Pāriet uz saturu

Paruna

Vikipēdijas lapa
"Nav dūmu bez uguns" (latviešu sakāmvārds)

Paruna, sakāmvārds jeb tautas teiciens ir vienkāršs, kodolīgs un konkrēts izteiciens, kas ietver vispārinātu spriedumu par dzīvi vai cilvēku attiecībām,[1] atspoguļojot vispārēju patiesību. Šie izteicieni ir balstīti uz tautas gudrību, praktisku pieredzi un izplatītām nozīmēm, padarot tos par neatņemamu daļu no kultūras mantojuma. Parunas parasti ir saistītas ar populāri zināmām un atkārtotām situācijām, un tām bieži vien piemīt metaforisks raksturs, kas padara tās izteiksmīgas un viegli atceramas. Atšķirībā no sakāmvārdiem, parunās bieži tiek izmantoti salīdzinājumi, piešķirot tiem papildu stilistisku niansi.

Parunas un sakāmvārdus dēvē arī par parēmijām, un tās kopā ar mīklām pieder pie brahiloģismiem. Zinātne, kas pēta parunu un sakāmvārdu izcelsmi, attīstību un funkcijas, tiek saukta par paremioloģiju (grieķu: παροιμία, paroimía — ‘sakāmvārds’). Šiem izteicieniem ir nozīmīga loma ikdienas saziņā, ne tikai bagātinot valodu, bet arī nododot no paaudzes paaudzē tautas kolektīvo gudrību un morāles normas.

Paruna un sakāmvārds ir tautas valodā iesakņojušies izteicieni, kas kodolīgi un metaforiski izsaka vispārējus dzīves novērojumus, morāles normas vai padomus. Šie izteicieni tiek plaši izmantoti ikdienas saziņā, lai izteiktu domu vai vēstījumu, izmantojot vienkāršu un labi saprotamu formu. Sakāmvārdi bieži atspoguļo sabiedrībā pastāvošas normas un vērtības, kļūstot par kolektīvās gudrības un pieredzes nesējiem. Parunām un sakāmvārdiem raksturīga ritmika vai paralēlisms, kas palīdz tos viegli iegaumēt un atkārtoti izmantot dažādās situācijās.

Lai gan termini ‘paruna’ un ‘sakāmvārds’ bieži tiek izmantoti kā sinonīmi, pastāv noteiktas atšķirības starp šiem jēdzieniem. Sakāmvārds parasti ir īss, labi zināms teiciens, kas ietver vispārēju patiesību vai dzīves mācību, bieži vien izteiktu kodolīgā formā. Piemēram, sakāmvārds “Visgardāk smejas pēdējais” norāda uz pacietības un laika nozīmīgumu. Savukārt paruna ir tuvāka metaforiskiem izteicieniem, kas var nebūt tieši saistīti ar vispārēju patiesību, bet vairāk ar konkrētiem novērojumiem vai salīdzinājumiem. Piemēram, paruna “Kā auns pie jauniem vārtiem” raksturo neziņu, nesaprašanu, ko darīt.

Lai gan abas formas ir tautā plaši izplatītas un bieži pārklājas, parunas biežāk izmanto salīdzinājumus, kamēr sakāmvārdi mēdz būt tiešāki savā vēstījumā.

Papildus parunām un sakāmvārdiem, pastāv arī citi līdzīgi jēdzieni, kas atspoguļo tautas vai individuālās gudrības izpausmes. Tie ir šādi:

  • frazeoloģismi ir izteicieni, kuriem ir fiksēta, figurāla nozīme, kas bieži atšķiras no vārdu tiešās nozīmes, piemēram, izteiciens “sēdēt uz diviem krēsliem” nozīmē mēģināt darīt divas nesavienojamas lietas vienlaicīgi;
  • aforismi ir īsi, asprātīgi izteicieni, kas bieži pauž dziļas patiesības vai novērojumus par dzīvi. Tie bieži ir filozofiski vai intelektuāli rakstura, piemēram, “zināšanas ir spēks”.

Kaut arī šie jēdzieni dažkārt pārklājas un tiem ir līdzīgas funkcijas un lietojumi, katram ir savas specifiskās īpašības un pielietojuma konteksts. Parunas un sakāmvārdi kā valodas formas izceļas ar savu tautas izcelsmi un plašo lietojumu kultūras un valodas kontekstā.

Sakāmvārdu izcelsme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi sakāmvārdi ir zināmi teju vai visā pasaulē, tie ir ļoti līdzīgi. Pētnieki vēl joprojām nav atraduši atbildi uz šo jautājumu.[2] Ir bijuši mēģinājumi noskaidrot izplatītāko sakāmvārdu izcelsmi, bet tie ir bijuši neveiksmīgi, vai pat nav nemaz iespējams to paveikt.[2] Sakāmvārdu klasifikācijā tiek izmantots termins "starptautisks sakāmvārdu celms", kur iekļauj līdzīgos sakāmvārdus dažādās valodās. Pētnieki šo sakāmvārdu celmu piedēvē Džefrijam Čoseram vai Viljamam Šekspīram, daži pētnieki to saista arī ar Ēzopa fabulām.

Latviešu sakāmvārdi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinājumā ar citu valstu un tautu sakāmvārdiem, latviešu sakāmvārdos salīdzinoši bieži ir sastopams velns.[2] Visbiežāk viņš ir kā blēņdaris, joku plēsējs. Velns tiek saistīts arī dabu. Bieži tiek uzsvērta arī darba nozīme ikdienas dzīvē, piemēram, "katram darbam sava svētība" vai "acis darba nobijās, rokas darba nebijās". Nereti sakāmvārdos tiek uzsvērts taisnīgums un noniecināta liekulība.

  1. Daina Štokmane, Iveta Vīduša. Literatūra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 112. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 Dace Kokarēviča. «Kāpēc klusēšana vairs nav zelts. Sakāmvārdu līkumotie ceļi». Latvijas Avīze, 2017. gada 24. jūnijs. Skatīts: 2018. gada 14. maijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]