Atkritumi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Atkritumi atkritumu tvertnē.

Atkritumi ir jebkurš priekšmets vai viela, no kuras tās īpašnieks atbrīvojas, ir nolēmis vai spiests atbrīvoties[1]. Parasti atkritumus veido nevajadzīgi priekšmeti vai to daļas, pārtikas produktu iepakojumi, ēdienu atliekas utt.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkritumus sīkāk iedala divās kategorijās: bīstamie atkritumi un sadzīves atkritumi.

Bīstamie atkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīstamie atkritumi ir atkritumi, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēku dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai, un kuri atbilst atkritumu iedalītājā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. [1] Ja atkritumi tiek nepareizi uzglabāti vai pārstrādāti, tie rada negatīvu ietekmi, kur bīstamības pakāpi nosaka vielu vai izstrādājumu īpašības, kas atrodas atkritumu sastāvā, kā arī koncentrācija. Bīstamākie ir šķīdinātāju atlikumi, ogļūdeņraža un ūdens maisījumi, emulsijas, kā arī neidentificētas ķīmiskas vielas, kuras radušās pētnieciskā, mācību vai tehniskā darbā, kuru ietekme uz cilvēku un vidi nav zināma, piemēram, vielu atlikumi laboratorijās. [2] Līdz šim Latvijā bīstamos atkritumus, kurus nav iespējams pārstrādāt, uzglabāja pagaidu glabātavās un uzņēmumu teritorijās, taču 2009. gada 5. februārī tika atklāts pirmais un vienīgais bīstamo atkritumu poligons Latvijā - Dobeles rajonā[3].

Sadzīves atkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadzīves atkritumu jēdziens netiek izskaidrots, jo izprotot bīstamo atkritumu formulējumu ir skaidrs, ka šie ir visi pārējie atkritumi, kuri netiek klasificēti kā bīstamie.[1] Pārsvarā sadzīves atkritumus rada iedzīvotāji (mājsaimniecības), apkalpojošie vai ražojošie uzņēmumi un iestādes. Tie sastāda lielāko daļu no atkritumiem, un attīstoties vieglajai rūpniecībai un pieaugot iedzīvotāju prasībām pret augstvērtīgākām precēm, mainās arī sadzīves atkritumu struktūra. Pārsvarā sadzīves atkritumos dominē pārtikas u.c. bioloģiski sadalāmie atkritumi, kas rodas no pārprodukcijas lielveikalos un cilvēku pirktspējas palielināšanās.

Atkritumu šķirošana un pārstrāde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai samazinātu atkritumu daudzumu, radušos atkritumus cenšas racionāli izmantot kā izejvielas ražošanā, kā nosacījums tam ir nepieciešama atkritumu šķirošana pēc to kategorijām. Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc atkritumi ir jāšķiro. Nozīmīgs ir arī fakts, ka šķirojot tiek taupīti dabas resursi, netiek piesārņota apkārtējā vide, līdz ar to netiek radīti draudi cilvēku veselībai. Protams, arī atkritumu apsaimniekotāji ir ieguvēji – šķirojot tiek samazinātas atkritumu apglabāšanas izmaksas.

Atsevišķi šķirojamo atkritumu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Makulatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Makulatūra

Pārstrādājot makulatūru tiek taupīta enerģija, saglabātas mežu platības, samazināts izmešu daudzums gaisā un ūdens patēriņš, kā arī kopējais atkritumu daudzums. Papīru var pārstrādāt vairākas reizes, tā pārstrādes shēma redzama attēlā.

Papīra pārstrādes shēma

No 1 tonnas makulatūras var iegūt 1 tonnu jauna papīra. Papīru un līdz ar to tā izejvielas, var arī ietaupīt, apdrukājot to no abām pusēm, nevis tikai no vienas. Ir aprēķināts, ka viena tonna makulatūras ietaupa vidēji gandrīz 4 m3 koksnes - tas nozīmē, ka tiek saglābti 12 – 14 pieauguši koki.[2] ASV zinātnieki ir aprēķinājuši, ka vienas tonnas avīžpapīra otrreizēja pārstrāde atbrīvo 2,5 m3 zemes izgāztuvē, piesārņo gaisu par 74% un ūdeni par 35% mazāk un nepieciešams par 70% mazāk enerģijas un par 60% mazāk ūdens nekā ražojot no jauna[4].

Plastmasa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Plastmasa

Plastmasa ir ļoti plaši izmantots materiāls, jo tā ir viegla, nerūsē, ir izturīga un lēta. 20. gs. varētu dēvēt par plastmasas laikmetu, jo daudzas lietas, kas ir mums apkārt, ir no plastmasas, piemēram, logu rāmji, griesti, trauki, mēbeles, biroja un sadzīves priekšmeti utt. No vides viedokļa, plastmasa nav pateicīgs materiāls, jo nesadalās, bet piesārņo vidi, to dedzinot rodas toksiskas gāzes.

