Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens
Hieronymus Carl Friedrich von Münchhausen
Barona Minhauzena portrets Rīgas dienesta laikā ap 1740. gadu
Barona Minhauzena portrets Rīgas dienesta laikā ap 1740. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1720. gada 11. maijā
Bodenverdene, Braunšveigas-Līneburgas kūrfirste
(Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1797. gada 22. februārī (76 gadi)
Bodenverdene, Braunšveigas-Līneburgas kūrfirste
(Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Nodarbošanās karavīrs
Minhauzena laulības Pernigeles (Liepupes) baznīcā (Agris Liepiņš, 1995).
Minhauzena cīņa ar trako suni kažokā (Pols Gustavs Dorē, 1862).
Filmas plakāts (1988).

Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (vācu: Karl Friedrich Hieronymus Freiherr von Münchhausen, dzimis 1720. gada 11. maijā, miris 1797. gada 22. februārī) bija vācu muižnieks, kuram tiek piedēvēti stāsti par neticamajiem barona Minhauzena piedzīvojumiem. Daļa no piedzīvojumiem ir par laiku, kad Minhauzenes uzturējās tagadējās Latvijas teritorijā.

Jaunībā Minhauzens kā pāžs tika nosūtīts uz Krievijas impērijas galmu un vēlāk uzsāka dienestu Krievijas armijā. Daļu no sava dienesta laika no 1740. līdz 1750. gadam Minhauzens pavadīja Rīgā un tās apkaimē. Šajā laikā viņš 1744. gadā apprecēja baltvācu muižnieka meitu Jakobīni fon Duntenu, par ko ir saglabājies ieraksts Pernigeles baznīcas grāmatā. [1] Savas dzīves otro pusi Minhauzens pavadīja dzimtajā Bodenverderē, Vācijā. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā barons izklaidēja savus kaimiņus ar saviem piedzīvojumu stāstiem, kas ātri vien kļuva ļoti populāri. Minhauzenam tiek piedēvēti vairāk nekā simts melu stāstu, lai arī tikai par dažiem no tiem ir skaidri zināms, ka to autors patiešām bijis barons Minhauzens.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens dzimis Bodenverderes pilsētā Vācijā 1720. gadā. Viņš bija piektais no astoņiem bērniem pulkveža Oto fon Minhauzena ģimenē. Tēvs nomira, kad viņam bija 4 gadi un viņu izaudzināja māte. 1735. gadā piecpadsmit gadus vecais Minhauzens uzsāka kalpot par pāžu pie Braunšveigas-Volfenbiteles hercoga Ferdinanda Albrehta II. 1737. gadā viņš devās uz Krieviju, lai kalpotu par pāžu jaunajam hercogam Antonam Ulriham, sākotnēji princeses Annas Leopoldovnas līgavainim un vēlāk vīram. 1738. gadā kopā ar hercogu Antonu Ulrihu Minhauzens piedalījās Ceturtajā Krievu-turku karā tagadējās Ukrainas teritorijā.

1739. gadā viņš iestājas kirasieru Braunšveigas pulkā korneta pakāpē un 1740. gadā Minhauzens tika paaugstināts par poručiku (leitnantu) un nozīmēts par Rīgā dislocētās šī pulka pirmās rotas komandieri. Kad 1741. gada galma apvērsumā par imperatori kļuva Elizabete Romanova, leitnanta Minhauzena rota 1742. gadā Rīgas pilī apsargāja apcietināto mazgadīgā troņmantnieka Ivana Romanova ģimeni. Savukārt 1744. gada sākumā Minhauzens komandēja nākamās ķeizarienes Katrīnas II godasardzi, kad viņa cauri Rīgai devās pie sava līgavaiņa Pētera III Romanova uz Pēterburgu.

1744. gada 2. februārī Pernigeles baznīcā (tagad Liepupes pagastā) Minhauzens salaulājās ar Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu. Politisku iemeslu dēļ nākošo dienesta pakāpi Minhauzens ieguva tikai 1750. gadā, kad tika nozīmēts par rotmistru. Drīz pēc jaunās pakāpes iegūšanas Minhauzens lūdza gadu ilgu atvaļinājumu, lai nokārtotu mantojuma lietas dzimtajā Bodenverderē. Kopā ar sievu Minhauzens devās uz Vāciju un palika uz pastāvīgu dzīvi Bodenverderes muižā līdz savas dzīves beigām.

Bodenverderē Minhauzens bieži lūdza ciemos draugus un kaimiņus, kurus izklaidēja ar saviem neticamajiem stāstiem, ar kuriem drīz kļuva slavens, vienlaicīgi saglabājot godīga vīra reputāciju biznesa lietās. Minhauzena sieva mira 1790. gadā. Četrus gadus vēlāk Minhauzens apprecēja 20 gadus jauno Bernardīni fon Brunu, taču šī laulība beidzās ar skandalozu šķiršanos. Barons fon Minhauzens mira bez pēcnācējiem 1797. gada 22. februārī, 77 gadu vecumā.

