Vladimirs Mincs
| ||||||||||||
|
Zēvs Volfs Mincs jeb Vladimirs Mincs (1872—1944) bija Latvijas ebreju izcelsmes ķirurgs un sabiedriskais darbinieks. Maskavas universitātes (1918-1920) un Latvijas Universitātes (1940-1941) ķirurģijas profesors.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1872. gada 16. septembrī Daugavpils dzelzceļa būvuzņēmēja Ehila Mihla Minca piecu bērnu ģimenē kā Zēvs Volfs Mincs.[1]. No 1883. līdz 1889. gadam viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, 1895. gadā pabeidza Tērbatas universitātes medicīnas fakultāti, strādāja profesora Vernera Cēges fon Manteifeļa vadītajā ķirurģijas klīnikā un 1896. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju. Pēc tam viņš gadu papildinājās Dž.Ā.Izraēla ķirurģijas un uroloģijas privātklīnikā Berlīnē [2], kur apguva ķirurģiskās aseptikas principus.
1897. gadā Mincs apmetās Maskavā, strādāja Starojakaterinas slimnīcā (1898-1920). No 1904. līdz 1916. gadam viņš bija Viskrievijas ķirurgu biedrības sekretārs un laikraksta "Ķirurģijas vēstnesis" (Хирургический вестник) redaktors, No 1906. gada Maskavas universitātes slimnīcas ķirurģiskās klīnikas privātdocents un Maskavas Evaņģēliskās slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs (1910-1917). Pirmā pasaules kara laikā viņš 1917. gadā kļuva par Maskavas Augstāko sieviešu kursu Medicīnas fakultātes profesoru, 1918. gadā par Maskavas universitātes Hospitālās ķirurģijas klīnikas profesoru. Pēc 1918. gada augusta atentāta pret Ļeņinu profesors Mincs viņam veica ķirurģisku operāciju. Pēc veiksmīgas Ļeņina ārstēšanas Mincs lūdza atļauju atgriezties Latvijā, kas viņam tika atļauts 1920. gadā.
No 1924. gada Mincs vadīja Rīgas ebreju slimnīcas Bikur cholim ķirurģisko nodaļu un konsultēja pacientus sava brāļadēla Mihaela Minca privātklīnikā Baznīcas ielā 19. 1926. gadā viņš veica pirmo plaušu lobektomijas operāciju, bet 1938. gadā pirmo iedzimtas sirdskaites operāciju Latvijā.[2] Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Vladimiru Mincu iecēla par Latvijas Universitātes ķirurģijas klīnikas vadītāju. Pēc 1941. gada Latvijas okupācijas Vladimiru Mincu ieslodzīja Rīgas geto, kur 1943. gadā viņš izveidoja slimnīcu.[3]
Pēc atteikšanās operēt trīs nacistu virsniekus Mincu pārveda uz Rīgas Ķeizarmeža (Mežaparka) koncentrācijas nometni, bet 1944. gadā deportēja uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni Vācijā, kur viņš mira 1944. gada 12. novembrī[4].
Viņa vecākais brālis jurists, politiķis un sabiedriskais darbinieks Pauls Mincs mira kādā no GULAG koncentrācijas nometnēm Sibīrijā.
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ М. Бобе. Евреи в Латвии. Часть 5. Глава 21. Люди и их дела. Рига, Шамир 2006, стр. 354-358
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas ķirurģijas profesori. Sastādītājs A.Vīksna. Rīga, 2010. 15-17 lpp.
- ↑ Фрейдман Б. Выдающиеся врачи-евреи, жившие и работавшие в Латвии Сборник материалов научной конференции «Евреи в меняющемся мире». Латвийский университет, 1999. (krieviski)
- ↑ «Totenbuch - KZ Buchenwald». totenbuch.buchenwald.de. Skatīts: 2019-04-09.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- A. Gandzs. Profesora Vladimira Minca mūžs. Latvijas Ārsts, 1997, 9. nr. 580-581 lpp.
- A. Žvinklis. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.
- Альтшулер Б., Черфас Д. Профессор Минц. Рига, 1970. 72 стр. (krieviski)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- А. Мацкевич, биография Владимира Минца. (krieviski)
- Šarūnas Liekis. «Mincs, Vladimirs» (angļu). YIVO Encyclopedia. Skatīts: 2011-5-2. (angliski)
- Фрейдман Б. Выдающиеся врачи-евреи, жившие и работавшие в Латвии Сборник материалов научной конференции «Евреи в меняющемся мире». Латвийский университет, 1999. (krieviski)
- Павел Коршенков. «Его сердце и знания освещали путь страждущим». Динабург вести. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-06-10. Skatīts: 2011-5-3. (krieviski)
|