Bibliotēka

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vankūveras publiskā bibliotēka Kanādā.

Bibliotēka (grieķu: βιβλίον, biblīos - "grāmata"; θήκη, tēke - "krātuve") ir rakstīto avotu, resursu kolekcija un struktūra, kura izvietota vienā konkrētā ēkā. Tā tiek veidota tā, lai pie tās varētu piekļūt jebkurš sabiedrības loceklis. Bibliotēkas var būt gan valsts iestādes, arī - nacionālās bibliotēkas, gan kāda konkrēta uzņēmuma vai pat privātpersonas īpašumā. Tradicionāli bibliotēkas saistās ar grāmatu vākšanu un kolekcionēšanu. Bibliotēkas var veidot arī dažādus sadarbības projektus, piemēram, Latīņamerikas valstis izveidojušas asociāciju ABINIA.

Bibliotēku vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senā pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrākajos laikos nebija atšķirības starp ierakstu istabu (vai arhīvu) un bibliotēku, un šajā sakarā var teikt ka bibliotēkas pastāvēja tik ilgi cik ilgi tiek veikti ieraksti. Babilonijā Nipūras pilsētas templī tika atrasta istaba, kas bija pilna ar māla plāksnītēm, kas tika datētas ar 3.gt 1.pusi p.Kr. Līdzīgu kolekciju ar asīriešu māla plāksnītēm datētām ar 2.gt. p. Kr., atrada Ēģiptes pilsētā Tell-el Amarnā. Pēdējais Asīrijas valdnieks Ašurbanipals saglabāja arhīvu ar 25 000 plāksnītēm, kas bija kopijas un teksti sistemātiski savākti no tempļiem visā viņa karalistē. Daudzi ierakstu krājumi tika iznīcināti karos vai iztīrīti ar nolūku, kad valdnieki tika nomainīti. Piemēram Ķīnas impērijas pirmais imperatora Shih huang -ti Ciņu dinastijas loceklis un vienotās Ķīnas impērijas, pavēlēja iznīcināt vēsturiskās liecības no citām dinastijām, tā lai vēsture sāktos no viņa dinastijas. Tomēr vēstures apspiešana tika atcelta Huan dinastijas laikā, kas bija pēc Ciņu dinastijas 206.g p. Kr., tai paša laikā tika atgūtas senlietas, tāpat kā rakstiskā literatūra, kā arī tika mudināta lietvedības attīstība un tika izstrādāta klasifikācijas sistēma. Daži atbalstīja 7 daļu klasifikāciju, kas ietvēra konfūcisma klasiku, filosofiju, atskaņu darbus (gan prozu, gan dzeju), militāro prozu, zinātnes un mistikas rakstus, kopsavilkumus un medicīnu. Vēlāk sistēma iedalīja rakstus 4 kategorijās: klasika, vēsture, filosofija un citi darbi. Pastāvīgu izaugsmi bibliotēkām veicināja "tranšejas" civildienesta sistēmā, kas tika dibināta 2.gs Hanu dinastijas laikā un turpinājās līdz 20.gs.; pretendentiem tika prasīts atcerēties klasiku un nodot grūtu eksāmenu.

Grieķija un Aleksandrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumos grāmatu vākšanas ideja un līdz ar to bibliotēkas, jo vārds bija sastopams jau vairākus gadsimtu, bija atrodamas klasiskajā pasaulē. Lielākā daļa no Grieķijas tempļiem bija bibliotēkas, un diezgan agros laikos,noteikti arhīvu krātuves. Traģikis Eiripīds bija pazīstams kā privāto grāmatu kolekcionārs, bet pirmās nopietnās iestāžu bibliotēkas Atēnas 4.gs p. Kr., ar lielo filosofijas skolu rašanos. Šo skolu veidotie teksti bija rakstīti uz ātri bojājošiem materiāliem, piemēram, papirusa un pergamenta, notika arī daudz kopēšanas. Stoici, kuriem nebija īpašuma, nebija bibliotēku, Platona un Epikūra skolām bija savas bibliotēkas, kuru ietekme ilga daudzus gadsimtus. Bet slavenākā kolekcija bija Peripatetiķu skolai, ko dibināja Aristotelis un tā bija sistematizēti organizēta ar nolūku veicināt zinātnisko pētniecību. Aristoteļa bibliotēka glabājās pilnas Andronika no Rodas un Tīrona no Romas kolekcijas, kas bija no 60. gada p. Kr. Teksti sasniedza Romu kā kara laupījums, ko veica Sulla, kad viņš tika atlaists Romā 86. gadā p. Kr.

