Pāvels Bermonts-Avalovs (krievu: Павел Рафалович Бермонт-Авалов, vācu: Pavel Bermondt-Avalov; dzimis 1877. gada 4. martā Tbilisi, miris 1973. gada 27. decembrī,[1] pēc citiem datiem 1966. vai 1974. gadā Ņujorkā) bija krievu militārpersona, monarhists un Krievijas Impērijas nedalāmības piekritējs. Krievijas Impērijas Usūrijas kazaku karaspēka virsnieks Pirmā pasaules kara laikā, Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas virspavēlnieks 1919. gadā.
Dzimis kā Pinčus Bērmans [2] 1877. gadā Tbilisi, par viņa izcelsmi ir izteiktas dažādas versijas. Viena no tām vēstī, ka viņa tēvs Rafals Bērmans (vai Bermonts) bija karaīms (jūdaisma paveida pārstāvis), bet māte — gruzīniete. Viņu adoptēja gruzīnu kņazs Mihails Avališvili, no kura uzvārda viņš vēlāk izveidoja sava uzvārda krievisko versiju — Avalovs. Ieguvis muzikālu izglītību, bet 1900. gadā iestājās karadienestā, 1906. gadā piedalījās Krievu—japāņu karā, paaugstināts par virsnieku. 1906. gadā bija Usūrijas (Aizbaikāla) kazaku orķestra diriģents Tālajos Austrumos. Kazaku karaspēkā 1914. gadā ieguva kapteiņa pakāpi un piedalījās Pirmajā pasaules karā 2. Kaukāza, vēlāk 31. armijas korpusā.
Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas uzturējās Vācijas karaspēka okupētajā Ukrainā, kur viņu apcietināja ukraiņu nacionālisti. Pēc atbrīvošanas devās uz Vāciju, kur 1919. gada 8. februārī Zalcvēdeles krievu kara gūstekņu nometnē sāka formēt savu karaspēka vienību cīņai ar boļševikiem, tika paaugstināts par pulkvedi.
1919. gada 12. jūnijā Bermonts ar savu karaspēka vienību ieradās Jelgavā. Pēc sakāves Cēsu kaujās un Strazdumuižas līguma nosacījumiem vācu un krievu karaspēka vienībām bija jāatstāj Latvija, tomēr 5. septembrī viņš sevi pasludināja par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku.[3]
Britu politiskās misijas vadītājs Stīvens Talents 1919. gada 29. augustā par Bermontu rakstīja:
"Šis vīrs ir dzimis kaukāzietis, taču ar jauktām asinīm, iespējams, daļēji ebreju. Viņš ir piedzīvojumu meklētājs, acīmredzami cieš no lielummānijas, ir ļoti teatrāls un, šķiet, nākotnē redz sevi kā iespējamo Krievijas caru. [..] Pēdējā laikā viņš ļoti atklāti draudzējas ar vāciešiem Jelgavā, organizējot ekstravagantas izklaides un bieži smagi dzerot. Tiek runāts, ka vāciski viņš prot ļoti maz, taču tam esot dažas frāzes, galvenā no kurām ir “Deutschland über alles”, ko viņš lieto vāciešu priekšā, īpaši dzeršanas laikā."
26. septembrī viņš noslēdza slepenu līgumu ar Rīdigeru fon der Golcu par vācu daļu iekļaušanu Rietumarmijas sastāvā, lai kopā ar Dzelzsdivīzijas daļām cīnītos pret Latvijas Pagaidu valdības un Lietuvas armijām. 6. oktobrī Bermonts deva pavēli ieņemt Rīgu un 9. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Pēc Rietumkrievijas armijas sagrāves viņš emigrēja uz Vāciju, pēc Hitlera nākšanas pie varas tika izraidīts un 1936. gadā caur Serbiju devās uz Ņujorku ASV, kur arī aizvadīja atlikušo dzīves daļu.
- Pavel Bermondt-Avaloff. Im Kampf gegen den Bolschewismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. Verlag von J.J. Augustin, Glückstadt und Hamburg, 1925.
- Pāvels Bermonts-Avalovs, "Cīņā pret Boļševismu", no krievu valodas tulkojis Juris Ciganovs, Zvaigzne ABC, Rīga, 2015, ISBN 978-9934-0-4847-0
- Paluszyński Tomasz. Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921, Warszawa 1999.
- Paluszyński Tomasz. Walka o niepodległość Estonii 1914-1920, Poznań 2007.
- ↑ Pāvels Bermonts-Avalovs Ņujorkā Diena.lv
- ↑ Latvija. Likteņa gaitās 1918 - 1991, Rīga: a/s Preses Nams, 2006. 53. lpp.
- ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca, II. sējums, Rīga, 1928.-1929.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pāvels Bermonts.
