "Syntagma de origine Livonorum". Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  15. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/749479-nodedzis_carnikavas_koka_dievnams_sigulos
  16. http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/carnikavas-evangeliski-luteriska-baznica Archived 2015. gada 10. maijā, at the Wayback Machine. Vidzemē, Brīvdabas muzejā esošās Sv.Pētera Usmas baznīca celta 1705. gadā Kurzemē pie Usmas ezera, Bornes baznīca celta 1537. gadā, ko apstrīd mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, Sēlijā, Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Vecbornē, bet Valmierā esošā Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca celta Latgalē, Višķos 1621. gadā. http://www.catholic.lv/viski/baznica.html[novecojusi saite] Turaidas baznīca ir celta 1750. gadā (http://www.turaidasdraudze.lv/baznica Archived 2013. gada 21. jūlijā, at the Wayback Machine.), bet Lodes (Apšu) baznīca — 1780. gadā. http://www.latvia.travel/lv/lodes-apsu-baznica Archived 2014. gada 13. novembrī, at the Wayback Machine.
  17. August Wilhelm Hupel. Der nordischen Miscellaneen 1.-28 Stück: Materialien zu einer öselschen Adelgeschichte. v. Hirschheydt, 1790S. S.260.
  18. Krastiņš, Jānis. Dr.arch. Arhitektūras stili Latvijā. http://e.znet.lv/Arhitekt_stili_Latvija_Text.pdf
  19. http://www.vieglicelot.lv/lv/object/carnikavas-kapi.htm
  20. Dzintars, Jānis. Okupētās Latvijas dienas grāmata: 1944.--1972. Latviešu nacionālais fonds, 1976. 159. lpp
  21. Neuermühlen//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.227-228
  22. Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.-1944. Elpa, 2002. 38.lpp.
  23. The Quarterly Journal of the Geological Society of London. Geological Society of London. The Society, 1866. p.xxxvii

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]