Aristoteļa bibliotēka kļuva par pamatu Aleksandrijas bibliotēkai, galvenokārt izmantojot kopijas, kas kļuva lielāka no senlietām. Tā bija Ptolemija I Sotera plānota 3. gadsimtā p. Kr. un to uzcēla viņa dēls Ptolemijs II Filadelfs ar konsultantu Demetriju no Faleronas. Šo bibliotēku dibinātāja, acīmredzot ar mērķi savākt visas Grieķijas literatūras labākās kopijas, sakārtojot sistemātiski, lai tā veidotu pamatu publicētāju komentāriem. Kolekcija no papirusa un plāna pergamenta ruļļiem, ir apmēram simtiem tūkstošu. Muses templī sauktam arī par Mouseonu, darbojās daudzi slaveni grieķu rakstnieki un zinātnieki, tostarp gramatiķis un dzejnieks Kallimahs (240 pirms Kristus), astronoms un rakstnieks Erastosthems (d.c. 194 pirms Kristus), filozofs Aristophanes no Bizantijas (d. 180 pirms Kristus), un Aristarks no Samotrākas (d. 145 pirms Kristus), galvenokārt kritiski zinātnieki no senatnes.

Pergama[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas Minoru bibliotēka kā sāncense Aleksandrijas tika izveidota Pergamā laikā no Attalusa I Setera (d. 197. p. Kr.) un Eumenesa II (d. 160/159 p. Kr.). Pergaments esot radīts šeit pēc grāmatu kopēšanas tika traucēta, jo Ptolemejs Filadelfijs aizliedza papirusa eksportu no Ēģiptes.(Pergaments izrādījās izturīgāks par papirusu un tas iezīmēja ievērojamu attīstību vēsturē, tehniskā progresa zināšanu izplatību). Bibliotēka ar visu Pergamas karalisti tika novēlēta Romas iedzīvotājiem 133 p. Kr. un Putarha ieraksti apgalvo, Marks Aurēlijs sniedz 200.000 sējumus Kleopatrai, kas kļuva par daļu no Aleksandrijas bibliotēkas.

Roma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskajā Romā bija daudz privāto bibliotēku, tostarp Cicerona. Patiešām, tas kļuva ļoti moderni turēt personīgo bibliotēku, spriežot no valstsvīra Senekas un no dzejnieka Luciāna moralizējošajām jilēm par nekulturālo grāmatu klaunu. Rakšanas darbi Romā un Herkulaēnijā ir atklājuši to kas neapšaubāmi bija bibliotēkas istaba privātmājā, vienā no Herkulaēnā atrastajām mājām, bija uzstādīti grāmatu skapji pie sienām. Romiešu valsts vīrs un ģenerālis Lūcijs Licinījs Lukullars, kurš skaitījās viens no bagātākajiem vīriešiem romiešu pasaulē, tajā laikā bija slavens ar savu grezno dzīves veidu, viņš iegādājās kā daļu no viņa kara laupījuma milzīgu bibliotēku, kurā viņš bija ieinteresēts, tika dāsni nodota viņa rīcībā. Viņa biogrāfs Plutarajs runā ar pateicību par viņa grāmatu vākšanas kvalitāti un Cicerons stāsta par bibliotēkas apmeklējumu, lai aizņemtos grāmatu un atrod savu draugu Kato stingri ieskautu stoiķu filozofijā.

