Daugavgrīvas bāka

Signāls
Signāls Zb.B.2,5s 00.1+(02.4)
Krāsa	balta
Redzamības virziens grādos	035°—245°
Redzamība jūras jūdzēs	18

Daugavgrīvas bāka
Atrašanās vieta	Rīga, Latvija
Koordinātas	57°3′34.2″N 24°1′17.76″E / 57.059500°N 24.0216000°EKoordinātas: 57°3′34.2″N 24°1′17.76″E / 57.059500°N 24.0216000°E
Uzbūvēta	1957. gadā
Torņa augstums	35 metrs
Pirmo reizi iedegta	1957. gada
Fokusa augstums	37 metrs
Diapazons	18 nmi (33 km; 21 mi)
Gaismas raksturojums	Fl W 2.5s
Admiralitātes nr.	C3526
NGA nr.	116-12272
ARLHS nr.	LAT004
	[labot Vikidatos]

Daugavgrīvas bāka atrodas Rīgā, Daugavas grīvas kreisajā krastā, t.s. Rīgas Jūras vārtos. Tā ir pirmā bāka ar torni Daugavas grīvā.

Vēsture

Pirmsākumos tā atradās šodienas Vecāķu teritorijā, bet, upei mainot savu gultni, XVI gs. bāku uzcēla pie jaunās Daugavas ietekas (Neumünde), kur attēlota jau 1536. gada Rīgas kartē. 1582. gada 5. decembrī Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs (Stephanus Rex) izdeva pavēli par bākas celtniecību Daugavgrīvā.^[2]

1721. gadā pieminēta Krievijai pievienoto teritoriju bāku sarakstā. 1788. gadā Komētas forta dambja galā tika uzcelts baļķu tornis, kura virsotnē uz dzelzs platformas kurināja ugunskuru. 1818. gadā 31 m augstā koka tornī uz mūra pamatnes sāka darboties cita bāka, kuras gaismas avots bija vairākas rapšu eļļas lampas ar reflektoru.^[3] Krimas kara laikā 1854. gadā torņa augšējo koka daļu nojauca, bet 1857. gadā to atjaunoja. 1863. gadā tika uzstādītas saliekamas konstrukcijas čuguna tornis uz granīta pamata (augstums 31,4 m). Bākā bija 2 ugunis — balta zibšņu uguns ar 30 sekunžu intervālu^[3] un zem tās sarkana, nepārtraukta uguns, kas redzama mazākā attālumā, nekā pirmā. Būvei izmantoja sabojātos Daugavgrīvas cietokšņa lielgabalu stobrus.^[3]

1917. gadā krievu armija atkāpjoties bāku uzspridzināja, bet pēc tam vācu okupācijas iestādes izbūvēja aptuveni 30 m augstu koka pagaidu torni, kas 1919. gada 15. oktobrī Bermonta karaspēka apšaudes laikā nodega.

1921. gada jūnijā uz 1863. gadā iedzīto pāļu pamatiem tika pabeigta balta dzelzsbetona torņa būve, kuras augstums kopā ar laternu bija 32 m. Tornis apakšējā daļā (līdz 13 m atzīmei) astoņstūra, augstāk apaļš. Iekšējais torņa diametrs 3,25 m. Bākā uzstādīja rotējošu zviedru firmas AGA gaismas aparātu ar acetilēna degli un četrām starmetēju lēcām (1926. gadā tas nomainīts). Uguns augstums bija 33,5 m vjl.^[3]

No Pirmā pasaules kara (pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā 1919. gada 26. jūnijā oficiāli toreizējās Latvijas pagaidu valdības tirdzniecības un rūpniecības ministrijas vārdā kā Krasta apgaismošanas valde pārņemot navigāciju no okupācijas varas) līdz Otrā pasaules kara karadarbības beigām Rīgā 1944. gadā Daugavgrīvas bāku un visu Daugavas ietekas bāku navigācijas darbu vadīja Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta Hidrogrāfiskās nodaļas Rīgas un Daugavgrīvas bāku uzraugs, kapteiņu Drēziņu dzimtas pārstāvis tālbraucējs kapteinis Jānis Drēziņš (1868-1948), kurš šo laiku arī dzīvoja Daugavgrīvā^[4] un kuru par ilggadējo, vairāk kā divdesmit gadu darbu Rīgas ostas bāku vadībā^[5] valsts dienestā 1939. gada 9. novembrī nolēma apbalvot 1939. gada 18. novembrī ar Atzinības krustu,^[6] kā arī bākas sargs, bijušais tālbraucējs stūrmanis Jānis Auziņš.

Vērmahts atkāpjoties 1944. gada oktobrī bāku uzspridzināja. 1945. gadā uzbūvēja koka pagaidu torni, bet 1957. gadā — pašreizējo 35 m augsto Daugavgrīvas bāku.

2005. gada 8. oktobrī Latvijas Pasts izdeva pastmarku un pirmās dienas aploksni ar Daugavgrīvas bākas attēlu.

Literatūra un avoti

1536.—1613. gadu Rīgas rātes kancelejas dokumenti par Daugavgrīvas bāku. — LVVA, 673. f., 1. apr., 94. l.
1930. gada Daugavgrīvas bākas un loču torņa teritorijas uzmērojuma skice. — LVVA, 1605. f., 2. apr., 43. l., 79. lp.
1592. gada Daugavgrīvas pārvaldnieka ziņojumi Rīgas rātei par Daugavgrīvas bāku un skatu torņiem. — LVVA, 673. f., 1. apr., 1022. l.

Atsauces un paskaidrojumi

↑ Ugunis un zīmes^{[novecojusi saite]} Latvijas Jūras administrācija
↑ Stefana Batorija pavēle par bākas celtniecību Daugavgrīvā. - Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 673. f., 1. apr., 94. l., 8. lp.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 1. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 111.-113. lpp. ISBN 978-9934-11-935-4
↑ «"Pāri ledus laukiem pēc tvaikoņiem: līdzi ostas ledlauzim pirmajā ziemas rītā", Rīts, Nr. 17, 1937, 17. janvāris, 13. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2020. gada 4. janvārī.
↑ «"Neptuna pasts: 20 gadu bāku uguņu sargvietas", Jūrnieks, Nr. 1939, 1. jūlijs, 313. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2020. gada 4. janvārī.
↑ «Latvijas Vēstnesis, Nr. 426-429, 2000. gada 28. novembrī 16. lpp. (34. lpp.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. Maijs. Skatīts: 2020. gada 4. Janvāris.

Skatīt arī

Daugavgrīva

[1] Ugunis un zīmes^{[novecojusi saite]} Latvijas Jūras administrācija

[2] Stefana Batorija pavēle par bākas celtniecību Daugavgrīvā. - Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 673. f., 1. apr., 94. l., 8. lp.

[Piejūra-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 1. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 111.-113. lpp. ISBN 978-9934-11-935-4

[4] «"Pāri ledus laukiem pēc tvaikoņiem: līdzi ostas ledlauzim pirmajā ziemas rītā", Rīts, Nr. 17, 1937, 17. janvāris, 13. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2020. gada 4. janvārī.

[5] «"Neptuna pasts: 20 gadu bāku uguņu sargvietas", Jūrnieks, Nr. 1939, 1. jūlijs, 313. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2020. gada 4. janvārī.

[6] «Latvijas Vēstnesis, Nr. 426-429, 2000. gada 28. novembrī 16. lpp. (34. lpp.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. Maijs. Skatīts: 2020. gada 4. Janvāris.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]