Altāris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Altāris.
Altāri.

Altāris (latīņu: altus — augsts) jeb ziedoklis[1] ir kulta vieta rituālām norisēm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnajām tautām altāris bija upurēšanas vieta, kas parasti atradās brīvā dabā. Senajā Romā un Senajā Grieķijā par altāriem kalpoja grandiozas marmora celtnes.

Kristietībā jau kopš 2. gadsimta altāris ir mensa jeb galds, kas atrodas sakrālās celtnēs — bazilikās, katedrālēs, baznīcās un kapelās vai ārpus tām dievnama teritorijā. Mensa ir simbolisks ziedoklis, uz kura tiek novietots krucifikss, evaņģēlijs, sakramentam nepieciešamie trauki. Vēlākos gados altāri pārsedza ar ciboriju jeb baldahīnu, kā arī papildināja ar apgleznotu vai skulpturālu sienu. Sākot ar renesanses laiku altāris tiek papildināts ar altārgleznu, kas mūsdienās ir altāra galvenā sastāvdaļa.

Romas katoļu baznīcā altāris tiek atdalīts no pārējās telpas ar zemu sētiņu, bet pareizticīgo baznīcā altāri norobežo ar ikonostasu.

Kristiešu dievnamos altāri var būt vairāki. Katoļu dievnamos parasti ir trīs altāri, no kuriem centrālais, kas atrodas vidū, ir galvenais.

Galvenais altāris sakrālās celtnēs parasti atrodas apsīdā, kas līdz 5. gadsimtam bija orientēta uz rietumiem, bet pēc 5. gadsimta orientēta uz austrumiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]