Jūlijs Cēzars plānoja uzcelt publisko bibliotēku un uzticēja savus plānus īstenot izcilam zinātniekam un rakstniekam Markusam Terentionam Varro „De bibliothecis” traktāta autoram(darbs nav saglabājies). Cēzars nomira pirms viņa plāni tika īstenoti, bet publiskā bibliotēka tika uzcelta 5 gadu laikā ar literārā patrona Asinuisa Pollio palīdzību. Aprakstot tās dibināšanu savā darbā „Dabas Vēsture” Plīnijs izdomā pārdrošu frāzi , kas ir pieteikums bibliotēkām kopumā: ingenia hominum rem publicam fecit ( Viņš nodeva vīriešu talantus sabiedrības rīcībā). Bibliotēkas tika izveidotas arī Tibērijā, Vespasijā,Trajānā un daudzās ar vēlāko imperatoru palīdzību, Bibliotheca Ulpia, kas tika izveidota ar Trajāna (imperatora) pavēli aptuveni 100 p.m.ē. un turpinājās līdz 5 gs, bija arī Romas valsts publisko ierakstu istaba.

Bizantija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumos bibliotēku tradīcija tika pārņemta no Konstantinopoles. Tas bija iespējams Cēzarejā, kad Konstantīns I Lielais pasūtīja 50 Svēto Rakstu kopijas. Saskaņā ar paša Konstantīna, Juliāna un Justiniāna, patriarhālo (reliģiskā nozīmē) un akadēmiskās bibliotēkas pie Konstantinopoles, iekrāja lielu kolekciju, to reālā nozīme ir tā , ka tā bija iekonservēta tūkstoš gadus, izmantojot paaudžu nekritiskos skolotājus, pārrakstītājus un redaktorus, dārgumi no Atēnu, Aleksandrijas un Arijas Minoru skolām un bibliotēkām. Zudumi, kas bija radušies galvenokārt ieradumi dēļ, ievēroja 9 gadsimtā, aizstājot oriģinālos tekstus ar kopsavilkumiem un konspektiem. Līdz šim lielākā daļa grieķu klasikas, kas bija uzticīgi saglabāta un nodota skolām un universitātēm R-Eiropā, un šis parāds parāda lielo bibliotēku un bagāto Konstantinopoles privāto kolekciju.

Islāma pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pravieša Muhameda nāves 7. gadsimtā, viņa sekotāji pārrakstīja viņa mācības Korānā, papirusa kodeksā, kas ātri kļuva par Svētajiem Rakstiem musulmaņu reliģijā. Ticīgie tika aicināti lasīt un būtisku daļu no tiem atcerēties. Turpmākajās desmitgadēs Muhameda pēcteči iekaroja daudzas teritorijas, tās pārņēma Islāma reliģiju un pārņēma to lietot prasmi no tiem. Svēto Rakstu bibliotēku nodibināšana, īpaši mošejās kā al – Aqsa Jeruzalemē (634) un Lielajā Mošejā (Umajadu mošeja) Damanskā (721), bija fiziskas sekas viņu uzvarai. Iespējams smeļoties iedvesmu no Aleksandrijas bibliotēkas pirmais Umajadu dinastijas kalifs Muaviahs I pārveidoja savu personisko bibliotēku 7 gs, kā prototipu kuru viņa pēctečiem turpmāk jāuzlabo un jāpaplašina. Kalifs al – Valid (vadīja 705-715) iecēla pirmo tā teikt sahib al – masahif (grāmatu kuratoru). Līdz šim laikam Umajadu kolekcijā iekļuva simtiem darbu par alķīmiju, medicīnu un militāro zinātni.

