Vojteks (1942.–1963. gada 2. decembris) bija Sīrijas brūnais lācis (Ursus arctos syriacus), ko Otrā pasaules kara laikā adoptēja 2. poļu korpusa karavīri. Viņam mazam esot māti nošāva mednieki, un viņu Irānas kalnos atrada jauns zēns. Pēc tam zēns viņu pārdeva grupai poļu karavīru, kuri atradās valstī pēc evakuācijas no Padomju Savienības. Lai nodrošinātu savu uzturēšanu un transportēšanu, viņš tika arī oficiāli iesaukts militārajā dienestā piešķirot lācim ierindnieka dienesta pakāpi un pēc kāda laika tika paaugstināts par kaprāli.[1]
Saskaņā ar leģendu, Montekasīno kaujas laikā Itālijā viņš palīdzēja poļu artilēristiem izkraut munīcijas kastes un kaujas laikā pat nesa šāviņus, ar ko viņš kļuva slavens starp Polijas un Lielbritānijas karavīriem.[2]
Jaundzimušo Vojteku 1942. gadā atrada irāņu zēns netālu no, visticamāk, Hamedānas. Zēns mazo lācēnu paslēpa savā mugursomā. Uz kalnu ceļa starp Hamedānu un Kangavaru zēns satika kravas automašīnu ar poļu karavīriem, kuri bija ieradušies Irānā no PSRS; kuri apstājās un piedāvāja viņam kaut ko ēst. Kamēr zēns ēda, lācēns izbāza galvu no mugursomas, ko pamanīja pārsteigtie poļu karavīri. Viņi piedāvāja zēnam nopirkt no viņa lācēnu apmaiņā pret vairākām bundžām ar konserviem, šokolādi, Šveices kabatas nazi un nedaudz naudas. Puika piekrita un atdeva lācēnu poļu karavīriem.
Lācēns bija ļoti mazs un pats pat nespēja sakošļāt un norīt barību, kā rezultātā karavīri to barojuši ar govs iebiezināto pienu, kas sajaukts ar ūdeni no improvizēta knupīša, kas bija izgatavots no degvīna pudeles. Lācēnam tika dots poļu vārds - Vojteks. Lai sasildītos, viņš gulēja uz krūtīm vienam no kareivjiem Pjotram, ar kuru Vojtekam vēlāk bija visciešākā draudzība.
Pēc kāda laika lācis kļuva par 22. artilērijas apgādes rotas neoficiālo talismanu un pat tika oficiāli iekļauts tās sastāvā. Drīz Otrais korpuss tika pārvests no Irānas uz Palestīnu, pēc tam uz Ziemeļāfriku un vēlāk uz Itāliju, un Vojteks visu šo ceļu ceļoja kopā ar poļu karavīriem.
Pēdējo mēnešu laikā Vojteks bija ievērojami pieaudzis, kā arī izbaudījis daudzus “cilvēciskus” priekus - karavīri viņam deva augļus, marmelādi, medu un sīrupu, un par īpaši labu uzvedību iedeva Vojteka dievināto alu (kas, pēc liecības, no poļu karavīra Augustīna Koroļevska, viņš bija iemācījies dzert gandrīz kā cilvēks). Saskaņā ar dažiem ziņojumiem lāci pat iemācīja smēķēt (lai gan, visticamāk, viņš tikai košļāja aizdedzinātas cigaretes). Turklāt karavīri, paši to nezinot, izrādījās unikāli dresētāji: viņu vadībā lācis iemācījās salutēt vecākās pakāpes karavīriem un cīnīties ar cilvēkiem (dažreiz ar trim vai četriem vienlaikus), nenodarot tiem nekādu kaitējumu un precīzi zinot, kad apstāties (tomēr vienmēr uzvarot šajās cīņās). Lācis drīz vien ieguva plašu popularitāti visu apkārtējo vienību militārpersonu un civiliedzīvotāju vidū un kļuva par sava veida neoficiālu talismanu. Kopā ar poļu karavīriem Vojteks devās no Irānas uz Irāku un pēc tam uz Sīriju, Palestīnu un Ēģipti. Karavīri Vojteku galvenokārt uztvēra nevis kā mājdzīvnieku, bet gan kā ieroču biedru. Neskatoties uz augumu un pieaugošo spēku, Vojteks bija ārkārtīgi miermīlīgs un paklausīgs.
Lai Vojteks varētu uzkāpt uz britu karaspēka transportkuģa, kas kopā ar Lielbritānijas 8. armijas karavīriem devās prom no Ēģiptes, lai piedalītos Itālijas kampaņā, viņš tika oficiāli iesaukts Polijas armijā un iesaukts 22. artilērijas apgādes rotā. Poļu karavīri Henriks Zakharevičs un Dimitars Šavlugo tika iecelti par lāča aizbildņiem. Pēc nolaišanās Itālijā lāci uzņēmuma lauka nometnēs un vienmēr tika arī uzbūvēta atsevišķa mājiņa no kravas automašīnā pārvadātas koka kastes, taču Vojtekam nepatika vientulība un gandrīz vienmēr lācis nakšņoja pie kāda no karavīriem teltī.
