Pāriet uz saturu

Zvirbuļu vanags

Vikipēdijas lapa
Zvirbuļu vanags
Accipiter nisus (Linnaeus, 1758)
Zvirbuļu vanaga tēviņš
Zvirbuļu vanaga tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVanagveidīgie (Accipitriformes)
DzimtaVanagu dzimta (Accipitridae)
ApakšdzimtaVanagu apakšdzimta (Accipitrinae)
ĢintsVanagu ģints (Accipiter)
SugaZvirbuļu vanags (A. nisus)
Izplatība

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks
  Sastopams ziemošanas sezonā
Zvirbuļu vanags Vikikrātuvē

Zvirbuļu vanags jeb zvirbuļvanags (Accipiter nisus) ir neliela auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas pieder pie īsto vanagu apakšdzimtas (Accipitrinae). Zvirbuļu vanagam ir 6 pasugas, no kurām Latvijā sastopama nominālpasuga — Accipiter nisus nisus.[1]

Zvirbuļu vanags mīt Vecās pasaules mērenajā un subtropu joslā. Ziemeļu reģionu populācijas ir gājputni un ziemu pavada dienvidos, bet dienvidu reģionu populācijas ir nometnieki vai pārlido nelielus attālumus areāla robežās. Zvirbuļu vanags ir sastopams viscauri Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Latvijā tas ir parasts ligzdotājs, tomēr daudz lielāks skaits Latvijas teritoriju caurceļo. Mazais plēsējs ir regulāri novērojams arī ziemā.[1]

Mūsdienās zvirbuļu vanags ir viens no izplatītākajiem plēsīgajiem putniem Eiropā, lai gan pēc Otrā pasaules kara Eiropas populācija bija gandrīz iznīcināta. Galvenais iemesls populācijas izmiršanai bija organohlorīna pesticīds. Tā plašais un intensīvais pielietojums bija pietiekams, lai daudzus putnus nogalinātu uzreiz un citus inficētu. Inficētie putni dēja olas ar mīkstu čaumalu, līdz ar to perēšanas laikā tās sabruka. Pēc aizlieguma pesticīdu izmantot lauksaimniecībā putnu populācija atjaunojās, un pašreiz tā netiek uzskatīta par apdraudētu sugu.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zvirbuļu vanaga mātīte
Zvirbuļu vanaga tēviņa apspalvojums ir košāks un piesātinātāks nekā mātītei

Zvirbuļu vanags ir maza auguma plēsīgais putns, ar īsiem, platiem spārniem un garu asti, kas nodrošina labas manevrēšanas spējas starp kokiem mežā. Mātītes ir līdz pat 25% lielākas par tēviņiem[2] un var svērt pat divas reizes vairāk.[3] Pieaudzis tēviņš ir 29-34 cm garš, tā spārnu plētums ir 59–64 cm un svars 110-196 g.[3] Tēviņa mugura ir zilganpelēka vai pelēka, bet pavēdere un krūtis gaišas ar smalkām, sarkanbrūnām vai oranži brūnām josliņām. Mātītes ķermeņa garums ir 35–41 cm, spārnu plētums 67–80 cm, bet svars 185-342 g.[3] Tās mugura ir tumši brūna vai brūni pelēka, pavēdere gaiša ar tumši brūnām josliņām. Acis koši dzeltenas vai oranžas. Tēviņiem uzknābja nāss paugurs ir koši dzeltens, bet mātītēm un jaunajiem putniem pelēki dzeltens. Jaunajiem putniem ir salīdzinoši gaiši brūna mugura un pavēderes brūnās joslas neveido tik košu kontrastu kā pieaugušajiem putniem.

