Pāriet uz saturu

Vācbaltieši

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Baltvācieši)
Vācbaltieši
vācu: Deutsch-Balten
Vācbaltiešu karogs un ģerbonis ar motto "Uzticībā cieši" (In Treuen fest)
Visi iedzīvotāji
apmēram 5200
(Vācieši šobrīd Latvijā un Igaunijā, ne vienmēr vācbaltieši tajā pašā vēsturiskajā un kultūras izpratnē)
Valsts karogs: Igaunija: 2701
Valsts karogs: Latvija: 2554
Vēsturiski:
Valodas
Lejasvācu valoda, Augšvācu valoda
Reliģijas
Luterānisms pārsvarā
Romas katoļu baznīca mazākumā[1][2]

Vācbaltieši, vācbalti (vācu: Deutschbalten), arī baltvācieši, baltvāci (Baltendeutsche), paši sevi līdz 20. gadsimta sākumam dēvēja par baltiešiem (die Balten). Starpkaru periodā bieži lietots nosaukums Baltijas vācieši (die baltischen Deutschen). Iepriekš pašidentificēšanās notika arī pēc provinces nosaukuma — igaunieši, livonieši, kurzemieši (Estländer, Livländer, Kurländer).[3]

1881. gadā vācbaltu bija ap 180 000, jeb 10% no Baltijas provinču iedzīvotājiem. Taču viņi gandrīz pilnībā kontrolēja kultūras, izglītības, zinātnes, ekonomikas, armijas un valsts administrācijas amatus.

Veidojušies no Latvijas un Igaunijas teritorijā ieceļojušo vāciešu, zviedru, skotu, poļu, franču, itāļu, portugāļu u.c. Eiropas tautu pārstāvju, kā arī pārvācoto līvu, latviešu un igauņu pēctečiem, kas kā vācu kultūras telpai piederīga autonoma etniska grupa sāka veidoties jau pirms Baltijas iekļaušanas Krievijas Impērijā, un 20. gadsimta pirmajā pusē veidoja monolītu savdabīgā vācu dialektā runājošu etnokultūrgrupu ar savu kultūru, atšķirīgu valodas dialektu un mentalitāti. Kopiena beidza pastāvēt 1939./1941. gados, kad lielākā daļa vācbaltiešu pārcēlās uz Vācijas okupēto Polijas daļu.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācieši sāka ieceļot Latvijas teritorijā sākot ar 12. gadsimta beigām, izveidojot savas valstis Livonijas Konfederācijas ietvaros. Asimilēja daļu no līviem, latviešiem un igauņiem, kas vairāku paaudžu laikā pārņēma vācisko dzīvesveidu un valodu, un līdz Pirmajam pasaules karam bija valdošais slānis Baltijas iekšpolitikā, ekonomikā un kultūrā (veidoja visu pilsētas kultūrvidi). Daudzi vācbaltieši 18.—19. gadsimtā pārcēlās uz Krievijas Impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur ieņēma augstus amatus impērijas pārvaldes aparātā. 1871. gadā 74% Krievijas Impērijas armijas virsnieku bija vācbaltieši.

1772. gadā sāka strādāt pirmais Rīgas teātris, kurā uzveda izrādes un operas. Vāciešu vidū izplatīta bija koru dziedāšana. 1761. gadā Rīgā dibināta “Musikalische Gesellschaft”, 1851. gadā “Rigasche Liederkranz”, 1859. gadā “Rigasche Sängerkreis”. Rēvelē 1857. gadā notika Baltijas vāciešu dziesmu svētki, kam četrus gadus vēlāk sekoja dziesmu svētki Rīgā. Koru dziedāšanas tradīciju pārņēma latvieši un igauņi, kas to turpina līdz mūsdienām.[3]

Vācieši nodibināja un par saviem līdzekļiem uzcēla Rīgas politehnikumu, kas līdz 1898. gadam bija vienīgais impērijā. Šeit strādāja pasaulē slavenie Vilhelms Ostvalds un Pauls Valdens. Rīgas politehnikums bija viens no lielākajiem Eiropā. 1885./86. mācību gadā tajā mācījās 856 studenti, kamēr Cīrihes politehnikumā 600 un Minhenes — 400 studenti.

Augstākajās mācību iestādēs, ģimnāzijās, mācības notika vāciski. Kurzemes guberņā bija 3, Livonijas guberņā 7 un Igaunijas guberņā 2 ģimnāzijas. Ģimnāziju mācību programma izmantoja Prūsijas paraugu. Baltijas provincēs vecākā un lielākā bija Tērbatas Universitāte, kas līdz 19. gadsimta beigām baudīja plašu iekšējo autonomiju no impērijas izglītības sistēmas un pārkrievošanas. 1886./87. mācību gadā Livonijas guberņā bija viena skola uz 920 iedzīvotājiem. Tikmēr Zviedrijā bija viena skola uz 900, bet Prūsijas Karalistē viena skola uz 682 iedzīvotājiem. Kurzemes guberņā bija pa vienai skolai uz 1070 iedzīvotājiem, ko var izskaidrot ar citu tautību un reliģiju klātbūtni — poļu, ebreju, baltkrievu. Skolu uzturēšanas izmaksas sedza muižniecība un zemniecība, valstij iesaistoties minimāli. Skolas parasti kontrolēja un tajās pasniedza luterāņu mācītāji. Nelielajā vāciešu kopienā bija viens no pasaulē augstākajiem augstskolu absolventu rādītājiem. 1830. gados uz 100 000 vāciešu bija 300 studentu, kamēr Vācijā 35 uz 100 000. 20. gadsimta sākumā nedaudz vairāk kā 10% vāciešu bija augstākā izglītība, un laikraksti žēlojās par speciālistu pārprodukciju.[3]

