Dezoksiribonukleīnskābe

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir par jēdzienu bioloģijā un ķīmijā. Skaties nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena DNS nozīmēm.

Dezoksiribonukleīnskābe (DNS) ir viena no nukleīnskābēm. Pēc ķīmiskās uzbūves DNS ir dezoksiribonukleotīdu lineārs polimērs. Tā monomēri ir nukleotīdi, t.i., slāpekļa bāzes, oglekļa dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma savienojumi. DNS praktiski ir visu dzīvo organismu (izņemot daļu no vīrusiem) ģenētiskās informācijas glabātājs (tāda ir tikai 1 no 2 DNS ķēdēm, no kurām viena ir aktīvā ķēde - informācijas glabātāja, bet otra - pasīvā jeb sedzējķēde, no kuras matricas jeb informācijas RNS norakstīs komplementāri DNS). Divpavedienu DNS divi komplementāri DNS pavedieni (polimēri) veido DNS dubultspirāli, kas sastāv no divām savītām spirālēm. DNS ir sastopams arī viena pavediena veidā. DNS spirāle var būt pat vairākus milimetrus gara.^[1][2] Eikariotu šūnās lielākā daļa DNS atrodas šūnas kodolā, hromosomās. Prokariotos DNS brīvi peld citoplazmā.

1953. gadā dezoksiribonukleīnskābes molekulas struktūru izpētīja Džeimss Votsons (James Watson) un Frānsiss Kriks (Francis Crick)^[1] un par to viņi 1962. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā.

[izmainīt šo sadaļu] DNS un RNS salīdzinājums

	DNS	RNS
nukleotīdi	Adenīns (A)	Adenīns (A)
	Timīns (T)	Uracils (U)
	Citozīns (C)	Citozīns (C)
	Guanīns (G)	Guanīns (G)
Ogļhidrāts	dezoksiriboze	riboze
skābe	H3PO4	H3PO4
molekulas uzbūve	dubultspirāle A-T; C-G	nukleotīdu virkne A-U; C-G

Dzīvnieku šūnām ir vairāki RNS veidi, kuri nodrošina to, ka DNS atrodas tikai kodolā.

[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī

• Ribonukleīnskābe (RNS)
• Bioķīmija

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces un piezīmes