750.gadā Abasids sagrāba lielu daļu no austrumu Umajadas impērijas (Umajadi saglabāja kontroli par Ibērijas pussalu) un otrā Abasidu kalifs al – Mansura vadībā daudzi klasiski persiešu un grieķu darbi tika tulkoti arābu valodā. Kad musulmaņi drīz pēc tam pieņēma papīra gatavošanas tehniku, kas bija iegūta no Ķīnas kara gūstekņiem, tas ievērojami palielināja rakstītā vārda izplatību un lētumu, tādējādi tieši ietekmējot bibliotēkas. Līdz 10 gs Bagdādē un Kordobā, joprojām Umajadu kontrolē, tika radīti lielākie grāmatu tirgi pasaulē. Kristiešu mūki un zinātnieki bieži vien tika sūtīti uz Kordobu iegūt jaunus darbus.

Citas ievērību cienīgas bibliotēkas Islāma pasaulē bija Bagdāde (saskaņā ar Harun ar – Rašidu) Kaira, Aleksandrija kā arī Spānija, kur tika izstrādāta publisko bibliotēku sistēma kuru centrā bija Kordoba, Toledo un Granada. Arābu darbi no šīm bibliotēkām sāka sasniegt Rietumu zinātniekus 12. gadsimtā, ap to laiku grieķu darbi no Konstantinopoles nokļuva Rietumos.

Viduslaiki un renesanse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Eiropas klosteru kopiena tika izveidota (no 2.gadsimta pēc Kristus) grāmatas kļuva par garīgās dzīves būtību. Noteikums ko ievēroja vairāki klosteri bija klosteru pasūtījumiem izmantot grāmatas kā benediktiešu kārtībā, viņi īpaši atzina lasīšanas un mācīšanas svarīgumu, minot „bibliotēku” un to lietošanu uzraudzīja reģents, kura pienākums bija izdot grāmatas un veikt ikdienas uzskaiti par tām. Skriptorijos, kur manuskripti tika pārrakstīti bija kopīga iezīme visos klosteros – atkal no benediktie1su rīkojuma, kurš uzlika pienākumu stingri aizsargāt rokrakstus kopējot. Daudzi klosteri Monte Kazino (529), Bobbio Itālijā (614), Luxeuil Francijā (550), Reikhena (724), Fulda (744) un Korveja (822) Vācijā, Kanterburija (597), Vermouta (674) un Jarova (681) Anglijā kļuva slavenas kopiju ražošanā. Tika noteikti noteikumi grāmatu izmantošanā un lamas tika vērstas pret jebkuru personu, kas neievēroja tos. Grāmatas tomēr tika aizdotas citiem klosteriem un pat laicīgai sabiedrībai pretēji drošībai. Šajā ziņā klosteri zināmā mērā veica publisko bibliotēku funkciju.
Šo klosteru bibliotēku saturs sastāvēja galvenokārt no Svētajiem Rakstiem, sākumā ar baznīctēvu komentāriem par tiem, hroniku, vēsturi kā Bede‘s Historia ecclesiastica gentis Anglorum (Baznīcas vēsture angļu cilvēkiem), filozofisku rakstu piemēri no Anselama, Pētera Abelarda, Svētā Akvīnas Toma un Rodžera Bekona un iespējams dažiem laicīgās literatūrās pārstāvjiem - romiešu dzejnieks Vergīlijs un Horācijs un orators Cicerons. Pēc universitāšu dibināšanas sākoties 11 gs, mūki- studenti atgriežoties savos klosteros, bibliotēkā glabāja savus lekciju piezīmes par Aristoteli, Platonu, tiesībām un medicīnu un tā tālāk, un šādā veidā paplašināja bibliotēku saturu.