Plastmasas atkritumu pārstrāde prasa to ļoti rūpīgu iepriekšēju šķirošanu pēc veidiem (un vēlams arī pēc krāsām), kas, protams, ir dārgi un darbietilpīgi. Tāpat jāatdala arī citi materiāli, ja kaut neliela plastmasas daļa konkrētajā pārstrādes procesā neatbilst kopējai masai (piemēram, pie PP būs klāt kaut kriksītis PS), viss apjoms būs sabojāts[5].

Stikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Stikls

Stiklu ražo no kvarca smiltīm, sodas, kaļķakmens un lietota stikla lausku sajaukuma. Stiklu šķiro atsevišķi gan no pārējiem sadzīves atkritumiem, gan arī dažādi pēc tā krāsas. Ir iespējams nodot stikla taru, tā neradot piesārņojumu dabā un nepatērējot lieki enerģiju, ražojot vai pārstrādājot, jo stikla taru var atkārtoti izmantot līdz pat 50 reizēm.

Pēc LASA teiktā ir aprēķināts, ka ik 10% stikla lausku pievienošana pirmējām stikla ražošanas izejvielām, samazina elektroenerģijas patēriņu par 2,5%.[2]

Metāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Metāls

Metālu iegūst dabā no rūdām, tad to apstrādā tālākai izmantošanai. Salīdzinot ar polimēriem (plastmasu), tie ir mazāk kaitīgi, jo sadalās dabā sarūsējot. Šķiroto metālu – metāllūžņus var viegli pārveidot izkausējot un izmantot tālākos procesos, līdz ar to saīsināt ražošanas ciklu vairākkārtīgi, kas nenoliedzami patērē mazāk resursus. Latvijā iespējams pārstrādāt visus dzelzs metāllūžņus, jo visās Latvijas metalurģijas rūpnīcās ražošanas procesā izmanto tika metāllūžņus, nevis izgatavo metālu no rūdas, tas ir arī daudz izdevīgāk.[6]

Tekstilizstrādājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tekstilizstrādājumu atkritumus veido izstrādājumi gan no dabiskajām (liniem, vilnas, kokvilnas), gan no sintētiskajām un mākslīgajām šķiedrām. Ne visus no tiem var otrreizēji pārstrādāt, piemēram, kokvilnas un linu materiālus var pārstrādāt makulatūrā, bet pārējos atkritumus pārsvarā aprok (noglabā).[7]

Organiskie atkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma apmēram 30% ir organiskie atkritumi, kas veidojas no virtuves pārtikas atkritumiem, dārzeņu un augļu atkritumiem, tējas, kafijas biezumiem, veciem augiem, puķēm, nopļautās zāles, koku lapām, zariem u.tml. [8] Latvijā nav izplatīta atkritumu apsaimniekotāju ieinteresētība dalīti vākt bioloģiski sadalāmos atkritumus, tas ir raksturīgs mājsaimniecībām, kuras no šiem atkritumiem veido kompostu. To pēc tam izmanto mēslojumam. Eiropā no komposta ražo elektroenerģiju un biomasu.

Bīstamie sadzīves atkritumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīstamie sadzīves atkritumi sastāda 1 - 2% no kopējā atkritumu daudzuma. Svarīga ir atsevišķu veidu bīstamo atkritumu šķirošana, jo tos savācot kopā ar sadzīves atkritumiem un transporta līdzeklī sapresējot, kā to dara ar sadzīves atkritumiem, tie tiek atbrīvoti no iesaiņojuma un, nonākot saskarsmē ar citām vielām, var izraisīt bīstamas reakcijas. Savukārt nonākot sadzīves atkritumu izgāztuvēs, šīs vielas var piesārņot gruntsūdeņus un gaisu, līdz ar to pasliktinot mūsu dzīves kvalitāti. Bīstamo atkritumu savākšanu veic specializēti uzņēmumi, kas saņēmuši atļauju darbībām ar noteikta veida bīstamajiem atkritumiem. Latvijā vieni no lielākajiem uzņēmumiem, kas veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, ir A/S BAO[9] un SIA Corvus Company. [10] Šobrīd visā Latvijas terotorijā ir izveidotas vairākas savākšanas vietas, kurās ar operatoru palīdzību apsaimnieko videi kaitīgo preču atkritumus, tādus kā nolietotās riepas, akumulatorus, baterijas, eļļas filtrus, atstrādātās eļļas un izlietoto iepakojumu. Minētos atkritumus savāc un utilizē videi draudzīgā veidā. [11]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]