Augumā zvirbuļu vanags ir līdzīgs īskāju vanagam (Accipiter brevipes), bet lielāks nekā šikra (Accipiter badius). Tā kā mātītes ir lielākas nekā tēviņi, tad nepieredzējušam vērotājam to ir viegli sajaukt ar vistu vanaga (Accipiter gentilis) tēviņu. Tomēr salīdzinoši zvirbuļu vanaga mātītes uzbūve ir smalkāka un trauslāka. Tās augums ir slaidāks, spārni īsāki un astes gals veido taisnstūra formu. Lidojot zvirbuļu vanagam ir ātrāks spārnu vēziens.[4]

Zvirbuļu vanagam ir ass, līks un neliels knābis, kas tiek izmantots upura spalvu noplucināšanai un medījuma saplosīšanai. Tā dzeltenās kājas un pirksti ir gari, piemēroti medījuma satveršanai un nogalināšanai. Ārējais pirksts ir izteikti garš un slaids. Iekšējais pirksts un atpakaļ ejošais pirksts ir salīdzinoši īsi un masīvi. Vidējais pirksts ir visgarākais, un tas tiek lietots, lai satvertu upuri. Zvirbuļu vanags spēj sakļaut pirkstu tik cieši, ka neveidojas ne mazākā spraudziņa starp medījumu un pirkstu.[5]

Lidojumam raksturīgs ritms — spārnu vēziens, vēziens, planēšana. Planēšana ir nelīdzena un viļņaina.[6]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tipiska meža ainava, kādā mājo zvirbuļu vanags
Visbiežāk zvirbuļu vanags medī zvirbuli
Pirms apēšanas zvirbuļu vanags savu upuri noplūc

Zvirbuļu vanags ir sastopams dažādos mežos un atklātā ainavā ar atsevišķiem kokiem.[7] Vislabprātāk tas uzturas un medī mežmalās. Protams, migrācijas laikā tos var novērot jebkādā biotopā. Zvirbuļu vanags arī atšķirībā no vistu vanaga ir sastopams pilsētās un dārzos cilvēku mājokļu tuvumā. Tas pat reizēm ligzdo pilsētas parkos.[7]

Zvirbuļu vanaga ziemeļu populācijas ziemas laikā migrē uz dienvidu reģioniem, sasniedzot Ziemeļāfriku un Indiju. Pirmie migrēt sāk jaunie putni, turklāt mātītes ātrāk par tēviņiem.[8] Bet tēviņi lido tālāk uz dienvidiem. Vidējais migrācijas attālums tēviņiem ir 1328 km, mātītēm 927 km.[4]

Medības un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zvirbuļu vanags ir galvenais mazo, mežā dzīvojošo putnu ienaidnieks,[9] lai gan tikai 10% no uzbrukumiem ir sekmīgi.[10] Medībās zvirbuļu vanags izmanto pārsteiguma taktiku. Pirms uzbrukuma tas slēpjas koku zaros un vēro apkārtni. Zvirbuļu vanags sagaida medījumu tam pienākam samērā tuvu, tad uzbrūk upurim strauji, ātri un enerģiski. Var sekot neliela pakaļdzīšanās. Reizēm zvirbuļu vanags lido ar kājām gaisā, lai varētu saķert upuri no apakšas, vai skrien garā zālē pa zemi, sekojot medījumam.[4]

Zvirbuļu vanaga tēviņa medījums parasti sver līdz 40 g, retu reizi līdz 120 g. Mātītes spēj noķert lielāku medījumu, tas var sasniegt 500 g vai pat vairāk. Katru dienu tēviņam jāapēd 40—50 g gaļas, mātītei 50—70 g. Gada laikā viens zvirbuļu vanagu pāris nogalina apmēram 2200 zvirbuļus, 600 melnos mežastrazdus un 110 lauku baložus.[4]