Privāto kolekciju rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliotēkas Eiropā jaunizveidotajās universitātēs kā arī klosteros bija galvenie pētījumu, grāmatu centri līdz vēlajiem viduslaikiem; grāmatas bija dārgas un ārpus visiem līdzekļiem, bet dažiem bagātajiem cilvēkiem tās bija. 13.,14.,15. gs tomēr tika pieredzētas privāto kolekciju attīstība. Filips Labais - hercogs no Burgundijas un Francijas karaļi Luijs IX un Čārlzs VI (ko var uzskatīt par Bibliotheque du Rio [Karaļa bibliotēkas] dibinātāju, kas vēlāk kļuva par Bibliotheque Nationale [Nacionālo bibliotēku] Parīzē) bija liela kolekcija, kuru vidū bija labākās grāmatas no baznīcas kā Ričards de Buri, bīskaps Durhams(1345 miris), kurš uzrakstīja slaveno grāmatu „Philobiblon” (Grāmatu mīlestība, pirmo reizi publicēta Kolognē,1473) ,kurā slavēja grāmatas. Bet jaunie kultūras fakti, tai skaitā tirdzniecības pieaugums, Jaunā mācība par Renesansi(kas bija balstīta uz jaunatklātajiem klasikas tekstiem), Johana Gūtenberga izgudrotā drukas prese kustīgo tipu, ievērojami paplašināja prasmes – paplašināja grāmatu kolekcijas apli, ko iekļaut bagātajiem tirgoņiem savās bibliotēkās, kurās atradās augu preparāti, grāmatvedības likumi un medicīna, grāmatu stundas un citi dievbijīgi darbi. Itāļu humānisti kā Petrarhs un Džovanni Bokačo meklēja un kopēja klasiskos tekstus (tādus kā Cicerons un Tacits), lai papildinātu savas zinātniskās bibliotēkas. Zinātnieks Nikolo Nikoli (Kozimo Mediči bibliotekārs, 14 gs Florences valdnieks un ievērojams mākslas patrons) un Gians Frančesko Poggio Bracciolini dalīja šo entuziasmu uz klasiku un pārmeklēja Eiropu un Tuvos Austrumus, lai atrastu Grieķijas un Romas rakstnieku manuskriptus. Nozīmīgas grāmatu kolekcijas tika izvestas ārpus Itālijas ( lai gan Florence palika grāmatu tirdzniecības centrs) ar Diānas de Poitieras, Henrija II no Francijas skolotājas, Džīna Groliera, augsta ranga ierēdņa un diplomāta, kurš bija grāmatsējēju patrons, Džona Fiptofta, grāfa no Vusteras, Henrija VII un Henrija VIII no Anglijas un ar citu palīdzību.
Pamatojoties uz Nikolina bibliotēku, Kozimo de Mediči izveidoja Biblioteca Marciana Florencē klosterī San Marko. Bagātajā Lorenco Lieliskā bibliotēka, Kozimo mazdēla – vēl lielāka izglītības un mākslās patrona bibliotēka arī kļuva par publisko bibliotēku. Tā tika atvērta 1571,ēkā ko bija projektējis Mikalandželo un joprojām pastāv kā Biblioteca Laurenziana ( lai gan 1808 bija apvienota ar Marciana bibliotēku izveidojot Biblioteca Medicea – Laurenziana [Medicean-Laurentian Bibliotēku]). Daudzas citas karaliskās bibliotēkas tika izveidotas šai pašā laikā (ieskaitot Matiasa I(Matiass Korvinus) Ungārijā, Eskorial Madridē (dibināta 1557) pamatojoties uz Filipa II kolekcijām. Arī Vatikāna bibliotēka ar šo laiku pamato savu dibināšanu.

