Zemgales bīskapi
Zemgales bīskapi bija viduslaiku valdnieki Zemgales bīskapijā mūsdienu Zemgales un Sēlijas teritorijā.
1218. gadā Daugavas kreisajā krastā pēc ietekmīgā Daugavgrīvas abata Bernharda no Lipes iniciatīvas iekarotajā sēļu zemē tika izveidota Sēlijas bīskapija. Pēc Upmales zemes pakļaušanas viņš pārcēla savu rezidenci no Sēlpils uz Mežotni, kaut arī pats uzturējās Babītes pilī. Jau pēc bīskapa Bernharda nāves bīskaps Alberts panāca to, ka sēļu zemes pārgāja viņa valdījumā un Sēlijas bīskapija ieguva Zemgales bīskapijas vārdu. Pēc neveiksmīgajiem krusta kariem pret zemgaļiem un žemaišiem Romas pāvests piekrita Zemgales bīskapiju likvidēt un pievienot Livonijas ordeņa zemēm. Pēdējais Zemgales bīskaps Heinrihs kļuva par Kurzemes bīskapu.