Pauls Mincs

Vikipēdijas lapa
Pauls Mincs
Latvijas darba ministrs
Amatā
1920. gada 19. decembris — 1921. gada 18. jūnijs
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Frīdrihs Ozoliņš
Pēctecis Roberts Dukurs

Dzimšanas dati 1868. gada 30. jūnijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Daugavpils, Daugavpils apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1941. gada 28. decembrī (73 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Krasnojarskas novads, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība Latvijas ebrejs
Politiskā partija Latvijas žīdu nacionāldemokrātiskā partija
Profesija Advokāts, politiķis, jurisprudences profesors
Augstskola Pēterburgas universitāte

Pauls Mincs (1868—1941) bija Latvijas ebreju izcelsmes jurists un politiķis, Latvijas Republikas darba ministrs (1920—1921), LU profesors. Latvijas Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pauls Mincs dzimis 1868. gada 30. jūnijā Daugavpils uzņēmēja Ehila Mihla Minca piecu bērnu ģimenē kā Šmuels Faivls Mincs.[1] 1881. gadā viņu nosūtīja mācīties uz Rīgas pilsētas ģimnāziju, kuru viņš pabeidza 1886. gadā un iestājās Pēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē.[2][3]

1890. gadā Mincs iestājās Tērbatas universitātes maģistratūrā, 1892. gadā aizstāvēja krimināltiesību maģistra disertāciju un sāka strādāt par advokātu Rīgā. 1898. gadā viņš dibināja un vadīja Krievijas ebreju kultūras veicināšanas biedrības Rīgas nodaļu.

1915. gadā Mincs vadīja no Kurzemes guberņas izdzīto ebreju palīdzības komiteju, 1917. gadā bija privātdocents Maskavas universitātē, 1918. gadā Tērbatas universitātē. 1918. gadā viņš atgriezās Rīgā un darbojās kā zvērinātais advokāts, piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā kā Tautas padomes loceklis, pēc Latvijas senāta dibināšanas 6. decembrī kļuva par tā locekli.

Pauls Mincs pildīja Valsts kontroliera pienākumus Kārļa Ulmaņa vadītajā otrajā un trešajā Pagaidu valdībā un Pirmajā Ministru kabinetā (1919-1920). 1920. gadā ievēlēts par Satversmes sapulces locekli.[4] Latvijas Satversmes līdzautors. Pēc tam viņš no 1920. gada 19. decembra līdz 1921. gada 18. jūnijam bija Darba ministrs. 1921. gada jūnijā jaunā valdība deklarēja sevi par "brīvu no minoritātēm" un Mincs zaudēja savu amatu.[5]

Pēc Latvijas Universitātes dibināšanas 1919. gadā Pauls Mincs kļuva par kriminoloģijas docentu, no 1921. gada par profesoru un 1921.-1930. gadā bija Latvijas Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs. 1922.-1930. gadā Mincs lasīja lekcijas krimināltiesībās, minoritāšu tiesībās un starptautiskajās tiesībās Rīgas Herdera institūtā. Līdztekus viņš vadīja Latvijas ebreju nacionāldemokrātisko partiju un bija Ebreju Palestīnas aģentūras loceklis. No 1934. gada Mincs kļuva par Latvijas delegātu starptautiskās krimināltiesību organizācijās Bernē un Bukarestē, piedalījās krimināllietu kongresos.

1939. gadā Mincs devās pensijā. Pēc Latvijas okupācijas viņš tika arestēts un deportēts uz PSRS, kur miris Krasnojarskas novada koncentrācijas nometnē 1941. gada 28. decembrī.[6]

Viņa jaunākais brālis ķirurgs Vladimirs Mincs mira Buhenvaldes koncentrācijas nometnē Vācijā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Die Lehre von der Beihilfe. Tiesību maģistra disertācija Tērbatas universitātē, 1892.
  • Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtliche Studien. Riga: Haecker, 1918. [2], 161 lpp. (vāciski)
  • Senāta izskaidrojošā darbība, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1. 1920. gads, 7.-28. lpp.
  • Vēl par 259(1).pantu, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.4/6. 1921. gads, 108.-112. lpp.
  • Krimināltiesību kurss: vispārējā daļa. 2., pārstr. un papild. izd. Rīga: aut. izd., 1934. 329 lpp.
  • La nuova Legislazione Penale della Lettonia . Roma: Istituto di studi legislativi, 1936. [10] p. (itāliski)
  • Kriminaltiesības: sevišķā daļa. 2., pārstr. un papild. iesp. Rīga : Latvijas Universitāte, 1939. ; 429 lpp.
  • Krimināltiesību kurss. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005. 2 sēj.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. М.Бобе. Евреи в Латвии. Часть 5. Глава 21. Люди и их дела. Рига, Шамир 2006, стр. 354-358
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas XIV. sējums. 1936. 27279-81 slejas
  3. «Pauls Mincs» (angļu). YIVO Encyclopedia. Skatīts: 2011-5-2.
  4. «Satversmes sapulces deputāti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 10. decembrī.
  5. [1]
  6. Daugavpils novadnieki Arhivēts 2015. gada 15. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Latgales Centrālā bibliotēka

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Žvinklis A. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Frīdrihs Ozoliņš
Latvijas darba ministrs
1920. gada 19. decembris1921. gada 18. jūnijs
Pēctecis:
Roberts Dukurs