Labāk zināmais Gofmaņa devums sociālajā teorijā ir viņa pētījumi par simbolisko saskarsmi. Sākot ar viņa 1959. gada grāmatu "Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē" (The Presentation of Self in Everyday Life), tie veidoti pēc dramaturģiskās pieejas. Citi nozīmīgākie Gofmaņa darbi ir Asylums (1961), Stigma (1963), Interaction Ritual (1967), Frame Analysis (1974) un Forms of Talk (1981). Galvenie Gofmaņa pētniecības virzieni bija ikdienas dzīves socioloģija, sociālā saskarsme, sociālās patības veidošanās un iekļaušanās sociālajā pieredzē, kā arī atsevišķi sociālās dzīves elementi, piemēram, totālās institūcijas un stigmas.
Gofmanis bija Amerikas sociologu asociācijas 73. prezidents. Mūsdienās nereti tiek uzskatīts par visietekmīgāko 20. gadsimta amerikāņu sociologu.[1] 2007. gadā Times Higher Education savā augstākās izglītības ceļvedī ierindoja Gofmani sestajā vietā humanitārajās un sociālajās zinātnēs visvairāk citēto autoru sarakstā.[2]
↑Fine, Gary A.; Manning, Philip (2003), "Erving Goffman", in Ritzer, George, The Blackwell Companion to Major Contemporary Social Theorists, Malden, Massachusetts Oxford: Blackwell, p. 34., ISBN9781405105958(angliski)