Vojteka “ugunskristības” bija Montekasīno kauja Itālijā. Polijas karaspēks iesaistījās kaujā maija vidū, lai aizstātu britu 78. divīziju, kas bija cietusi smagus zaudējumus. Atrodoties kalna nogāzē, viņi atradās nošķirti no galvenās karaspēka grupas, un viņiem bija ļoti vajadzīgas artilērijas šāviņu piegādes.
Vojteks palīdzēja karavīriem izkraut no kravas automašīnām kastes ar šāviņiem, izkraušanas laikā nenometot nevienu kasti. Iniciatīva palīdzēt esot nākusi no viņa paša: poļu karavīri stāstījuši, ka kādu dienu viņš piegājis pie kravas automašīnas, nostājies uz pakaļkājām un izstiepis priekšējās kājas. Virsnieks pasniedza Vojtekam kasti, viņš to paņēma un nesa, pēc tam viņš sāka patstāvīgi tuvoties kravas automašīnai, paņemt arvien jaunas kastes un nēsāt tās.
Vojteks ar šāviņu uz Polijas armijas 22. artilērijas apgādes rotas emblēmas.
Daudzas dienas diezgan skarbā reljefā un kalnainā ainavā, kas nebija īpaši ērta kustībai, Vojteks nesa kastes ar šāviņiem un pārtiku kalnā karojošajiem karavīriem, neskatoties uz nemitīgo šaušanu un smago artilērijas lielgabalu dārdoņu ap viņu; Šim neparastajam darbam bija liecinieki simtiem cilvēku, no kuriem daudzi neticēja notiekošajam, kamēr nebija redzējuši to savām acīm. Kā pateicības zīmi 22. rota (vēlāk kļuva par 22. transporta rotu) par savu jauno emblēmu izvēlējās lāča siluetu, kas ķepās nes artilērijas lādiņu (šo zīmējumu sākotnēji zīmējis viens no karavīriem), un šis simbols ir saglabāts līdz šai dienai - tas ir novietots uz visiem vienības transportlīdzekļiem.
1945. gadā Andersa armijas vienības, nespējot atgriezties dzimtenē, tika nosūtītas uz Lielbritāniju, kur drīz vien tika izformētas; Kopā ar viņiem devās arī lācis Vojteks. Sākotnēji viņš kopā ar vairākiem Andersa armijas karavīriem nokļuva Berkšīrā, Skotijā. Dzīvojot Hutonas ciematā netālu no Dansas pilsētas, Vojteks drīz kļuva populārs vietējo iedzīvotāju un preses vidū. Poļu un skotu asociācija iecēla Vojteku par vienu no saviem goda biedriem.
Pēc demobilizācijas 1947. gada 15. novembrī Vojtekam pajumti sniedza Edinburgas zoodārzs Skotijā. Tur viņš pavadīja savu atlikušo mūžu, vienmēr izbaudot lielu vietējo iedzīvotāju uzmanību. Reizēm Apvienotajā Karalistē palikušie Andersa armijas veterāni apciemoja savu biedru, mierīgi rāpjoties pāri žogam un piedāvājot lācim cigaretes vai izmetot tās viņam pāri žogam; Šajos brīžos parasti skumjais lācis, kurš cieta no kaulu slimības, pēc aculiecinieku stāstītā, atkal kļuva aktīvs un dzīvespriecīgs, nekļūdīgi atpazina savus draugus un smēķēja cigaretes.
1958. gadā Polijā uz īsu brīdi tika uzsākta reāla Vojteka “atgriešanās” kampaņa (lai gan lācis nekad nav apmeklējis Poliju). Tomēr Edinburgas zoodārza darbinieki paziņoja, ka ir gatavi nodot Vojteku Polijas varas iestādēm tikai ar viņa bijušo aizbildņu - Andersa armijas karavīru piekrišanu, kuri, būdami pārliecināti sociālistiskā režīma pretinieki Polijā, atbildēja ar kategorisku atteikumu.
Vojteks nomira 1963. gadā aptuveni 22 gadu vecumā. Viņa nāves brīdī viņa augstums bija vairāk nekā 180 cm un svars bija vairāk nekā 250 kg.[3]
↑Mansolas, Angelos. Monte Cassino January-May 1944: The Legend of the Green Devils. Fonthill Media, 2017. ISBN978-1-78155-602-3. At the time of his death, he weighed nearly 500 kilograms (1,100 lb) and over 1.8 metres (5'11 feet) tall.
«Kresy-Siberia Virtual Museum». kresy-siberia.org. 2014. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 30. jūlijs. Skatīts: 2014. gada 15. augusts.Ignorēts nezināms parametrs |url-status= Site devoted to preserving the history into which Wojtek fits.
.svg){kind=small}
_statue_in_Princes_Street_Gardens.jpg)
