Seno ķīniešu etniskā kopība aizsākās konsolidējoties Huanhes baseina pamatiedzīvotājiem ap 7.—6. gadsimtu pirms mūsu ēras. No šīs teritorijas tālāk senie ķīnieši izplatījās uz dienvidiem, ziemeļiem un rietumiem, kas viņiem ļāva pārtautot daudzas kaimiņu tautas. Lielais izplatības areāls un dažādu reģionu nošķirtība ir veicinājusi atšķirības starp dažādām ķīniešu daļām. Antropoloģiskā ziņā lielākā daļa ķīniešu pieder austrummongoloīdiem, bet Ķīnas dienvidos pārsvaru ņem dienvidmongoloīdu varianti.
Etniskā skatījumā ĶTR kopumā ir atzinusi 56 etniskās grupas, kas mīt Ķīnā vismaz kopš pēdējās imperatoru dinastijas (Cjiņu dinastija) laikiem, kā arī pieskaita ķīniešus, kas mīt ārzemēs (huacjao). Tādā variantā ķīniešos iekļaujas arī mongoļi, tibetieši, mandžūri un citas tautības, tomēr sašaurināti par ķīniešiem var uzskatīt tikai haņus, kas sastāda 92% ĶTR un 98% Ķīnas Republikas iedzīvotāju, un tiem etniski tuvākās tautības.
Ķīniešu skaita izmaiņas Latvijā pēc tautas skaitīšanu datiem (1897—2011)
