Ernests Girgensons
| ||||||||||||
Ernests Girgensons (1891—1971) bija latviešu diplomāts.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1891. gada 3. augustā Rīgā. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, sāka studēt Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī viņu iesauca Krievijas Impērijas karadienestā, pēc mācībām Pāvila karaskolā Petrogradā 1916. gada augustā kopā ar 36. sevišķo kājnieku pulku nosūtīja uz fronti Francijā. Girgensons bija rotas, pēc tam baterijas komandieris štābkapteiņa dienesta pakāpē. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. un 1918. gadā dienēja Francijas armijā.[1]
1919. gada Parīzes miera konferences laikā Girgensons bija Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs, no 1920. gada jūnija — II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā, no 1921. gada oktobra līdz 1922. gada februārim — Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā, no 1925. gada marta — konsuls Vitebskā, no 1927. gada jūlija — padomnieks sūtniecībā Maskavā, no 1928. gada janvāra — II šķiras sekretārs sūtniecībā Kauņā, no 1928. gada februāra — I šķiras sekretārs sūtniecībā Skandināvijas valstīs, no 1932. gada septembra līdz 1939. gada jūlijam — I šķiras sekretārs sūtniecībā Briselē. No 1939. gada jūlija bija I šķiras sekretārs Ārlietu ministrijas Administratīvajā un protokola nodaļā.
Pēc Latvijas okupācijas no 1940. gada septembra līdz 1941. gada janvārim Girgensons bija likvidējamās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktors, tad Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariāta Saimniecības un finanšu daļas priekšnieks.
1941. gada 14. jūnijā viņu apcietināja uz deportēja uz Usoļjes nometni Molotovas apgabalā. 1942. gada 14. aprīlī Girgensonu apsūdzēja par to, ka viņš "... noslēdzis ieroču pirkšanas līgumu ar Franciju, ieroči nosūtīti uz Latviju cīņai pret Sarkano armiju; 1919.—1940. gadā strādādams atbildīgos amatos, sekmējis buržuāziski fašistiskās iekārtas nostiprināšanos Latvijā" un 1943. gada 14. aprīlī “par cīņu pret revolucionāro kustību ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem”.
1948. gadā viņu pārveda uz speciālo nometni Intas ciematā Komi APSR, tad no 1951. gada maija līdz 1955. gada septembrim nometināja Krasnojarskas novadā. 1958. gada oktobrī atbrīvoja un atļāva atgriezties Latvijā.
Miris 1974. gada 13. novembrī Latvijā.
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Triju Zvaigžņu ordenis,
- Viestura ordenis (1940),
- Beļģijas, Dānijas, Francijas un Krievijas Impērijas ordeņi.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ No militārā atašeja līdz ārlietu resora likvidatoram Rihards Treijs, "Latvijas Vēstnesis" Nr. 52, 03.04.2003.