Svētdiena, senāk latviešu tradīcijās arī pussvēte vai pussvēta[1], līdzīgi kā citur Eiropā, ir nedēļas septītā diena, bet citās valstīs, piemēram, ASV, Kanādā, Japānā, svētdiena ir nedēļas pirmā diena. Izraēlā un islāma zemēs svētdiena ir parasta darba diena.
Senajā Romā svētdiena bija veltīta Saulei (šī tradīcija saglabājusies vēl no senās Ēģiptes). Daudzās valodās svētdienas nosaukums atvasināts no Saules (vācu: Sonntag, angļu: Sunday). Romā bija dažādi nedēļas iedalījuma veidi, bet septītā nedēļas diena svētdiena bija Mitras kultā, kas kļuva populārs Romas leģionāru vidū.
Ar kristietības izplatīšanos svētdiena tās kontrolētajā pasaules daļā kļuva par Dievam veltītu dienu, kas rezervēta reliģiskajam kultam un atpūtai. Pēc jūdu tradīcijas un saskaņā ar Mozus baušļiem, cilvēkiem ir jāsvētī sestdiena jeb sabata diena, kura Radīšanas stāstā minēta kā Dieva atpūtas diena pēc pasaules radīšanas. Saskaņā ar Bībeli, šī diena ir iedibināta saskaņā ar Dieva gribu tajā pašā laikā, kad Mozus jūdiem pasludināja 10 baušļus. Sabats ir Mozus Derības zīme, līdzīgi kā Noas derības zīme bija varavīksne. Kristieši mūsdienās svētī t.s. "jauno sabatu", Jēzus augšāmcelšanās dienu, kas pēc jūdu tradīcijas ir pirmā nedēļas diena. Jau pirmie kristieši, apustuļi nosprieda, ka nejūdu kristiešiem nav saistošas jūdu tradīcijas, t.sk. apgraizīšana, sabats un dažādie noteikumi attiecībā uz pārtiku.
Romas Imperators Konstantīns 321. gada 7. martā izdeva pavēli, ka turpmāk visiem jāsvēta svētdiena un tā ir atpūtas diena, lai gan zemniekiem tika ļauts veikt vajadzīgos lauka darbus. Kopš tā laika svētdienas svinēšana kļuva par neatņemamu kristīgās kultūras sastāvdaļu, un ar laiku tika arvien vairāk nostiprināta tautā ar jauno nozīmi - dievam veltītā diena.