Reformāciju un reliģisko karu ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglijā klosteru bibliotēku gals pienāca 1536-40, kad reliģiskās mājas tika apspiestas ar Henriju VIII un to dārgumi izkliedēti. Netika veikti nekādi pasākumi, lai saglabātu savas bibliotēkas. Vēl vairāk vairumtirdzniecības tika iznīcināts 1550: Henrijs III un Edvards VI saskaņā ar jauno mācību no humānistiem un universitātēm, baznīcu un skolu bibliotēkas tika iztīrītas no grāmatu iemiesotās „vecās izglītības” kas nāca no viduslaikiem. Zaudējumi bija aprēķināti Elizabetes valdīšanas laikā, tomēr, Kanterbijas arhibīskaps, Metju Pārkers un Elizabetes galvenais padomnieks, Viljams Sesils pārņēma vadību izkaisīto manuskriptu meklēšanā un iepirkšanā. Daudzi citi kolekcionāri arī bija aktīvi, ieskaitot Seru Robertu Katonu un Seru Tomasu Bodleju. Rezultātā ievērojama daļa no bibliotēkas, kas bija izkaisīta apspiešanas laikā 1660, tika apvienota vienā kolekcijā, Pārkera bibliotēka galu galā nonāca Kristiešu korpusa koledžā Kembridžā, Kotona- Britu muzeja bibliotēkā, kas tagad ir daļa no Lielbritānijas bibliotēkas; un Bodleja bibliotēka izveidoja Boleina bibliotēku Oksfordā.

Citur Eiropā, Reformācijas laikā daudzu klosteru bibliotēku saturs bija iznīcināts, jo īpaši Vācijā un Ziemeļu valstīs. Reformācijas līderis Mārtiņš Luters, tomēr kaislīgi ticēja bibliotēku vērtībai un vēstulē visām Vācijas pilsētām 1524 viņš uzstāja ka ne sāpes ne naudu nevajadzētu saudzēt bibliotēku izveidei. Tā rezultātā daudzās Vācijas pilsētās tika izveidotas bibliotēkas, to skaitā Hamburgā (1529), Augstburgā (1537) ir datējamas ap šo laiku. Šīs kā arī jaunizveidoto universitāšu bibliotēkas (piemēram, Kēnigsbergā[tagadējā Kaļiņingradā, Krievijā] Jēnā un Mārburgā), daļēji jebkurā gadījumā, tika izveidotas pamatojoties uz veco klosteru kolekcijām. Dānijā, tāpat dažas grāmatas no baznīcām un klosteriem tika apvienotas jauno universitāšu bibliotēkās, tomēr daudzas tika iznīcinātas.
Bibliotēkas Vācijā smagi cieta Trīsdesmit gadu karā. Bbiliotheca Palatina Heidelbergas universitātē (dibināta 1386) piemēram, tika paņemta kā laupījums karā ar Maksimiliānu I , kurš to piedāvāja bīskapam Gregorijam XV 1623; Gustavs Ādolfs visu savu bibliotēku nosūtīja uz Zviedriju, kur lielākā daļa tika iekļauta Upsalas universitātes bibliotēkā, kuru viņš dibināja 1620. Karaliskās bibliotēkas kolekcija Stokholmā bija līdzīgi bagātināta ar kara laupījumiem Zviedrijā , karalienes Kristīnes un Čarlza I laikā. Francijā, Itālijā, Vācijas dienvidos un Austrijā, kur katoļu ticība palika nesatricināma, vecās bibliotēkas palika un tika papildinātas ar jaunām, kas tika izveidotas izglītības mērķiem ar Jēzus (jezuītu) biedrību.

Islāma pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā Eiropas klosteru bibliotēkas, grāmatu kolekcijas islāma valstīs sākumā tika pievienotas reliģiskajām institūcijām, mošejām un madrashām (teoloģijas un likumu skolas vērstas uz Korāna pētījumiem). Zinātnieki ziedoja savas personiskās kolekcijas mošejām, kas parasti paturēja tikai reliģiskās grāmatas, reizēm izveidoja papildus bibliotēkas, kuras tika nodotas daudzas laicīga satura grāmatas. Šīs laicīgās kolekcijas bija atklāti pieejamas. Neatkarīgi no bibliotēkām, kas saistītas ar mošejām, bija daudzas lielas kolekcijas kas atradās pilīs un turīgo mājās. Nozīmīgākās bibliotēkas bija „Abbasidas kalifa al-Ma’muna” no Bagdādes 9 gs un Fatimīdas kalifa al-Mustansira no Kairas 11 gs. Tipiski privātas un publiskas kolekcijas parasti ietvēra reliģisko vēsturi, ģeogrāfiskus darbus, ceļojumus, astroloģiju un alķīmijas darbus.