Zvirbuļu vanagu tēviņu iecienītākais medījums ir zīlītes, žubītes, zvirbuļi un stērstes. Mātīte bieži medī strazdus. Lielāka auguma upuri, tādi kā baloži un žagatas, uzreiz nenomirst un var būt dzīvi, kamēr tos plēsējs ar knābi saplēš. Kopumā ir datētas 120 putnu sugas, kuras zvirbuļu vanags medī, lai gan tas ir atkarīgs ne tikai no ģeogrāfiskā reģiona, bet arī no indivīda. Parasti tas uzbrūk lidojošiem putniem, bet reizēm, ja nejaušība ļauj, izēd arī ligzdguļus no ligzdām. Zvirbuļu vanags medī arī mazus zīdītājus, sikspārņus ieskaitot,[11] neatsakās no maitas, bet kukaiņus tas medī ļoti reti.[4]

Mazāks upuris tiek nogalināts saķeršanas trieciena brīdī vai nožņaugts ciešajā satvērienā ar garajiem pirkstiem un nagiem. Ja upuris ir lielāks, uzreiz nemirst un, spēcīgi vicinot spārnus, cenšas atbrīvoties no plēsēja, zvirbuļu vanags izmanto savu garo kāju priekšrocību. Tas nostājas uz upura, to piespiežot cieši pie zemes, un ar aso knābi noplūc spalvas un saplosa miesu.[5] Zvirbuļu vanags savam medījumam pirms apēšanas vienmēr noplūc spalvas. Pirmā tiek apēsta krūšu gaļa. Kaulus tas neēd, bet tie var tikt salauzti. Kā citiem plēsīgajiem putniem arī zvirbuļu vanagiem kuņģī veidojas nesagremotu spalviņu kamols, kas ir 25—35 mm garš un 10—18 mm plats. Kamolam ir piliena forma — vienā galā tas ir noapaļots, bet otrā smails. Kamoli ik pa laikam tiek atrīti.[12]

Ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zvirbuļu vanaga dabīgie ienaidnieki ir plīvurpūce, meža pūce, vistu vanags, lielais piekūns, klinšu ērglis, ūpis, rudā lapsa, akmeņu cauna un meža cauna.[13]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zvirbuļu vanaga olas
Mazuļi paliek ligzdā līdz tie sasniedz 27—28 dienu vecumu

Zvirbuļu vanags ligzdo dažāda tipa mežos, bieži tie ir skujkoku vai jauktu koku meži. Tam nepatīk nedz pārāk biezi meži, nedz pārāk skraji. Ligzda parasti tiek iekārtota kāda zara žāklē, pēc iespējas tuvāk stumbram. Ja vanags ligzdo kokā, tad ligzda ir apakšējos zaros, bet, ja krūmā, tad pašā augšā. Katru gadu tiek būvēta jauna ligzda. Parasti jaunā ligzda atrodas netālu no iepriekšējās ligzdas. Reizēm zvirbuļu vanags izmanto vecu lauka baloža ligzdu kā pamatni jaunajai ligzdai. Ligzdu pamatā būvē tēviņš. Tā tiek vīta no lokaniem zariem, kas ir apmēram 60 cm gari. Kad ir izdētas olas, tad ligzda tiek papildināta un izoderēta ar smalkiem zariņiem un miziņām.[4]

Pārošanās laikā tēviņš nedaudz zaudē svaru, jo šajā laikā baro mātīti. Mātītei vislielākais svars ir maijā, olu dēšanas laikā, bet vismazākais augustā, pēc putnēnu izaudzināšanas. Dējumā parasti ir 4—5 olas, lai gan olu skaits dējumā un sekmīga putnēnu izaudzināšana ir atkarīga no mātītes svara olu dēšanas laikā, kad tēviņš to baro.[14] Olas ir gaiši zilas ar brūniem raibumiņiem. Ola ir 35–46 mm gara un 28–35 mm plata.[15] Tā sver apmēram 22 g, no kopējās masas veselīgai olai 8% ir čaumalas masa.[2] Olas tiek dētas ar 2—3 dienu intervālu. Ja dējums aiziet bojā, mātīte dēj otrreiz, bet otrajā reizē olas ir mazākas.[4] Dzimumbriedums tiek sasniegts 1—3 gadu vecumā. Zvirbuļu vanags veido monogāmus pārus uz daudziem gadiem. Pāris atgriežas perēt vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus no vietas. Ja kāds no pāra aiziet bojā, tiek atrasts cits partneris. Jauns partneris var būt saistīts ar perēšanas teritorijas izmaiņu. Vecāki putni cenšas teritoriju nemainīt. Ir novērots, ka pāri, kas nemaina teritoriju, ir sekmīgāki jaunās paaudzes audzināšanā.