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latviju un Igauniju atstāja ap 40 000 vācbaltiešu, no kuriem dzimtenē atgriezās tikai apmēram 10 000.[4] Vācbaltiešu skaits turpināja samazināties arī 20-30. gados. Ja 1914. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvoja 162 tūkstoši, tad 1938. gadā — tikai 85 tūkstoši vācbaltiešu. Tomēr arī starpkaru periodā līdz pat 1939. gadam vācbaltiešiem bija liela loma Latvijas ekonomikā: 1935. gadā no 922 lielajiem rūpniecības uzņēmumiem 15,7% piederēja vāciešiem, tie ražoja 36,7% kopprodukcijas.[5]

Vācbaltiešu izceļošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vācbaltiešu pārvietošanas shēma uz Vartas novadu okupētajā Polijā 1939. gadā
Pamatraksts: Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm

Drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 6. oktobra runā Hitlers aicināja PSRS, Latvijā, Igaunijā un Itālijā dzīvojošos etniskos vāciešus pārcelties uz Vācijas okupēto Poliju. Tas, ka Molotova—Ribentropa pakts paredzēja Baltijas valstu nonākšanu PSRS interešu sfērā, bija iemesls, kāpēc Ādolfs Hitlers izsludināja vācbaltiešu pārvietošanu (Umsiedlung), kas paredzēja Latvijā un Igaunijā dzīvojošos vāciešus izmitināt uz dzīvi Vācijas nupat okupētajā Polijas teritorijas daļā.

No 1939. gada 7. novembra līdz 16. decembrim no Latvijas izceļoja aptuveni 47 000 vācbaltiešu, bet palika ap 4000—7000. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā daudzi Latvijā palikušie vācbaltieši vērsās Vācijas vēstniecībā ar izceļošanas lūgumiem, tādēļ 1941. gada 10. janvārī Vācijas un PSRS valdības parakstīja vienošanos par papildu izceļošanas atļaušanu.[6]

No 1939. gada oktobra līdz 1940. gada maijam ap 14 000 vāciešu atstāja Igauniju. Pēc Igaunijas okupācijas un pievienošanas PSRS, papildus vēl 7500 vācieši pameta Igauniju laikā no 1941. gada janvāra līdz aprīlim.[7]

Šobrīd lielākā daļa vācbaltiešu dzīvo Vācijā, mentalitātes, valodas un kultūras ziņā vēl joprojām atšķiroties no vāciešiem.

Vācbaltiešu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Deklarētā tautība 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
vācieši 137 312 58 097 70 964 69 855 62 144 1609 5413 3299 3783 3465 3042

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojami vācbaltieši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Cerūzis, R. Vācu faktors Latvijā (1918—1939). Rīga: LU Akadēmiskais apgads, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. — 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. — Vesta LK: Rīga, 2011. — 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. — Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680
  • Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
  • Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. — LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
  • Vācbaltieši Latvijā (1918—1941). / Sērija: Vēstures avoti augstskolai, VIII sējums / sast. Dr. hist. Inesis Feldmanis — Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds: Rīga, 2016., 246 lpp.
  • Baiba Jaunslaviete. Ieskats vācbaltiešu dziesmu svētku vēsturē. // Mūzikas akadēmijas raksti. — Latvijas Mūzikas akadēmija: Rīga, 2007. 33.-53. lpp. ISBN 978-9984-588-38-4

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ According to Gerhard Reichling, out of 250,000 Germans deported from the Baltic states in the Flight and expulsion of Germans 239,000 were Protestant and 8,000 were Catholic.
  2. ↑ Gerhard Reichling, Die deutschen Vertriebenen in Zahlen, part 1, Bonn: 1995, pp. 8
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 THE ROLE OF THE DEUTSCHBALTEN IN THE CULTURAL AND ECONOMIC DEVELOPMENT OF RUSSIA’S BALTIC PROVINCES IN THE 19th CENTURY
  4. ↑ Michael Garleff. Die Deutschbalten als nationale Minderheit in den unabhaengigen Staaten Estland und Lettland. In Gerd von Pistohlkors (Hg.) Deutsche Geschichte im Osten Europas. Bd. 4, Baltische Laender. Siedler Verlag, Berlin, 1994, S. 492
  5. ↑ Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā 71. lpp.
  6. ↑ Maria Fiebrandt. Auslese für die Siedlergesellschaft. Die Einbeziehung Volksdeutscher in die NS-Erbgesundheitspolitik im Kontext der Umsiedlungen 1939—1945. Vandenhoeck & Ruprecht, 2014 — 671 Seiten ISBN 978-3-525-36967-8
  7. ↑ «Phase I: the Soviet occupation of Estonia in 1940—1941». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 11. februārī. Skatīts: 2014. gada 4. februārī.
  8. ↑ Atjaunotajā Vērmanes dārzā atklāj pieminekli Annai Vērmanei

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vācbaltieši&oldid=4161477"