Melu stāsti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baronam piedēvētie stāsti attiecināmi uz melu stāstu tradīciju, kuras paraugi ir sastopami gan klasiskajā literatūrā, talmuda jūdaismā un agrajos austrumu stāstījumos un kas tālāk attīstīta 15. un 16. gadsimtā Vācijā īsajos stāstos un satīriskajā dzejā. Lai arī tikai par četriem melu stāstiem ir skaidri zināms, ka Minhauzens tos patiesi ir stāstījis, dažādi autori Minhauzenam piedēvē kopumā pāri par simts stāstiem. Vieni no visplašāk pazīstamajiem stāsti ir šie:

  • Reiz, kad bija dziļš sniegs, Minhauzens piesēja savu zirgu pie mieta. Pa nakti sniegs nokusa un izrādījās, ka miets bijis baznīcas smaile.
  • Minhauzens ķēris pīles ar auklā piesietu speķi, taču pīles pacēlās spārnos un nesa Minhauzenu pa gaisu.
  • Minhauzens iešāvis briedim galvā ar ķiršu kauliņu, no kura izaudzis ķirškoks.
  • Minhauzens saķēris vilku aiz iekšām un iemaucis ārpusi uz iekšu.
  • Minhauzens nomedījis zaķi ar astoņām kājām.
  • Minhauzens dabūjis savu sniegā nokritušo nazi ar lāstekā sasalušas urīna strūklas palīdzību.
  • Minhauzena zirgu pāršķēluši uz pusēm aizsargvārti. Kamēr Minhauzens, to nenojaušot, ar priekšējo pusi jāj pie ūdens dzertuves, pakaļpuse pļavā izklaidējas ar ķēvēm.
  • Minhauzens jājis uz lielgaballodes pāri aplenktam cietoksnim, tad pārlēcis uz otrā virzienā lidojošu lielgaballodi un tā ticis atpakaļ.
  • Minhauzens kopā ar zirgu iekritis līdz kaklam staignājā, taču izvilcis pats sevi aiz bizes kopā ar visu zirgu.
  • Minhauzens aizmetis sudraba cirvi uz Mēness un, lai dabūtu to atpakaļ, pa turku pupu uzrāpies līdz Mēnesim.

Literārās adaptācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minhauzens un viņa stāsti kļuva tik populāri, ka ātri vien tos sāka izmantot dažādās publikācijās. Jau 1761. gadā Linaras grāfs Rohuss savā grāmatā iekļāva trīs stāstus, kuri nemin Minhauzena vārdu, taču kurus zinoši ļaudis atpazina kā barona stāstus. 1781. gadā anonīms autors apkopoja un izdeva 16 anekdotiskus stāstus, kuru autors esot kāds kungs "M-h-s-n". Šī darba papildināts variants tika izdots 1783. gadā. Izmantojot šos divus izdevumus, Anglijā dzīvojošais vācietis Rūdolfs Ēriks Raspe 1785. gadā izdeva grāmatu "Barona Minhauzena stāsts par viņa brīnumainajiem ceļojumiem un kampaņām Krievijā". Arī šis izdevums tika papildināts un piedzīvoja vairākus izdevumus. 1786. gadā vācu dzejnieks Gotfrīds Augusts Birgers Getingenē pārtulkoja un papildināja šo darbu, izdodot savu grāmatu "Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes". Šī grāmata kļuva ļoti populāra Vācijā un, tieši patiecoties tai, Minhauzens kļuva par slavenu literāru tēlu.

Mūsdienu kultūras sastāvdaļa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Bankas izlaistā piemiņas monēta (2005).
  • Mārtiņš Zīverts. Luga „Minhauzena precības” (Mārtiņš Zīverts: „Lugu izlase” Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.)
  • Doris Bachmann-Medick: Fremddarstellung und Lüge: Übersetzung als kulturelle Übertreibung am Beispiel von Münchhausens Lügengeschichten. In: dies. (Hg.): Übersetzung als Repräsentation fremder Kulturen. Berlin 1997. (vāciski)
  • Lomu spēle "The Extraordinary Adventures of Baron Munchausen". James Wallis, Hogshead Publishing, 1998.
  • Mēmā filma «Les Aventures de baron de Munchhausen» (Francija, 1911)
  • Filma «Münchhausen» (Vācija, 1943)
  • Leļļu filma «Приключения барона Мюнхаузена» (PSRS, 1967)
  • Filma «Тот самый Мюнхгаузен» (PSRS, 1979)
  • Filma «Les Fabuleuses aventures du legendaire Baron de Munchausen» (Francija, 1979)
  • Animācijas filma «Приключения Мюнхгаузена» (PSRS, Krievija, 1973—1995)
  • Filma "The Adventures of Baron Munchausen" (Apvienotā Karaliste, VFR 1988)
  • Jānis Zilgalvis, Gundars Plešs, Jānis Ulmis. Duntes muiža un barons Minhauzens. Rīga: AGB, 2007. - 111 lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]