17.un 18.gadsimts; Nacionālās bibliotēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17 un 18 gs grāmatu vākšana visur kļuva izplatīta. Motīvs reizēm bija palielīšanās, bet bieži vien tā bija patiesa mīlestība uz zinātni. Visā Eiropā un Z-Amerikā, vairākas smalkas privātas kolekcijas tika saliktas kopā, kuras galu galā kļuva par pamatu šodienas valstīm un valsts bibliotēkām-tas bija arī periods, kad tika izveidotas jaunas valstis un augstskolu kolekcijas.
Bija protams ari citi notikumi. Anglijā tika izveidotas vairākas draudzes bibliotēkas, kas bija pievienotas baznīcām un kuras galvenokārt izmantoja garīdzniecība(viena no agrākajām ir Grandhamā, Linkoršīrā, tika izveidota 1598, un dažas no sākotnēji pieķēdētajām grāmatām ir vēl tagad apskatāmas). To izveidošana bija ziedojumu rezultātā; Mančestras tirgotāji, Hamprejs Čethams atstāja naudu par kuru 1653 tika nodibināta draudzes bibliotēka Boltonā un Mančestrā, kā arī izveidota pilsētas bibliotēka Mančestrā(kas joprojām pastāv, tur tās sākotnējie grāmatu skapji, sākotnējā ēkā) vēlāk 18.gadsimtā, īpaši Anglijā (lai gan arī citur Eiropā) un ASV bija liela popularitāte cirkulācijas un abonēšanas bibliotēkām, kas sniedza uzziņas uz aizdevumu kolekcijas saviem biedriem un bija liela ietekme uz sabiedrības literāro gaumi, jo īpaši uz daiļliteratūru.

Bibliotēku plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ietekmīgu un spēcīgu cilvēku kā kardināls Mazarīnī Francijā, privātās bibliotēkas bija tik lielas, ka bija nepieciešama jauna pieeja bibliotēku organizācijā. Eskoreāla bibliotēka Madridē, uzcelta 1584, bija pirmā kas atteicās no viduslaiku grāmatu „līčiem”, kuri novietoti taisnā leņķī pret gaismas avotu un kārtot to krājumu pie sienām. No vecās prakses pieķēdēt grāmatas pie galdiem pakāpeniski atteicās un pašreizējā grāmatu novietošana ar to muguriņām vērstām uz āru iespējams sākās Francijā ar jurista, valsts padomnieka, vēsturnieka un bibliofila Džakuesu –Auguste de Tu (1617) personisko bibliotēku. Par Mazarīna bibliotēku bija atbildīgs Gabriels Naude, kurš pirmais uzrakstīja moderno traktātu par bibliotēku ekonomiku „Advis pour dresser une bibliotheque” (1627, ieteikumi bibliotēku izveidē). Šis darbs iezīmēja pāreju uz moderno bibliotēku praksi. Viena no pieejām bibliotēkām bija Samuela Pepisa (diarist), pēdējos 14 savas dzīves gadus Pepis daudz laika veltīja sava krājuma organizēšanai, viņš to atstāja Kembridžas Magdalēnas koledžai.
Naudes koncepcija par akadēmisko bibliotēku, sistemātiski sakārtota, parādot visas reģistrētās zināšanas un pieejama visiem zinātniekiem, iesakņojās. To visu saistīja filozofs Gotfrīds Vilhelms Leibnica (1646-1746), izcils viņa vecuma bibliotekārs, kurš iedomājās par nacionālo bibliogrāfisko organizāciju, kas zinātniekiem sniegtu vieglu pieeju visiem darbiem, kas rakstīti par viņu tematu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]