Inkubācijas periods ilgst 33 dienas. Putnēni izšķiļoties ir klāti ar baltām dūnām. Pirmās 8—14 dienas un arī vēlāk lietainā laikā māte paliek pie putnēniem, par tiem rūpējoties un tos barojot, bet medījumu pienes tēviņš. Pirmajā nedēļā tas ir apmēram 6 reizes dienā, otrajā nedēļā 8 reizes, bet vēlāk 10 reizes dienā. Pēc apmēram divām nedēļām arī mātīte sāk medīt.[4] Pēc 24—28 dienām, kas pavadītas ligzdā, jaunie putnēni sāk kāpt laukā no ligzdas un tupēt uz zara. Drīz tie sāk arī lidot. Vecāki turpina barot mazuļus vēl 28—30 dienas, kamēr tie pilnībā apgūst lidošanas māku. Kad vecāki pārtrauc jaunos vanagus barot, tie dodas pasaulē.[5]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Zvirbuļu vanags». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 25. februārī.
  2. ↑ 2,0 2,1 BTO: Sparrowhawk Accipiter nisus (Linnaeus, 1758)
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi (1994) Handbook of the Birds of the World. Vol 2. New World Vultures to Guineafowl. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-15-6
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 BWPi: The Birds of the Western Palearctic on interactive DVD-ROM. London: BirdGuides Ltd. and Oxford University Press. 2004. ISBN 1-898110-39-5.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 Newton, Ian (1986) The Sparrowhawk. T & A.D. Poyser Ltd. Calton. ISBN 0-85661-041-0
  6. ↑ Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter (1999). Collins Bird Guide. London: HarperCollins. pp. 92–93. ISBN 0-00-219728-6.
  7. ↑ 7,0 7,1 Jonsson, Lars (1996). Birds of Europe. London: Helm. pp. 134–135. ISBN 0-7136-4422-2.
  8. ↑ Forsman, Dick (1999). The Raptors of Europe and The Middle East: a Handbook of Field Identification. London: Christopher Helm. pp. 244–255. ISBN 0-7136-6515-7.
  9. ↑ Post, P.; Götmark, F. (1996). "Prey selection by Sparrowhawks, Accipiter nisus: relative predation risk for breeding passerine birds in relation to their size, ecology and behaviour". Philosophical Transactions: Biological Sciences 351 (1347): 1559–77. Bibcode 1996RSPTB.351.1559G
  10. ↑ Burton, Robert (2006). Garden Bird Behaviour. New Holland. p. 134. ISBN 1-84537-597-1
  11. ↑ The impact of predation by birds on bat populations in the British Isles
  12. ↑ Brown, R.; Ferguson J.; Lawrence M.; Lees, D. (1999). Tracks & Signs of the Birds of Britain & Europe – an Identification Guide. London: Helm. pp. 76, 89. ISBN 0-7136-5208 Nepareizs ISBN.
  13. ↑ Holloway, S. (1996). The Historical Atlas of Breeding Birds in Britain and Ireland. London: T. & A.D. Poyser Ltd.. pp. 116–117. ISBN 0-85661-094-01 Nepareizs ISBN
  14. ↑ «Weights, breeding, and survival in European Sparrowhawks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. janvārī. Skatīts: 2012. gada 25. februārī.
  15. ↑ Walters, Michael (1994). Eyewitness Handbooks: Birds' Eggs. Dorling Kindersley. p. 57. ISBN 1-56458-175-6

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zvirbuļu vanags
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zvirbuļu_vanags&oldid=3708012"