Zaļganais kailgliemezis

Zaļganais kailgliemezis Limacus maculatus, (Kaleniczenko, 1851)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Gliemji (Mollusca)
Klase	Gliemeži (Gastropoda)
Apakšklase	Plaušgliemeži (Pulmonata)
Kārta	Kātacu plaušgliemeži (Stylommatophora)
Virsdzimta	Lauku kailgliemeži (Limacoidea)
Dzimta	Lauku kailgliemeži (Limacidae)
Ģints	Limacus
Suga	Zaļganais kailgliemezis (Limacus maculatus)
Sinonīmi
Limax ecarinatus (O. Boettger, 1881)

Zaļganais kailgliemezis (Limacus maculatus) ir lauku kailgliemežu dzimtas gliemezis. Tā ir Latvijā sveša sauszemes gliemežu suga, kas pirmo reizi konstatēta 2010. gadā. Lai noskaidrotu sugas izplatību, Latvijas Malakologu biedrība zaļgano kailgliemezi pasludināja par Gada gliemi 2024.

Apraksts

Izstiepta ķermeņa garums 10—12 cm (sarāvies 7—8 cm), epitēlija kroka — mantija sedz apmēram ⅓ no ķermeņa. Starp muguras viduslīniju un mantijas malu var saskaitīt 23 rievas. Elpošanas atvere atrodas mantijas mugurpusē. Ķermeņa pamatkrāsa olīvu vai pelēkzaļa, kas var mainīties atkarībā no vides apstākļiem, gliemja barošanās un vecuma. Mitrumā un labos barošanās apstākļos krāsa ir spilgtāka, nekā dzīvojot sausumā vai badojoties. Salīdzinot ar pieaugušiem dzīvniekiem, mazuļu krāsa parasti ir tumšāka. Uz pamatkrāsas ir dažādas formas un izmēra tumši plankumi. Mantijai krāsojums ir spilgtāks, nekā pārējam ķermenim.

Zaļganais kailgliemezis ir ļoti līdzīgs palsajam kailgliemezim (Limacus flavus). Informācijas avotos dažreiz abas sugas tiek sajauktas. Zaļganajam kailgliemezim ir vairāk plankumu, un tie sniedzas tālāk uz sāniem, tāpēc ķermenis izskatās tumšāks un zaļganāks. Arī taustekļi ir tumši pelēki vai gandrīz melni.

Barošanās un vairošanās

Barojas ar atmirušām augu daļām, sēnēm un ķērpjiem. Barībā var izmantot arī bojā gājušus dzīvniekus. Rudenī notiek pārošanās un olu dēšana. Dzīves cikls ilgst aptuveni vienu gadu.

Izplatība un biotopi

Dabiskais izplatības areāls ir Krimas pussala, Kaukāza kalni, Turcija, Rumānija un Bulgārija, kur zaļganais kailgliemezis apdzīvo lapu koku mežus. Cilvēku darbības rezultātā suga ir ievazāta arī vairākās Viduseiropas un Ziemeļeiropas valstīs, kā arī Britu salās. Savā introducētajā areālā suga bieži ir sinantropa, taču sastopama arī dabīgos biotopos — mežainās vietās zem akmeņiem un kritušiem kokiem.