Kvazārs

Kvazārs ir aktīvas galaktikas kodols tā attīstības sākuma stadijā. Tas izstaro milzīgi lielu enerģiju. Kvazāri ir vieni no jaudīgākajiem objektiem Visumā. Vēl jaudīgākas ir tikai hipernovas, taču tās staro tikai dažas sekundes, kamēr kvazāri darbojas pastāvīgi.

Termins 'kvazārs' cēlies no angļu valodas un nozīmē 'zvaigznei līdzīgs objekts' (quasi-stellar object). Pirmais šo nosaukumu pielietoja ķīniešu izcelsmes ASV astrofiziķis Hong-Yee Chiu .

Kvazāri veidojās, kad pirms miljardiem gadu tumšās matērijas sakopojumu gravitācija pievilka apkārt esošo "parasto" gāzveida matēriju (galvenokārt ūdeņradi). Radās gigantiskas "superzvaigznes", miljoniem reižu smagākas par parastajām. Šādas masīvas zvaigznes ļoti ātri iztērēja savus kodoldegvielas krājumus, un gravitācija tās saspieda, veidojoties masīviem melnajiem caurumiem. Apkārtējā gāze joprojām turpina plūst uz šiem melnajiem caurumiem, formējot akrēcijas diskus un atbrīvojot lielus enerģijas daudzumus. Kvazāra starojums var desmitiem un simtiem reižu pārsniegt mūsu Piena Ceļa galaktikas kopējo starojumu, tajā pašā laikā kvazāra leņķiskie izmēri ir niecīgi. Tā kā kvazāri atrodas ļoti tālu, tiem piemīt liela kosmoloģiskā sarkanā nobīde, tādēļ, no Zemes raugoties, tie diezgan daudz izstaro radioviļņu diapazonā, bet visvairāk — spektra infrasarkanajā daļā.^[1] Tajā pašā laikā kvazāriem to milzīgās masas dēļ ir novērojama arī papildu sarkanā nobīde gravitācijas ietekmē, kā to paredzēja Alberts Einšteins savā vispārīgajā relativitātes teorijā.